Speciāli TVNET
Šodienas modei būtu jābūt iekļaujošai, taču tā turpina norobežoties un būt ārkārtēja. Šis paradokss caurstrāvo arī filmu un seriālu vilni, kas pēdējos gados pārpludinājis ekrānus. Kāpēc filmu par modi un modes māksliniekiem pašlaik ir tik daudz? 

Mode ir modē

Mode un filma vienmēr draudzējušās un gājušas roku rokā. To var novērot gan lentēs ar daiļiem, grezniem, eleganti piegrieztiem tērpiem, gan arī naratīvos, kas stāsta par ekstravagantās modes autoriem. Par Koko Šaneli savulaik sāka vēstīt Odrija Hepbērna (1969) un gandrīz katrā nākošajā desmitgadē varam noskatīties jaunu vizuālo naratīvu par šo franču “haute couture” jeb augstās modes ikonu (Chanel Solitaire, 1981, Gabrielle Chanel. La Permanence d’un style. 2001; Coco Chanel, 2008; Coco avant Chanel, 2009; Coco Chanel & Igor Stravinsky, 2009).  

Vairākas dokumentālās filmas, mākslas filmas un seriāli tiek veltīti atsevišķiem dizaineriem: Fredrika Čenga “Halstons”; Lordesas Iglesias un Aitora Aregi televīzijas sērija “Kristobals Balenciāga” (2024), 2009.gada dokumentālā “Dari pati!” par  Vivianu Vestvudu,  Iana Bonhotes “Makkvīns” (2018), Kevina Makdonalda “Augsts un zems: Džons Galjāno” (2016/2023), Izauras Pizani Fēri, Dženiferas Havas un Rafaela Bekī franču minisērija “Kļūstot par Karlu Lāgerfeldu” (2023), Toda Keslera sērija “Jaunais izskats”(2024). 

Filmu darbība var norisināties gan “dokumentālā” gan arī iedomātā vidē (“La maison”, “Geek girl”, “Emily in Paris”, “In Vogue: The 90s”, “Phantom thread”, “Cruella” vai “Mrs Harris goes to Paris”). Šīs filmas atšķiras no  agrākajiem – satīriskajiem skatiem uz “modes valsti”  2000. gadu sākumā. Tātad konfrontējas ar: “Zoolander” vai “Brüno” vai pat ar ļoti populāro 2006. gada Deivida Frenkela filmu “Sātans Pradas brunčos”. 

Tagad modē ir apbrīnot modi, nevis ironizēt par to. 

Pašlaik ekrāna stāstos augusi cieņa pret apģērbu dizainu kā mākslas formu. To jūt. Lai gan reālajā dzīvē tērpu ražošana faktiski nav simpātiska vai cienījama – zemi apmaksāto strādnieku ekspluatācija trešās pasaules valstīs ļauj lielajām apģērbu tirdzniecības ķēdēm diktēt zemas cenas, šujot dārgus un lētus tērpus ar mazu bērnu un novārdzinātu šuvēju rokām. Tā tas ir, bet par to kino pagaidām nerunā. Šādas ainas lielajos ekrānos neparadās.   

Visas šodienas filmas un seriāli apiet arī jautājumu par to vai augstā mode tomēr ir vai nav pieejama visiem? Nē, nav pieejama. Labākajā un tīrākajā formā tā ir lietojama tikai tiem, kuriem ir daudz naudas. 

Seriālā “Emīlija Parīzē” (Netflix) ir stāsts par Emīliju, kura tērpjas īpaši labi – tieši sev šūtos apģērbos. Skarbā franču modes hierarhija un tās prasīgie sociālie kodeksi pamazām piekāpjas amerikānietes impulsivitātei un ar katru nākamo epizodi Emīlija ģērbjas aizvien elegantāk. Tas pats notiek filmā “Harisas kundze dodas uz Parīzi”, kuras darbība norisinās 20. gadsimta 50. gados. Kalpone Ada no Lielbritānijas paveic neiespējamo – iekaro visu Dior modes namu, jo ir sakrājusi pietiekami daudz naudas, lai iegādātos sev neatkārtojami daiļu balles kleitu. 

Līdzīga kustība no bezgaumības uz gaumi vērojama arī seriālā “Geek girl” (Netflix), kur “parasti ļaudis” pakļauj modes pasauli sev, vienlaikus cīnoties ar krāpšanu un iedomību, kas dominē jaunatklātajā paradīzē.  Netrūkst atsauču uz ikoniskiem uzplaiksnījumiem modes pasaulē. Piemēram, Harieta paklūp, ejot ar augstpapēžu kurpēm, tieši tāpat kā tas savulaik notika ar Naomi Kempbelu Vivianas Vestvudas skatē 1992. gadā. 

