Amerikāņi esot mūsu stratēģiskais partneris. “Mēs esam mēness, bet viņi ir saule” – tā kādreiz šīs attiecības man skaidroja bijušais Latvijas Ārlietu ministrs Valdis Birkavs. Tas notika brīdī kad “Tēvzemei un Brīvībai” vēlējās iebīdīt mani diplomātiskajā darbā. Jau toreiz man šī nostāja nepatika, jo uzskatīju, ka ikvienai valstij ir nepieciešami savi ārpolitiskie principi. Neraugoties uz to kādā aliansē valsts iekļaujas un kas skaitās tās draugi. Bez principiem nevar realizēt ārpolitiku.

Tikai 1995.gadā tika izstrādāti un pieņemti pirmie oficiālie Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni (ilgtermiņa stratēģiskais dokuments “Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam”). Tie noteica valsts galvenos mērķus un integrāciju eiroatlantiskajās struktūrās, bet neko neziņoja par Latvijas nostāju, piemēram, Tibetas vai Rietumsahāras jautājumos. Kopš 2011. gada mūsu valsts vairs nepieņem ilgtermiņa ārpolitikas koncepcijas uz daudziem gadiem, bet gan īsteno nepārtrauktu plānošanu caur ikgadējiem ārlietu ministra ziņojumiem un ikgadējām ārpolitikas debatēm Saeimā.

Tā tas turpinās arī tagad. Trūkst ilgtermiņa vīzijas. Ir tikai viens tiesību akts (piemēram, “Ārpolitikas pamatnostādnes 2026–2035”) un tāpēc valsts pārvaldei un sabiedrībai var pietrūkt skaidra stratēģiskā enkura nākamajai desmitgadei.Ikgadējais ziņojums ir informatīvs dokuments, ko Saeima pieņem zināšanai, nevis Saeimas lēmums vai likums ar stingri saistošu raksturu.

Vissliktākais ir tas, ka ārpolitikas akcenti var straujāk mainīties atkarībā no tā, kurš konkrētajā brīdī ieņem ārlietu ministra amatu.

Tātad – bez principiem turpinām reflektēt sauli. 

Kāpēc par to rakstu tagad?

Tāpēc, ka “saule” pašlaik ir Tramps. Nevis normāls ASV prezidents. Pieļauju, ka tie, kas pieķēdēja mūs šādām attiecībām (90. gados), pat iedomāties nespēja par to cik slikti viss sagriezīsies Vašingtonā 30 gadus vēlāk. Viņi toreiz pat nosapņot nespēja, ka Amerikas Savienotās Valstis (kā globāla lielvara un mūsu visspēcīgākais sabiedrotais) sajuks prātā. Ka narciss Tramps vadīs valsti prom no NATO un pie viena mēģinās okupēt Grenlandi un Kanādu.  Vai mēs varam uzticēties Amerikas Savienotajām Valstīm?

Tagad?

Domāju, ka nevaram uzticēties, jo spiediens no Vašingtonas arī tepat Latvijā palielinās. No darba lielajos medijos tiek atlaisti žurnālisti, kas kritizē Trampu. Tas nozīmē, ka Latvijā sāk vajāt žurnālistus, kas nav labvēlīgi  amerikāņu konservatīvajam diktatoram un viņa idejām. 

Agrāk mediju vadība Latvijā šādi nerīkojās. Taču tagad Tramps ir iemācījis, ka  pietiek tikai uzspiest uz mediju valdi un nepatīkamais žurnālists tiek izsperts no redakcijas ārā kā korķis. Jo nepatīk stratēģiskajiem partneriem. Paliek tikai paklausīgie un klusie.  Ņemot vērā globālo tendenci, kur ASV un citu valstu politiķi arvien agresīvāk vēršas pret medijiem ar milzīgām tiesas prasībām, arī pie mums dažu mediju vadība vai īpašnieki (īpaši mazākos vai komerciālos medijos) var kļūt pārlieku piesardzīgi un izvēlēties “neriskēt” ar  saturā izaicinošu žurnālistu klātbūtni. Tā kā atlaist žurnālistu no darba par viņa paustajiem uzskatiem Latvijā ir nelikumīgi (Darba likums to stingri aizliedz), tad var palūgt aiziet, izmantojot “finansiālo problēmu”, “štatu samazināšanas” vai “struktūras maiņas” argumentu, lai juridiski viss izskatītos tīri un glīti. 

Taču atgriezīsimies pie NATO no kura Tramps tagad gatavojas izstāties un mēs kā mēness…cerams… nesekosim “saules” piemēram. 

