Par spiegiem ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, veidotas aizraujošas filmas un seriāli. Visi zina kāds izskatās kārtīgs izlūks vai spiegs un iztēlojas to krāsaini un koši. Taču šodien šis tēls izskatās citādi. Tagad spiegs nepavisam vairs nav muskuļots, pievilcīgs kungs, bet gan neuzkrītošs, nemanāms ierēdnis, kuru grūti atšķirt no pelēkās masas. Bez muskuļiem, moderna tērpa un magnetizējoša skatiena. Bez dirty tricks kabatā, slepenām operācijām, kurās šauj, dur, nirst un lido ar elegantām automašīnām.
Pasaku stāsti
Visi, kas kādreiz lasījuši izlūku romānus un sekojuši aizraujošiem sižetiem „spiegu filmās“ zina, ka Irānā pārdroši tika iefiltrēti īpaši bezbailīgi diplomāti (Argo, 2012) un kā varonīgi, vīri iznīcināja Osamu bin Ladinu spraiga sižeta filmā „ 30 pēc pusnakts“ (Zero Dark Thirty, 2012). Kā strādāja slavenā spiegu banda no Kembridžas ar Kimu Filbiju priekšgalā un cik neuzvarams bija kautrīgais Makss Otto fon Stierlics (Štirlics) Vladimira Putina mīļākajā filmā „Septiņpadsmit pavasara mirkļi“ ar aktieri Vjačeslavu Tihonovu galvenajā lomā. Kāpēc vēlamies, lai izlūki un spiegi būtu universāli varoņi? Drosmīgi, pievilcīgi, godīgi un varonīgi? Tāpēc, ka visi vēlamies varoņus, un reizēm tos arī atrodam sportā un spiegošanā.
Domāju, ka vairums spiegu vai izlūku nepavisam nestrādā humānu apsvērumu vadīti. Viņu atmaskojumi nereti ir panākuši simtiem cilvēku nāvi un tajā pašā Padomju Savienībā savulaik palīdzēja Staļinam nostiprināt boļševiku varu, atļaujot varas elitei turpināt spīdzināt cilvēkus. Vai spiegu paveiktais ir cēla lieta? Nē, vienmēr nav. Tie, kas atdeva Staļinam ūdeņraža bumbas atklājumu un atļāva PSRS uzspridzināt pirmo bumbu 1953.gadā, ir vainīgi pie tā, ka vairākām paaudzēm nācās dzīvot tautu cietumā. Britu un amerikāņu nodevēji, kas to izdarīja, it kā vēlējās, lai spēcīgais ierocis pieder abām pusēm. Diemžēl viņi neiedomājās, ka Krievijā pie varas var nonākt Putins, kas sāks šantažēt visu pasauli tieši ar to pašu ieroci, kura noslēpumu savulaik piegādāja Staļinam. Spiegi nemēdz būt politiskie stratēģi. Viņi ir tikai pavēļu izpildītāji. Taču mēs turpinām ticēt, ka izlūki un spiegi ir drosmīgas personības, jo eksistē stereotips šajā jomā un tas ir pievilcīgs arī šodien.
Īsi sakot – spiegu grāmatas un filmas ir lielisks izklaides materiāls. Māksliniekiem šī tēma patīk un tas nav nekas slikts. Taču pavisam cita aina paveras tad, kad noņemam nost no stāstiem izdomāto saturu un palūkojamies un atlikušajiem faktiem. Tad aina vairs nav nekāda pievilcīgā. Tiem, kas vēlas saprast šo pasali, iesaku izlasīt profesores Eimijas Zegartas (Amy B Zegart) grāmatu „Spiegi, meli un algoritmi” “Spies, lies, and algorithms. The history and future of American intelligence” (Princeton University Press). Diemžēl maz šajā visā ir patiešām inteliģentu lietu, taču izlasīt ir vērts, apskatot amerikāņu spiegu ikdienu. Autore strādā Stanfordas universitātes politisko zinātņu nodaļā un Hūvera Institūtā, regulāri apmeklē Vašingtonu. Intervējusi cilvēkus no Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes (CIA) un Nacionālās Drošības Aģentūras (National Security Agency). Daži no viņas avotiem ir uzticami un vērā ņemami, bet daži tādi nav. Piemēram, bijušai CIP šefs Džons Brenans un bijušais NSA vadītājs Džeims Klapers savulaik izgāzās ar tā saucamo Hantera Baidena klēpja datoru, kā krievu propagandas līdzekli cīņā pret nākamo prezidentu Džo Baidenu. Vēlāk izrādījās, ka tā patiešām bija (to izmantoja Krievija dezinformācijas pludināšanai). Vēlāk to pierādīja arī laikraksts New York Times.
