Francijas traģēdija un mūsu atspulgi. Omanas pārdomas.

2015.gada 10.janvāris

Teroriste

Diezgan grūti niknoties uz šobrīd Eiropā visvairāk vajāto sievieti Hayat Boumeddiene, kas piedalījusies Parīzes atentāta rīkošanā un noziedzīgās idejas realizēšanā.

Šobrīd, atrodoties šeit – Omanā, šāda izskata sievietes (tikai bez ieročiem rokās), nāk pretī ik dienas un šķiet grūti iedomāties, ka kāda no viņām būtu gatava nošaut kādas citas valsts žurnālistus vai karikatūristus tikai tāpēc,ka viņi nepieņem islāma ideoloģiju.

Viņu veidols melnajā parandžā šeit izskatās atbruņojošs un maigs, Nevainīgs un cēls. Tik tikumīgs cik vien iespējams.

Taču nav izslēgts, ka tieši viņa var nākt man pretī pa ielu tepat netālu Jemenā, kur noenkurojies Alkaidas šābs, jo teroriste ir pametusi Franciju pirms atentāta.

Viņa var nākt man pretī pa ielu. Viņa var nošaut, ja sapratīs, ka es neesmu viņas domubiedrs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums – citādi domājošajiem ir jāslēpjas. Jāizliekas un jāpārģērbjas, lai agresīvie patiesības monopola idejas paudēji neiedomājās paņemt rokās ieroci un mūs nošaut.

Starp citu, šis fenomens nav islamistu noteikts.

Staļins, Hitlers, Pols Pots šādi rīkojās jau agrāk.

Šodien viņu idejas turpina …arī mūsu pašu interneta plosīklas, konformisti Latvijas politikā un visa ranga līdēji, visos līmeņos. Tie paši, kas uztrennējās pielīšanas mākslā jau PSRS laikā un tagad to lieliski turpina politikā un menedžmentā, brīvas Latvijas apstākļos.

Piemēram?

Tagad pienācis interneta ”ideoloģiskās tīrīšanas” laiks. Rīgā ik dienas redzu cilvēkus, kas mani lamā un apsaukā internetā (kad man kārtējais raksts tiek publicēts TVNET Spoguļa slejās). Tie ir:  Putina troļļi Latvijā, ultrakonservatīvie, vietējie reliģiozie fanātiķi un vesela kaudze ar mazvērtības kompleksiem sirgstoši alternatīvās publiskās domas nīdēji, kas arī būtu gatavi paņemt rokā automātisko ieroci un nošaut žurnālisti, kura uzdrošinās izaicināt un provocēt publisko domu? Manas publikācijas ir nokaitinājušas ”ģimenes tēvus” un tiklās (!:)) ģimenes mātes (tradicionālo vērtību sargātājas), daži reklāmisti Latvijā jau izveidojuši propagandas trafaretus par man kā vīrieti, piešujot man kolēģa Olivera Everta daiļradi.

Jā, pie mums nekas nav citādāk.

Doha 2

Tātad – šīs sievietes eksistē arī pie mums? Tikai izskatās citādāk?

Tā varētu būt.

Protams, ka varam tagad sašust par islāmistiem un viņu varas darbiem Francijā. Jā, mēs to varam uzsākt. Taču, vai nebūtu pienācis laiks padomāt par mūsu Latvijas publisko domu un par to, cik ļoti mēs esam vai neesam toleranti pret cilvēkiem, kas pauž citādu viedokli?

Latvijas sabiedrība 50 gadu laikā ir PSRS kūtī barota ar vienādotu barību un unificētu viedokli. Cilvēki bija pieradināti pie goda plāksnēm, totālas cenzūras un ilūzijas, ka ”sliktas lietas” nemaz nenotiek. Tagad, kad pasaule ir atvērusies un realitāte parādās mūsu priekšā, daudzi Latvijas ģimenes tēvi ir gatavi izrēķināties ar žurnālistiem, kas parāda Latvijas lasītājam reālu pasaules veidolu.

Divi

Viņi nav gatavi atbalstīt nedz Čarliju nedz jauno laiku, kas jau sen klauvē pie mūsu valsts durvīm.

Vai Latvijas sabiebrības liela daļa nav lielā mērā līdzīga musulmaņu fundamentālistiem un ”dāmai” ar ieroci rokās, ka gatava nošaut žurnālistu un karikatūristu tikai tāpēc, ka tas apzināti provocē, lai pateiktu patiesību?

Vai ticība un pārliecība nav paši ļaunākie patiesības ienaidnieki?

Ļaunāki par meliem?

Vai mums nav jāsāk domāt par Hayat Boumeddiene un viņas domubiedriem mūsu – Latvijas sabiedrībā un par to cik lielu ļaunumu šie cilvēki paveic valsts progresa bremzēšanā?

Vai šis laiks nav jau klāt?

2 thoughts on “Francijas traģēdija un mūsu atspulgi. Omanas pārdomas.

  1. Man kaut kā liekas, ka daudzas lietas tiek jauktas vienā putrā. Ar ko tie, kas Jūs apsaukā internetā, atšķiras no Čārlija? Ar to, ka zināms autors?
    Es tiešām nevaru atbalstīt Čārliju, jo tas bija lēts ķengu žurnāls, nevis žurnālistika, turklāt pašā Francijā viņu tirāžas skaits bija sarucis no 150 uz 50 tūkstošiem, t.i. līdz traģēdijai atbalsts šim žurnālam nebija. Viņi nodarbojās ar to, ka aktīvi uzbruka vieniem simboliem, tomēr citiem simboliem uzbrukt neuzdrošinājās.
    Un nelieciet man šajā pusē nostāties vienā no pusēm – es neatbalstu ne Čārliju, ne slepkavas! Gluži tāpat, kā deviņdesmitajos es nenostājos nevienā no pusēm, kad divi bandīti nošāva viens otru.

    P.S. Jums interesants rakstīšanas stils – rakstāt tā, lai vadītu lasītāja domu par kādu lietu, bet tieši to neuzrakstāt. Piemēram, par Oliveru Evertu uzrakstījāt, ka jums karinot tādu birku, bet faktiski jau nerakstāt, vai šādu izmantojat šādu pseidonīmu!

    • Esmu ļoti daudzas reizes atbildējusi, ka nerakstu rakstus ar pseidonīmu un, ka neesmu Olivers Everts. Vispār ir jautri redzēt cik daudz tomēr ir muļķu, kas šos melus uzknābā un sāk vēl man kaut ko pārmest.🙂 Agrāk man nelikās, ka lētticīgu muļķu ir tik daudz!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s