Vācijas skepse saistībā ar krievu gāzes „krāna nogriešanu“ uz Eiropu ir loģiski saprotama lieta. Noslēdzot gāzes vadu jūrā Nordstream, vāciešiem iestāsies taupības laiki. Puse no visām mājsaimniecībām tur saņem krievu gāzes apkuri. Kā rīkoties tālāk? Kā atrast jaunus apkures veidus, kas neliek būt atkarīgam no kara kurinātāja Putina piegādēm? Ko iesāks industrija, kas arī ir piekārtota Putinam un Krievijai? Vēl divus gadus maksās Kremlim, līdz ar to finansējot Putina iebrukumu Ukrainā. Līdzīga situācija ir arī citās Eiropas valstīs.
No kā iespējams atteikties?
Daudzās vācu ģimenēs pašlaik pieticīgi atsakās no karstas dušas, jo elektrības cenas aug augumā un cilvēki mēģina taupīt visos iespējamos veidos. Taupīgs cilvēks sāk vērot notiekošos procesus un pakārto tiem savas vajadzības. Karstas dušas iztrūkums ik dienas rada stresu, bet apkures sezona nākamziem daudziem būšot ļoti smags pārbaudījums. „Onka-Putins“ šo histēriju paredzēja un cerēja, ka naudas dēļ vācieši neielaidīsies nekādos darījumos ar ukraiņiem. Taču Kremļa cerētais nenotika. Aizvien vairāk Eiropas valstu atsakās no krievu piegādēm. Taču tas nozīmē, ka nāksies anulēt arī dažas ērtības, kuras nodrošināja lēta krievu gāze kā kurināmais.
Piemēram, Vācijas parlamentā šovasar plāno atteikties no gaisa kondicionētājiem, ja vasara izrādīsies karsta. Sēžu zālē gaisa temperatūra (bez atvēsinājuma) var pacelties līdz 26 grādiem un darba kabinetos līdz pat 28°C (Der Spiegel).
Šie visi ir sīkumi. Galvenās vācu bailes ir par energokrīzi, kas ir spējīga apturēt industrijas ritmiskumu. Pašlaik Nordstream ir atslēgts uz 10 dienām. Tā to dara katru vasaru. Parasti šī pauze neko dramatisku vāciešu ikdienā neizraisa. Tagad pastāv bažas, ka krievi to neieslēgs no jauna un tad radīsies virkne problēmu, kuras valsts nevēlas piedzīvot.
Enerģijas rezerves ir vajadzīgas visu veidu industrijai, sākot ar kūtsmēslu apstrādi un beidzot ar cementu, keramiku, tekstilindustriju un auto ražošanu. Puse no visa Vācijas importa pērn bija gāze no Krievijas. Vienā rāvienā aizgriezt šo „krānu“ neesot iespējams. To izdarīšot pakāpeniski, līdz 2024.gadam. Tas nozīmē, ka vēl divus gadus vācieši maksās Kremlim par gāzi un tādējādi finansēs karu Ukrainā.
Ja Krievija šodien pārtrauktu gāzes piegādes Vācijai?
Tad iestātos krīzes situācija un sāktu darboties krīzes plāns, kas paredz gāzes piegāžu pārdali. Privātajām mājsaimniecībām, slimnīcām un glābšanas dienestiem piegādās vispirms un industrijai un ražotnēm tikai pēc tam. Lai aizstātu zaudēto gāzes plūsmu no Krievijas, tiek plānots lielāks ogļu izmantojums. Konservatīvās KDS/KSS tāpēc skarbi iebilst pret plānoto atomelektrostaciju slēgšanu. Protams, ka, apsīkstot gāzes plūsmai, nāksies ievērot taupības režīmu visās jomās. Liberālās partijas deputāts Sebastians Zaja nesen piedāvāja izslēgt visu veidu fasāžu apgaismojumu pilsētās, Brandenburgas vārtu apgaismojumu (naktīs) ieskaitot.
Vairāki Vācijas reģioni pašlaik strādā pie projektu izstrādes, kas paredz enerģijas taupīšanas režīmu: samazinot ielu apgaismojumu ziemā, nomainot apkures sistēmas pret efektīvākām un ierobežojot visu veidu patēriņu, no kura var atteikties.