Grāmatā tiek stāstītas ļoti senas lietas. Piemēram, aprakstīti Džordža Vašingtona manevri kara laikā un izgaismotas dažādas kara viltības, kas palīdzējušas atklāt nozīmīgas lietas. Amizanti notikumi aprakstīti arī modernajā laikā. Piemēram, amerikāņi esot spiegojuši Padomju Savienības veļas mazgātavās, lai noskaidrotu vai tobrīd tur mazgā veļu zemūdeņu apkalpes cilvēkiem. Šādi viņi centušies noskaidrot ai zemūdenes ir darbā vai krastā. Tagad tā neviens vairs nedarot. Neesot produktīvi.
Tehnikas triumfs
Tehniskie palīglīdzekļi un komunikācijas pāriešana uz datora ekrānu ir panākusi, ka ziņojumu šifrēšana kļuvusi bezjēdzīga un viss faktiski tiek uzlauzts un noskaidrots. Mēs, parastie cilvēki, varam tikai cerēt un cerēt, ka valstis un slepenie dienesti to zina un saprot, un gaidīt uz brīdi kad atradīs pretlīdzekļus. Nākamais populārais moderna uzbrukuma veids ir bioloģiskie ieroči, kurus vērš pret noteiktām, konkrētām personām. Sakot ar bulgāru rakstnieku, kuru nogalināja ar lietussargu un krievu opozīcijas vadītāju, kas tika indēts ar „novičoku“.
Autorei esot žēl, ka frontes līnijas vairs nav precīzi nodalītas tā kā tas bija „aukstā kara“ apstākļos. Tad vienā pusē bija labie Rietumi un otrajā pusē – sliktie Austrumi. Kā šaha spēlē katra ideja Vašingtonā tika apspriesta ar domu: „Interesanti ko par šo domā Maskava?“ .
Šaha loģika radīja pārskatāmības situāciju. pārskatāma vide. Pašlaik šajā spiegošanas cīņā iesaistās visas valstis, ne tikai lielās un ietekmīgās impērijas. Diezgan daudz spiegošanas jomā rosās arī privāti aktīvisti, kas vairumā gadījumu izraisa vairāk posta nekā labuma.
Taču atklāts joprojām paliek jautājums – kāds šodien izskatās īsts spiegs. Vai tāds kā Ričards Bērtons, kurš nemanāmi slīd pa Austrumberlīnes ielām lietainā rudens vakarā ar paceltu apkakli (Spiegs, kurš ienāca no aukstuma, 1963), jeb Kerija Anne Matisone (Homeland, 2011-2020), kura cīnās gan pret islamistiem, gan arī korumpētiem amerikāņu ierēdņiem un CIP, pie viena ārstējot savus bipolāros traucējumus.
Profesore Zegarta šo ilūziju nedaudz sagrauj. Savā 400 lpp. biezajā grāmatā viņa mēģina piedāvāt reāla spiega veidolu un reāla spiega darba shēmu. Izrādās, ka šodien gandrīz neviens spiegs vairs nekur nebrauc, bet sēž pie datora Nacionālās Drošības Aģentūrā. Ja arī Centrālā Izlūkošanas Pārvalde sāk nodarboties ar slavenajiem dirty tricks, tad tie vairs nav uzlādēti cigāri, kas eksplodē tieši Fidelam Kastro sejā, bet gan tā saucamie malware jeb datorvīrusi, kurus izstrādājuši CIP, NSA un Izraēlas izlūkdienests (Unit 8200), kas iznīcināja Irānas atom centrālescentrifūgu. Tātad visu šodien nosaka spēja piedalīties kiberuzbrukumos vai tos atvairīt. Ar mietiem vairs nekaujas un fiziskais pārākums nav priekšrocība kara apstākļos.
Starp citu, tikai 20% no visa izlūkmateriāla nāk no slepeniem avotiem, viss pārējais ir pieejams atvērtajos, publiski pieejamos avotos. Tiem, kas tos spēj atrast un prot izlasīt.