Kapitālisma sabiedrībā viss jānopelna ar smagu darbu. Tā ir pieņemts. Emīlija, Ada un Harieta ir kārtīgas protestantu varones: “darba skudras”, kas caur centību nonāk pie lielās laimes. Tiek realizēts sapnis par labā uzvaru pār ļauno.  Piemēram, filmā “Sātans Pradas brunčos”, kurā Annu Hetaveju kā vadošā modes žurnāla “Runway” asistenti  trenkā un pazemo pārlieku prasīgā un galvenā redaktore Merila Strīpa, var redzēt Bernarda Šova “ziedu pārdevējas” stāstu. Tas ir naratīvs par to kā neievērojama, tērpu loģikā neieinteresēta sieviete pamazām pārvēršas no “pelēkas peles”  par eleganti tērptu Parīzes stila manekeni. Mēs, kā skatītāji, pieņemam šo vizuālo pārvērtību un mēģinām saprast kāpēc tas ir tik svarīgi. 

Kreiga Gilespī filmā “Cruella” (Disney+) vērojama līdzīga parādība – galvenā varone, kas ir topošā modes dizainere, kļūst par ļaunas un autoritāras fūrijas mācekli. Atkal necilvēcīgas attiecības un asociācijas ar 70. gadu  pankiem un Vivianu Vestvudu.  

Daniela Deja-Lūisa spēlētais britu modes dizainers Reinolds Vudkoks Tomasa Pola Andersona filmā “Neredzamais pavediens” ir autoritārs un prasīgs pret apkārtējiem. Kādai “nepareizai klientei” tiek atņemta kleita un nepārprotami var redzēt, ka ar modi saistās: stingrība, prasība pēc disciplīnas, nežēlīgs skarbums un ikdienas bardzība. Īpašības, kas ir pretrunā vieglumam, izsmalcinātībai un vizuālajam baudījumam, kuru izstaro redzamās modes zvaigznes. Šai mākslas formai ir jāizraisa iekāre, taču reāli tā pieejama tikai ļoti nedaudziem, bagātiem cilvēkiem. Tātad – tikai un vienīgi izredzētie var iekļūt telpās aiz modes namu parādes durvīm, iegūstot tur sev skaistuma baudu. Pārējie varam turpināt sapņot par šo pasauli aiz ārdurvīm un viss.

 “Augstā mode vienmēr ir kalpojusi elitei,” saka Kristobals Balenciaga savā sērijā (Disney+). Šādi viņš attaisno kleitas radīšanu kādai vācu okupanta sievai. Starp citu, arī seriāls “Jaunais izskats” (Apple TV+) pievēršas okupētajai Parīzei. Par sliktu Koko Šanelei un par labu Kristianam Dioram.

Kanons ekrānā

Ekrāns šodien piedāvā modes mākslas kanonu: mākslas filmas, sērijas un dokumentālās filmas par ietekmīgākajiem dizaineriem. Tās kā spēļu kārtis izvietojas ap mums un dod iespēju veidot ornamentus, spēlēt situācijas, vai izskaidrot modernā laika gaumes un stilu konfliktus. Redzam kā notiek cīņas par varu : “Kļūstot par Karlu Lāgerfeldu” (“Becoming Karl Lagerfeld”, Disney+). Parādās secinājumi par modes dabu, kas izriet no sociologa un filozofa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) teksta “Modes dizainers un viņa zīmols” (1975). Jaunākais seriāls “La maison” (Apple TV+) stāsta par konkurējošiem modes namiem Parīzē un rāda cīņu par varu šajās ietekmīgajās ģimenēs. Tās ir franču “Mantojuma” izpausmes, kas norisinās modes pasaulē. Iesaku šo konfliktus un cīņas analizēt Burdjē novērojumu gaismā.

Modi un stilu sabiedrība uztver nopietni

Jā, tagad tā ir. Agrāk tā nebija. Piemēram, Vudija Allena Annija Halla ietekmēja savu skatītāju ģērbšanās stilu, taču sabiedrība to publiski noliedza.  Hičkoks un Fasbinders arī izmantoja sava laika modi kā auglīgu kadra vizuālo elementu un vēlāk tauta sāka ģērbties tāpat. Līdzīgi rīkojās Bazs Lurmans un Toms Fords. Toreiz bija pieņemts izlikties, ka modes māksla “no ekrāna” ikdienu neiespaido. Tagad tā vairs nav. Tagad mode ir nopietna lieta un ekrāns to piedāvā nekautrīgi un dāsni. Turpinās “mīlas romāns” starp modi un filmu uz ekrāna. Gaidīsim turpinājumu arī Latvijas vidē.