Austrijas ogles
Pirms dažiem gadiem austrieši slēdza savu kārtējo vides piesārņojuma objektu – ogļu elektrostaciju. Tagad, krievu gāzes importa samazināšanās dēļ, elektrostaciju nāksies atsākt darbināt no jauna. „Darīsim visu, lai avārijas gadījumā varam sākt atkal izmantot šo staciju,“ konstatēja TV kanāla ZIB2 ziņās klimata ministre Leonore Geveslera.
Jāiezīmē, ka paši krievi pašlaik sāk samazināt gāzes piegādes Rietumeiropai un nav izslēgts, ka šis ir šantāžas mēģinājums, lai celtu paniku. Samazinājusies krievu gāzes padeve arī Itālijai, Čehijai un Slovākijai. Paši krievi (Gazproms) apgalvo, ka tas notiekot gāzes vadu remontdarbu dēļ. Taču Leonore Geveslera uzskata ka iemesli ir politiski.
Vidi piesārņojošu elektrostaciju slēgšana bija mēģinājums pieskaņoties atjaunojamo enerģijas veidu izmantojumam un atteikties no atmosfēras piesārņojuma avotiem līdz 2030.gadam. Lielisks lēmums, taču tagad šie soļi tiek anulēti. Ukrainas karš pozitīvo tendenci nobremzēja. Tāpēc austriešu lēmums par ogļu elektrostacijas ekspluatācijas atsākšanu ir solis atpakaļ valstī, kurai līdz šim sevišķi veicies ar klimata pārmaiņu novēršanu. Šis ir smags kritiens atpakaļ un patiešām žēl, ka tā notiek.
Visā Eiropas Savienības valstu grupā oglekļa dioksīda izplūdes tika samazinātas par 24% laikā no 1990. līdz 2019. gadam. Diemžēl Austrijā šis samazinājums netika novērots. Pat pretēji, tas pieauga par 1%. 2020.gadā 60% no visa valsts kurināmā bija fosilās izejvielas. 1/5 no tām bija dabas gāze no Krievijas. Pērn Austrija importēja no Krievijas 80% no visas vajadzīgās dabas gāzes industrijai un mājsaimniecībām. Tāpēc nav brīnums, ka situācija valstī pašlaik ir diezgan kritiska un vienīgā izeja no esošās krīzes esot izšķiršanās par ekoloģiski nepiemēroto enerģētikas avotu jaunu ekspluatāciju.
Līdzīgi grasās rīkoties arī Vācija.
Krievu gāzes pircēji ir Ukrainas kara finansētāji
Tā tas diemžēl ir. Vieglprātīgā savas industrijas pakļaušana krievu diktātam ir radījusi šo nelāgo vidi. Vainojami ir politiķi un uzņēmumu vadītāji, kas, „piekabinot savu valsti“ autokrātiskās Krievijas noteikumiem, ir radījuši kara situāciju Eiropā.
Pirmā no krievu gāzes publiski atteicas Lietuva. Tas bija iespējams, pateicoties jaunajam sašķidrinātas gāzes terminālim (2014). Nākamā bija mūsu valsts – Latvija. Pēc tam Lielbritānija, kas arī strauji pārtrauca pirkt krievu gāzi un naftu. Pārējās valstis ļoti ilgi domāja, kā tālāk rīkoties.
Ukrainas karam sākoties, Eiropa 24% importēja no Krievijas, 42% bija pašu producēta enerģija un 33% – imports no citām valstīm.
Vai Krievijai viegli atrast citus savas naftas un dabas gāzes noieta tirgus? Nē, nav viegli. Kuģiem, kas piegādā šīs kravas, tagad nākas meklēt pircējus Ēģiptē vai Indijā. Lai gan tiek pārdots par 30% lētāk nekā līdz šim (Crea).