Kaujas pašlaik notiek kiberkara formātā. Brīdī, kad Ziemeļkorejas raķetes sāk uzvesties savādi, Kimam Čonīnam jāsāk pārdomāt vai raķetēs ir kāda tehniska kļūda, jeb vainīgi ir amerikāņu hakeri. Interesanti, ka vienā šādā gadījumā uz šo jautājumu nevarētu atbildēt arī paši amerikāņi, jo nebija skaidrs vai kiberuzbrukums bija vai nebija izdevies.
Šodienas spiegs ir neuzkrītoša persona
Diemžēl tā tas ir. Visiem, kas gaida parādamies Džeimsu Bondu, nāksies vilties ieraugot reālu spiegu. Tas sēž pie datora un lasa tekstus savādās valodās. Tāpēc grāmatas autori īpaši nokaitinājusi filma „ 30 pēc pusnakts“ (Zero dark thirty), kurā tiek radīts iespaids, ka Osamas bin Ladena medības notika pateicoties ļoti smalkām pratināšanas metodēm un tieši tā arī toreiz izdevās atrast viņa mītni. Tā tas faktiski neesot bijis. Filmas autoriem ir koša un krāsaina fantāzija, taču šajā gadījumā tā rada pagalam nepareizu priekšstatu par to kā īsti viss notika un kādā veidā spiegi šodien strādā.
Zegarte apskata arī konkrētas izgāšanās. Viena no tādām bija nespēja paredzēt, ka 300 000 ķīniešu karavīru iesaistīsies Korejas kara darbībā. Amerikāņu ģenerāļi toreiz pārgudri uzskatīja, ka viņi saprot situāciju un neņēma vērā nopietnas pazīmes, kas liecināja par pretējo. Šo fenomenu mēdz saukt par „tuneļa redzes leņķi“, kad cilvēks pats redz visu tikai taisni uz priekšu. Nemanot kontekstu. Tādos brīžos cilvēks seko vienīgi saviem aizspriedumiem (pārliecībai). Rezultātā mums šodien ir divas Korejas – viena pārtikusi un brīva, otra – trūcīga un cietums.
Optimisms ir laba lieta, bet kara situācijā iedomas var radīt smagas sekas. Kā piemēru autore min franču ģenerāli Noelu de Kastelno, kurš pirmā pasaules kara sākumā pavēstīja: „Dodiet man 700 000 karavīru un es iekarošu Eiropu“. Galu galā viņš beigās komandēja astoņus miljonus, bet neko neiekaroja. Viņš nebija vienīgais, kas nespēja reāli novērtēt situāciju. Šādu kļūdu cilvēces vēsturē ir bijis ļoti daudz.
Spoguļošanās ienaidniekā
Iedomas, ka mēs zinām kā domā ienaidnieks, ir nākamā kļūda, kuru pieļauj slikti stratēģi. Tie iedomājas savā iztēlē pretinieka domu gaitu. Tas nozīmē, ka mums šodien būtu jāzina ko savā galvā domā, piemēram, Sji Dziņpiņs vai krievu izlūks, lai saprastu kādā virzienā kustas Ukrainas kara procesi. Taču šāda metode faktiski nedarbojas. Labs piemērs šeit ir Kubas krīze 1962.gadā. Vai Hruščovs patiešām sāks atomkaru vienas nelielas salas dēļ? Šādi šaubījās Vašingtonā un gandrīz pakļāva planētu postošam karam.
Šodien, šādos smagos brīžos, esot jāvienojas ar sātanu. Citas izejas neesot.
Autorei liekas, ka pasaules politiķi slikti saprot spiegošanas jomu un neizprot bijušā CIP šefa Leona Panetas vārdus ar kuriem viņš raksturo spiegošanu: „ smags bizness, kas satur mokošas izvēles“. Tas nozīmē, ka politiķiem vajadzētu pieņemt smagos brīžos pavisam nepopulārus un neētiskus lēmumus, kas nodrošinātu sabiedrībai pārticību un mieru nākotnē.
Kārtīgam spiegam vai politiķim esot jārēķinās ar rīcību, kas runā pretī ētikas un morāles normām. Taču šādi lēmumi esot jāpieņem, lai kalpotu sabiedrības labā.
Darbs pieprasot „vienoties ar sātanu“. Par to nevienam neesot šaubu, strādājot šajā jomā. Ja cilvēks šādai rīcībai neesot gatavs, tad nedrīkstot strādāt par spiegu vai politiķi.
Lasu un domāju, ka es tomēr negribētu, lai Ukraina skara apstākļos „kāds“ vienotos ar sātanu un pārdotu Ukrainas zemi Putinam miera dēļ.