Pēc Otrā pasaules kara beigām vācu nacisti tika sakauti, bet komunisti Padomju Savienībā cieta no kara sekām. Vajadzība pēc NATO esot radusies 1948.gadā, kad  “Prāgas pučs” izraisīja baiļu vilni visā Eiropā. Tobrīd Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija un Francija savās okupācijas zonās ieviesa jauno Vācijas valūtu – Vācijas marku, bet Padomju Savienība 1948. gada jūnijā bloķēja Rietumberlīni, pārvēršot to par salu komunistu valsts okeānā. Amerikāņi uzņēmās atbildību par pārtikas piegādēm Rietumberlīnei un 1949.gadā krievi beidzot atslāba. Sāka domāt par savu atriebību Berlīnes mūra veidolā.  

Interesanti, ka Rietumos esot bijušas bailes no plānveida ekonomikas panākumiem.  Bīstoties, ka komunistiskā plānveida ekonomika labi darbosies un, ka Padomju Savienība tāpēc kļūs arvien populārāka, tika izveidota Eiropas atveseļošanas programma (ERP), kuru dēvē arī par Māršala plānu. Amerikas Savienotās Valstis ziedoja un aizdeva naudu kara plosītajām valstīm, lai tās varētu attīstīt savu rūpniecību un infrastruktūru. Palīdzības paketē tika piedāvāts piedalīties arī Padomju Savienībai un Austrumeiropas valstīm, kā arī tādām valstīm, kas nebija kara plosītas, piemēram, Zviedrijai, Portugālei un Šveicei. Kopumā laikā no 1948. līdz 1952. gadam no Amerikas Savienotajām Valstīm uz Eiropu tika pārskaitīti aptuveni 13 miljardi ASV dolāru. Daļa no šīs summas bija aizdevumi, bet lielākā daļa tomēr – dotācijas. Josifs Staļins, protams, nosodīja šo plānu kā daļu no Amerikas Savienoto Valstu sapņa par pasaules kundzību un aizliedza Padomju Savienības dominētajām Eiropas valstīm, tostarp Somijai, pieņemt šos līdzekļus. 

Tā kā Maršala plāns iezīmēja Aukstā kara sākumu un skaidru plaisu starp ASV un PSRS, tad ASV vēl stingrāk pieturējās pie Latvijas okupācijas neatzīšanas politikas (Samnera Velsa deklarācija). Tas palīdzēja uzturēt Latvijas valstiskuma tiesisko kontinuitāti līdz pat 1991. gadam. Samnera Velsa deklarācija “Aukstā kara” gados praktiski nodrošināja to, ka Baltijas valstis juridiski nekad nepārstāja eksistēt un ASV tās uzskatīja par neatkarīgām, okupētām valstīm, nevis PSRS sastāvdaļu. Par to mēs joprojām varam pateikties amerikāņiem.  Taču tagad man vairs nav laba un droša “mēness ēnās” sajūta. 

Par jauno ASV vēstnieci Latvijā kļuvusi nekustamo īpašumu investore un miljonāre Melisa “Lisa” Ardžirosa (Melissa Argyros) (kopš 2026.gada). Viņai nav iepriekšējas karjeras diplomātes pieredzes, taču viņa ir nozīmīga Trampa politiskā atbalstītāja. Latvijas tiešais eksports uz ASV ir salīdzinoši neliels (ap 1,3% no IKP), tāpēc ekonomiskais trieciens mums no Trampa ir ierobežots, izņemot atsevišķas nozares. Tādas kā kokapstrāde. Tomēr Latviju spēcīgi ietekmē netiešās sekas – ja tarifu dēļ cieš Vācijas vai Zviedrijas ekonomika, tas bremzē arī Latvijas eksportu uz šīm valstīm.

Lielākās izmaiņas un satraukums tagad, manuprāt, saistīti ar Trampa lēmumu haotismu ārpolitikā un nekonsekvenci Ukrainas kara kontekstā.  Biznesa stumšana humānisma vietā mani nepārliecina. Nav patīkama Trampa vajadzība noslēgt miera līgumu ar Putinu uz ukraiņiem nepieņemamiem noteikumiem. Jebkādas piekāpšanās Krievijai apdraudēs arī Baltijas reģiona ilgtermiņa drošību.

Latvija ir zaudējusi amerikānisko drošības sajūtu, kas valdīja iepriekš. Tagad nākas pierādīt, ka sadarbība ar Latviju ir ekonomiski un militāri izdevīga pašai Amerikai. Citādi “saule” mūs vairs neapgaismos? Ja nebūs Trampam izdevīgi, tad upurēs Putinam? 

Mēness apdzišanas liktenis ir nepateicīga lieta. To pierāda tautas ticējumi: “Kad mēness jeb saule aptumšojas, tad raganu saimniece jāj govis slaukt”.
/V. Līce, Nītaure./

Ilustrācija: Josifs Staļins un Vinstons Čērčils smejas Jaltā 1945. gadā. Tikmēr attiecības starp Padomju Savienību un Rietumiem turpināja pasliktināties. Foto: AP