Ukraiņu ģimenes pašlaik sildās pie ugunskuriem un gatavo savas maltītes uz liesmas. Kā tūrisma pārgājienā, kurš joprojām nebeidzas. Viņiem nav ūdens vai elektrības. Mēs pārējie sēžam siltumā pie televizoriem un sūkstamies par elektrības cenām un naudas trūkumu. Interesanti, kuru pusi Putins salauzīs pirmos – mūs vai ukraiņus?
Kremļa šefs un šī kara režisors izvēlējies ļoti brutālu taktiku – sabombardēt šo valsti līdz galam. Tā, lai tajā neviens nespēj izdzīvot. Nav elektrības, nav ūdens, nav siltuma. Viss.
Mierīgo iedzīvotāju infrastruktūras sagraušana ir nepieredzēti nežēlīga izdarīšanās. Tā cilvēki nedara. Tā nemēdz karot.
Taču bombardēšana turpinās arī pašlaik, kad ārā ir zem nulles.
Taču Kijivā daudzas kafejnīcas joprojām atvērtas, pateicoties ģeneratoriem. Frizieri griež matus sveču gaismā un par visu jāmaksā skaidrā naudā, jo kases aparāti tur nedarbojas.
Aptaujas liecina, ka 70-90% ukraiņu nevēlas, lai armija padodas krieviem. Tas ir negaidīti drosmīgi.
Sabombardēt tik pamatīgi Ukrainu (kā to dara krievi) un vēl nepanākt cerēto pakļaušanos…jā respekts šiem cilvēkiem.
Līdzīgi mēģināja Hitlers otrā pasaules kara laikā. Bombardējot Londonu. Nogalināja ap 40 000 civilo iedzīvotāju, sagrāva neskaitāmas ēkas, taču nesalauza britu pretošanos. Līdzīga taktika bija ASV uzlidojumiem Hanojai 1972.gadā. Tūkstošiem nogalināto, bet vjetnamieši nepadevās. Tieši pretēji – šajā karā zaudēja amerikāņi.
Krievu televīzijā lielās ar šo karu. Ekrāns demonstrē gigantiskus sprādzienus, ēku sagrūšanu, cilvēku bēgšanu. Videosižeti, kuros sagrauj elektrostacijas, tiek Maskavā vai Voroņežā uztverti kā varonīgi uzbrukumi. (DN)
Taču krievu skatītājam ar to nepietiek. Vajag vēl vairāk un skarbāk graut. Visas ukraiņu pilsētas vajagot nolīdzināt līdz ar zemi. Tā, lai viņiem tur posta tuksnesis. Citi iesaka pēc iespējas ātrāk izmantot pret ukraiņiem atomieročus. (DN)
Putins visu laiku cer uz to, ka mēs vienreiz beigsim ukraiņus atbalstīt. Ka mums pietrūks pacietības. Ka mēs salūzīsim.
Domāju, ka viegli viņam šis projekts neizdosies.
Ignatenko ģimenē Hersonā virtuvē silti. To piesilda atverot cepeškrāsni gāzes plītij. Naktī šāda sildīšanās jāpārtrauc, jo tad var notikt nelaime. Hersonā nav elektrības kopš 6. novembra. Pēc krievu aiziešanas viss tika uzspridzināts. Lielākā daļa valsts ir tādā pašā situācijā.
Mazā Karolīna sēž pie plīts un stāsta, ka ir gudri dzīvo pirmajā stāvā. Ja krievi sāks apšaudīt, tad trāpīs augšējos stāvos, bet no pirmā esot vieglāk aizbēgt uz pagrabu. Taču slikti, ka pirmajā stāvā parasti ir aukstāks.
Ko viņi dara pa vakariem?
Lasa priekšā grāmatas. Runā par dzīvi. Visi kopā.
Agrāk skatījās televizoru vai savos datoru ekrānos. Tagad sēž tumsā un sapņo par to, ka viss šis ārprāts ir beidzies.
„Nē, man nav bail tumsas“, – saka Karolīna.
Lasīšanas vakaros piedalās arī kaimiņi no trešā stāva un tēvocis ar kaķi no piektā.
Rīt no rīta būs atkala jāstāv rindā pēc dzeramā ūdens un mobilā telefona lādētāja.
Kas ir lielākā problēma?
„Tas, ka nenotiek skola. Pirms krievi bija visu sabombardējuši, mēs mācījāmies pa distanci“, – saka Karolīna un nopūšas.
Cik ilgi izturēsiet šeit?
Šīs mājas cilvēki negrib nekur braukt projām. Viņiem te ir mājas. Nav ko braukt uz citām valstīm uz diedelēt tur palīdzību. Sevi cienošs cilvēks tā nedarot. Kārtīgs ukrainis paliekot mājās un paciešos visu. Arī neērtības.
Viņi palikšot dzimtenē.
Attēlā Karolīna sava dzīvokļa virtuvē (DN)