Aļona joprojām ir dzimtajā Bahmutā. Nav aizbraukusi. Mugurā sarkana „mūku jaka“ ar uzrakstu ”Love will tear us apart”, kas tā vien prasās pēc veļas mašīnas. Taču tekošs ūdens ir atslēgts. Ar spaiņiem var atnest tikai dzeršanai un ēšanai.
Skatos kolēģa Anderša atvesto videoierakstu un saprotu, ka daudz kas Ukrainas kara apstākļos cilvēkiem vairs nav svarīgi. Lai izdzīvotu jāslēpjas pagrabos un jāuzmanās nevienam negadīties pa ceļam. „ Mēs esam starp viņiem. Šuj no vienas un bliež no otras puses. Ceru, ka ukraiņi noturēs pozīcijas un krievi šeit neatgriezīsies“, – saka Aļona un skaidro, ka visbriesmīgākās esot naktis. Tad nemaz vairs nevar saprast kurš uzvar vai zaudē. Ir tikai eksplozijas tumsā un viss. Viņa lepojas, ka dzimusi tieši 1991.gadā, kad Ukraina deklarēja savu neatkarību. Saistībā ar Padomju Savienības sabrukumu.
„Man ir izdevies būt īstai ukrainietei visu mūžu“ – Aļona saka un, iespējams, domā par saviem vecākiem. Tiem pašiem, kuriem nebija viegli būt ukraiņiem Padomju Savienībā.
Taču visi šajā pilsētā nedomā tāpat. Tepat līdzās ir krievu okupētās zonas. Ko nozīmē Putina kara likumi šajā ikdienā? To grūti prognozēt. Piemēram blakus namā dzīvo pensionētais šoferis Jurijs Kazuļins. Pēc viņa domām Donbass nekad nav piederējis Ukrainai un visiem tas beidzot jāsaprot. Jūrijs tā var domāt. Nevienam nevar aizliegt ticēt velnam vai Putinam. Donbasam ir gara un ilga vēsture tieši Ukrainā un kopš 1991.gada tas ir neatkarīgās Ukrainas sastāvdaļa. Taču rusifikācijas politika PSRS laikā paveica savu – iepludināja Kremlim uzticīgos un izveda ukraiņus. Tāpēc pensionētais šoferis nav vienīgais, kuram raksturīgas prokremliskas simpātijas. Vecās paaudzes cilvēki ir Putina lielākie fani. Viņi cer un tic, ka atgriezīsies Padomju Savienība un viss atkal būs tāpat kā Brežņeva laikā. Arī Jūrijam tas patiktu vislabāk un tāpēc viņš sauc Bahmutu par Artemivsku.
Vēsturiski šī pilsēta (kopš 16.gs.) saucās Bahmuta, taču 1924.gadā boļševiku iebrucēji pārdēvēja par godu „biedram Artjomam“, kas faktiski bija kompartijas funkcionārs Fjodors Sergejevs. Viņa partijas segvārds bija „Artjoms“. Boļševiks krita 1921.gadā, taču pilsēta saglabāja viņa vārdu. Runā, ka Artjoms esot bijis tuvs draugs Staļinam. Tikai 2015.gadā pilsētai tika atgriezts atpakaļ vēsturiskais nosaukums. Šodien nav grūti atšķirt ukraiņus no kremlīniem kaut vai paklausoties kā viņi dēvē pilsētu, kurā dzīvo.
„Es dzīvoju Bahmutā! – skaļi deklarē kāda sieviete pie veikala ieejas. Šis ir viņas protests tiem, kas sauc viņas dzīvesvietu par Artjomsku, Artjemsku vai Artemivsku. Atbildes nav. Lielāka daļa šeit klusē un cenšas izdzīvot kara zonā, kurā visi ikdienai nepieciešamie procesi vairs neeksistē.
Palīdzības dienests riskē ierodoties, jo jāmēģina tikt uz priekšu garām krāteriem, bedrēm un sagruvušām ēkām. Neuzkāpjot uz mīnām. Nepulcinot cilvēku grupas, lai neizveidojas jauns mērķis krievu artilērijai.
Normālos apstākļos šeit dzīvo ap 80 000 iedzīvotāju. Pašlaik situācija ir saspringta, jo krievi vēlas atgriezties. To jūt no sprādzieniem, kas periodiski atkārtojas cauru dienu.
Kolēģi nofilmējuši militāru morgu, kurā strādā vairāki vīri, identificējot kritušos. Tie priecājas par „deguna korķiem“ ar mentolu, jo smaka esot briesmīga. “No smakas visu laiku ir slikta dūša. Paldies, ka iedevāt“, – pateicas Serhijs, viens no morga darbiniekiem.
Kā jūtas ukraiņi šajā pilsētā?
Viņi ir stresā un sarūgtināti, ka krievi par katru cenu cenšas tikt atpakaļ. „Viņus var šaut bariem, apglabāt un atkal kā apsēsti laužas atpakaļ“, – konstatē Serhijs.
Pie Bahmutas cīnoties Vāgnera grupējumi (Lielbritānijas AM informācija). Ja ieņemšot Bahmutu, tad privātajai armijai būšot dāvanas no Putina. Tā domā vietējie. Citi „zina“, ka šī ir laba pilsēta, kuru ieņemot varēs lielīties savējiem un pasaulei.
„Krievi pašlaik ir pāris simtus metru no mūsu mājas“, – saka 41 gadus vecs masieris Oleksijs Kločko. Intervijas laikā dzirdami sprādzieni. Abi ar mammu – 67 gadus veco Jūliju Kločko saraujas. „Šie nāk atpakaļ“- secina māte.
„Pagaidi tikai, tūliņ ukraiņi viņiem atbildēs“, – stīvējas dēls. Tā arī notiek. Mirkli vēlāk lido lādiņš pretējā virzienā.
„Mēs esam vidū“, – nopūšas māte.
„Pašā vidū“, – piekrīt dēls.
Viņi ir iemācījušies tulkot kara skaņas. Viņi tās saprot neredzot.
Tikmēr pilsētā turpina tenkot par to, ka Zeļenskis jau sen esot ticies ar Putinu un viss jau esot sadalīts kā Hitlera un Staļina laikā. Atlētisks, sirms vīrietis šortos to ziņo TV kamerai pilnā nopietnībā. Iebildumus viņš nedzird, jo ir pārliecināts, ka šo visu sarīkojuši biznesa vīri, lai nopelnītu. Tieši tāpat kā pandēmiju sarīkoja tie, kas pārdeva vakcīnas. Aiz muguras atkal sprāgst granāta un šortu vīrs konstatē:
„ Kādam taču ir izdevīgi, ka mums šādi jādzīvo! Jūs tā nedomājiet?“
Zeme griežas un cilvēki turpina izdomāt „teorijas“ acīmredzamu patiesību vietā. Putins uzbruka tāpēc, ka gribēja atjaunot impēriju. Ukraiņi aizstāvas neatkarības vārdā. Tas ir tik vienkārši, ka dažiem to pat grūti saprast. Tad izdomā mezglus līnijas vietā.
Mudžinātāji turpina mudžināt.