Vācieši pa šiem pāris kara mēnešiem ir jau samazinājuši krievu gāzes patēriņu no 55% uz 35% (aprīlī). Naftu no 35% uz 12%. Loģiski, ka, samazinot piegādes, tiek mazāk maksāts Putina armijai. Starp citu, Ukrainas kara divos pirmajos mēnešos Vācija Putinam samaksāja 9 miljardus eiro (Crea). Lai mainītu sistēmu, tiek plānoti četri gāzes termināli piegādēm no Norvēģijas un Kataras. Pirmais no tiem sāks darboties jau ziemā.
Krievu gāzes piegādes Somijai tika apturētas brīdī, kad tā paziņoja par gatavību iestāties NATO. Iemesls bija arī somu attiekšanās maksāt rubļos. Šovasar Somijai gāzi piegādā no Latvijas noliktavām.
Lai turpmāk būtu iespējams nodrošināties ar sašķidrināto gāzi, Somija un Igaunija plāno jaunu sašķidrinātās gāzes termināļu īri vai būvniecību.
Naftas kaprīzes
Krievija ir pārtraukusi piegādes Bulgārijai un Polijai. Tāpēc bulgāri jau noslēguši līgumu ar grieķiem un pērk sašķidrinātu gāzi no termināla Atēnu tuvumā. Pašlaik tiek veidots jauns gāzes vads no Azerbaidžānas. Polija plāno piegādāt gāzi no Norvēģijas caur Dāniju savam terminālam.
Taču Slovākija, Čehija un Ungārija ir un paliek uzticīgi Putina padotie un turpina pirkt no krieviem. Slovākija ir šajā grupā pirmā, kas meklē citus ceļus un grasās izveidot ģeotermisku enerģijas avotu, kā arī grasās iegādāties naftu no Horvātijas. Čehija plāno attīstīt tālāk atomelektrostacijas un grasās atsākt ogļu elektrostaciju izmantošanu. Ungārija aizrāvusies ar nelielu naftas pārstrādes staciju būvniecību, un rumāņi plāno iegūt paši savu dabas gāzi no Melnās jūras.
Līdzīgi risinājumi novērojami Francijā, Grieķijā, Itālijā un Nīderlandē. Proti, jauni sašķidrinātās gāzes termināļi. Visciešākā atkarība no krievu gāzes pašlaik ir Itālijā. Premjerministrs Mario Dragi tāpēc apceļoja Āfrikas valstis, lai mēģinātu noslēgt tur līgumus ar Ēģipti un Alžīriju par gāzes piegādēm. Nīderlandē turpinās diskusijas par Groningenas dabas gāzes krātuvju izmantošanu, kas līdz šim nebija diskutējama tēma zemestrīču dēļ. Tagad šis jautājums tiks aktualizēts no jauna.
Āfrikas gāze
Lielākais ieguvējs šajā situācijā ir Āfrikas valstis. Jau 12. aprīlī Francijas, Spānijas, Portugāles un Itālijas līderi apmeklēja Nigērijas valsts naftas kompāniju NNPC Abudžā. Dienu vēlāk Mario Dragi ieradās Alžīrijā, lai runātu par to pašu tēmu, un tika parakstīts līgums par dabas gāzes piegādēm. Jāpiezīmē, ka Nigērija un Alžīrija ir kļuvuši par nozīmīgiem sašķidrinātās gāzes piegādātājiem pasaulē. 2020.gadā Nigērija bija (lielāko piegādātāju) sestajā un Alžīrija astotajā vietā. Taču visas šī piegādes nenotiek uzreiz, un Eiropai ir jāizveido infrastruktūra, lai gāzes piegādes būtu iespējams pieņemt un uzglabāt. Nākamā aktuālā valsts šajā jomā ir Tanzānija (1,6 biljoni kubikmetru) un Mozambika (2,8 biljoni kubikmetru). Senegāla pašlaik plaši attīsta dabas gāzes ražošanu un savas atrašanās vietas dēļ (tuvu Eiropai) var kļūt par lielu un nozīmīgu gāzes piegādātāju vecā kontinenta valstīm.
Cerams, ka vadošajām Eiropas industrijām beidzot izdosies izrauties no „Putina atkarības“ un tās pārtrauks finansēt karu Ukrainā.