Čūsku sala ir kā klints smaile Melnajā jūrā. Kā salamandras seja, kas vēro mākoņus virs baltputu viļņu šļakatām. Pie kam tā ir, ne tikai sala, bet arī simbols ukraiņu gribai pretoties Krievijas agresijai. Virs tās pašlaik plīvo zili-dzeltenais karogs, jo ukraiņi mazo salu beidzot atkal ir atguvuši sev. Tā smaida un jūtas labi.
Mazītiņā sala kļuva populāra kara pirmajā dienā, kad krievu bruņukuģis Maskava pieprasīja ukraiņu robežsargus padoties. Toreiz apņēmīga ukraiņa balss no salas atbildēja : „Krievu kuģi, ej ellē!“ (tikai nedaudz rupjākā izteiksmē). Robežsarga attieksme simbolizē ukraiņu gatavību aizstāvēt savu valsti par katru cenu un minētā epizode jau sen kļuvusi hrestomātiska, jo tiek pārdota pat pastmarkas formā. Starp citu, tirgū (Ebay) šī pastmarka maksā šodien ap 50 eiro.
Kas ir šī sala? Vai pilna ar čūskām? Nē, čūsku tur nav. Nosaukums cēlies no antīkās grieķu mitoloģijas un stāsta par Ahileju, kurš šeit it kā esot apbedīts. Viņš reizēm spēja pārvērsties arī par čūsku. Šādi radies salas nosaukums, jo izrakumi pierāda, ka šeit it atrodami unikāli antīkās pasaules piederumi.
Par šo salu ukraiņi cīnījušies juridiski ar rumāņiem un uzvarējuši. Tagad ar krieviem un pagaidām atkal ir uzvarējuši. Sala var noderēt krieviem uzbrūkot Odesai. Taču ukraiņi krievu agresoriem neatļāva šajā salā justies ērti un visbeidzot krieviem nācās atkāpties, tēlojot, ka viņi „atdod salu“ it kā graudu eksporta vajadzībām.
Pēc kara es gribētu uz šo salu aizbraukt. Manā uztverē tā ir varoņu sala un nozīmīga tieši tāpat kā Ahileja laikā.
Tāpēc man ir svarīgi kad šis karš beidzot beigsies.
Kāds ir stāvoklis šodien? Krievija dara visu, lai grautu rietumu vienotību ukraiņu atbalstam. Tā ir Dāvida cīņa ar Goliātu. Pašlaik Krievija „iekožas austrumukrainā“ un nelaižas vaļā. Sankcijas dragā agresorvalsti, taču rāda arī Vācijas un Francijas svārstīšanos. Neviens nav sajūsmā par to, ka karš ievelkas garumā. Kāpēc rietumvalstu starpā nav 100% vienotības? Tāpēc, ka dažādas lielvaras atšķirīgi vērtē Krieviju un pauž atšķirīgu atieksmi. ASV vēlas apturēt Krievijas agresivitāti ar blokādes palīdzību. Pret lielkrievu imperiālismu nostājas arī Lielbritānija, Polija un Baltijas valstis. Otrajā flangā stāv Francijas un Vācija, kuras vēlas vienoties ar Putinu. Vācu Šolcam šķiet, ka Ukrainai jāizlemj kad un kā vienoties par krieviem. Diplomātisku atrisinājumu šim karam pieprasa arī Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņām šķiet, ka Putinu nedrīkst pazemot un visu var nokārtot sarunu ceļa. Par to, ka šādi Ukraina zaudēs lielas teritorijas, abi kungi runāt nevēlas.
Protams, ka problēmas pamatā ir lētā gāze, kuru piegādā krievi un Rietumeiropieši vēlas saglabāt savu pārticību un nemaksāt no privātā maciņa par Ukrainas brīvību.
Daudziem šķiet, ka nākošās rindā esot Baltijas valstis, kurām Putins uzbrukšot „visai drīz“ (Olga Pinfyuk, Vienna Institute for International Economics).
Vai tā būs? Putins un Kremlis prot spēlēties ar mūsu politiķiem Eiropā un ASV. Spēj uzpirkt ārzemju parlamenta deputātus, provocēt kašķus un protestus, finansēt sev vajadzīgu „publisko vēstuļu“ sūtīšanu Baidenam. Rīkot falšas demonstrācijas un panākt, ka Kremļa viedoklis kļūst par parasto cilvēku viedokli ārzemēs. Tas ir ļoti bīstami. Taču tā tas notiek…un reizēm pavisam parasti cilvēki nesaprot, ka paši ved tālāk pasaulē idejas, kuras pie auss pačukstējis krievu trollis.
Diemžēl.
Tikmēr pasaules radiostacijas šorīt turpina analizēt situāciju frontē un nonāk pie secinājuma, ka Putina ceturtdienas izteikumi ir „dūmu aizsegs“ Krievijas militārā vājuma noslēpšanai. Visu laiku tiek solīts, ka galvenais vēl priekšā, bet reālie notikumi vairāk atgādina nogurušas brašuļu grupas stenēšanu. Jo arī šī industrija ir sagrauta. Pat armija nefunkcionē, tieši tāpat kā nozagtā „makdonalda kartupeļi frī“. To nav tāpēc, ka nav pieejamas attiecīgās kartupeļu šķirnes. Amerikāņu ķēdes aizstājējs Maskavā šo apstākli ir sapratis tikai tagad. Līdzīgi izskatās ar Krievijas armiju, kas sāk atgādina nolaistu un izlaupītu kartupeļu lauku.