Viņa vārds ir Magnuss. 52 gadus vecs zviedrs Ukrainā. Katru dienu apmāca ukraiņus pirms kaujām Bahmutā. Turpat uz vietas. Doņeckas rajonā. No rīta māca, bet pievakarēs brauc savākt kritušos. Tos pašus, kurus iepriekš apmācījis. Daļa paliek dzīvi un turpina kaujas. 

„Tas, kas te notiek, ir murgs. To neiespējami izstāstīt, “ – viņš runa ļoti, ļoti klusi. Ir noguris, jo strādā šeit kā brīvprātīgais.  

Kaujinieki ukraiņiem esot ļoti dažādi. Viena daļa nekad nav šāvuši un neprot lietot ieroci. Magnuss viņiem māca un liek saprast pašaizsradzības loģiku kaujas apstākļos.

Bahmutā karavīri rotē. Tie, kas atgriežas no cīņas ar krieviem, pārmainās. Karš viņus apzīmogo. „Džeki noveco par desmit gadiem pēc vienas dienas frontē“, – konstatē instruktors. 

„Man ir svarīgi viņus izglītot, lai tādejādi pasargātu no nelāgām lietām. Cik nu tas ir iespējams. Viņi saņem kaujas apģērbu un mācās šaut ar kalašņikovu. Apmācības ilgst pāris dienas un tad – uz fronti.“

Visi neatgriežas. 

“Šis ir drausmīgi smags darbs“, – viņš saka pa telefonu bez intonācijas. „ Karavīri ir dažādi – no 20 gadiem un uz augšu. Visu vecumu. Lieliski veči. Superīgi un gauži forši. Prieks ar viņiem pazīties. Taču situācija ir kā gaļas mašīna. To nevar uztvert tādu kāda tā ir. Mēs mēdzam jokot, citādi te izturēt nevar. Var sajukt prātā un viss.“

„Pa šīm pāris apmācību dienām, mēdzam nonākt ļoti tuvās, emocionālās attiecībās. Visi saprot kas viņus te gaida. Visi pieļauj, ka „tas notiks“. Brīdī, kad mana skola ir beigusies un viņi sakāpj autobusā, lai dotos uz fronti, es jūtos smagi. Miljoniem reižu pārdomāju, ko vēl vajadzēja pateikt, ko piekodināt. Bet…vienalga ir šausmīgi smagi. Reizēm liekas, ka neizturēšu“.  

Daži iztur un paliek dzīvi, turpina kaujas gadiem. Piemēram tie, kas sāka kauties ar krieviem jau 2014.gadā un turpina šodien. „Taču ir arī tādi, kuri gāja bojā pirmajās 15 minūtēs pēc izkāpšanas no autobusa“.

Ko Magnuss viņiem māca? Pašu galveno – kā uzbrukt krieviem ierakumos un viņus tur uzvarēt. 

Liela daļa ukraiņu instruktoru ir ievainoti vai jau gājuši bojā. Magnusam liekas, ka sabiedrotajiem ir jāsūta uz Doņeckas zonu jaunus instruktorus. Tas esot ļoti, ļoti svarīgi. 

Kāpēc profesionālais karavīrs te pieteicies brīvprātīgi? Tāpēc, ka šis esot būtiski un izšķiroši. Karš ieradies Eiropā. To vajag saprast. 

„Man šī ir normāla, solidaritātes lieta. Kad redzi parastus cilvēkus, kas nekad nav turējuši rokā ieroci, un saproti, kur viņi nokļūs, un zini, kas ies bojā, ja neko nemācēs…nu tad …jā, tad ir iespēja saprast, ka manis dēļ te daudzi paliek dzīvi. Taču nelabums neatstājās, saprotot kādās krievu gaļas mašīnā šie foršie džeki nokļūst!“

Pa vakariem nākas vadāt ievainotos. Šoferu trūkst un ātrās palīdzības mašīnu te nepietiek. „Pēc kaujas savējos savācam“, – viņš saka grāmatveža balsī. 

 Kādi ir ievainojumi? Magnuss uzskaita visus iespējamos ievainojumu veidus sākot ar šautām brūcēm, atrautām ķermeņa daļām, galvas traumām, dzirdes un redzes ievainojumiem utt.  „Krievi visu laiku šauj ar artilēriju, tad varat iedomāties kāda mums te bilde veidojas!“, – viņš saka niknā balsī. Pēc tam atvadās. Ir jābrauc savākt savējos.   

Pagaidām viss.

Rīt vairāk par kara gaitu.

Attēlā – Magnuss ar savējiem.