Bēg no kara, no diktatūras, no trūkuma. Bēgļi mēdz būt dažādi. Zināmajiem bēgšanas iemesliem tagad klāt nācis arī klimats. Vairākas salu nācijas turpina savu cīņu ar ūdens līmeni. Tas ceļas, un drīz dzīvesvieta var nonākt zem ūdens. Tas jau noticis ar Tuvalu Polinēzijā. Valsts atrodas uz arhipelāga, kuru veido pieci atoli un četras salas.
Kopējā platība 26 kvadrātkilometri. Tātad ceturtā mazākā pasaules valsts. Pirms dažām nedēļām ģenerālprokurors piedāvāja saglabāt salas unikālo kultūru trīsdimensiju attēlos Marka Zakerberga metaversē. Lai ekoloģiskajiem bēgļiem vēlāk būtu iespēja kaut vizuāli iepazīties ar savas tautas kultūru un vēsturisko vidi. Svarīgi būs tad, kad visas salas jau būs zem ūdens. Pazudīs valsts un līdz ar to etnoss. Pašlaik salas iedzīvotāji mēģina pierunāt Austrāliju, lai tā atļauj izveidot zūdošo valsti viņu teritorijā. Tā, lai visi grimstošās valsts iedzīvotāji varētu normāli emigrēt un apmesties uz dzīvi Austrālijā. Pagaidām sestā lielākā pasaules valsts to neatļauj un neatbalsta.
Klimata bēgļi
Klimata krīzei saasinoties, pieaug ekobēgļu skaits. Proti, parādās bēgoši cilvēki, kuriem vairs nav māju, jo tajās ir neiespējami izdzīvot. Bangladešā un Pakistānā šodien miljoniem cilvēku cīnās ar ekstrēmu nokrišņu jeb plūdu sekām. Mājas aizskalotas, ģimenes locekļi noslīkuši, iedzīve zem ūdens. Ieilgušā sausuma rezultātā izveidojas jaunas bēgļu straumes Austrumāfrikā.
ANO dara daudz, lai izvairītos no „bada epidēmijas“ un apturētu bēgošos valsts robežās. Taču izskatās, ka Ukrainas karš šo problēmu padziļinās, jo graudu piegādes iekavēsies. Somālija iekritīs jaunā un vēl baigākā bada situācijā.
Protams, neražas un dabas katastrofas ir tikai viena problēmas puse. Koloniālo režīmu sekas, korupcija, sieviešu un minoritāšu diskriminācija, dabas resursu izsaimniekošana ir papildu aspekti, kas veicina dabas katastrofu postošo efektu atbalsošanos sabiedrībā. Pagaidām ir skaidri redzams, kuri būs klimata katastrofas pirmie upuri. Tie ir: Malāvija, Somālija, Eritreja un mazās salu valstis okeānā. Tādas kā Dominikāna un Samoa. Tātad – valstis, kas pašas nav piesārņojušas vidi un ar savu ekonomiku un saimniecisko darbību nav veicinājušas postošus procesus. Taču cietīs vissmagāk.
Kuri ir vainīgie? Protams, industriāli attīstītās valstis, kas būs spiestas kompensēt klimata upuriem savas rīcības sekas. Diemžēl gaisa piesārņojums un sasilšana pagaidām nav būtiski samazināti un cilvēki līdz galam nesaprot, ka rīkoties tā, kā to darīja viņu vecāki un vecvecāki, vairs nedrīkst.
Lapu dedzinātājs Pierīgā
Jā, protams, galvenais vainīgais ir industrija, lauksaimniecība. Taču netrūkst dabas piesārņotāju (ar atkritumu un kūlas dedzinātāju priekšgalā) arī parastajā brīvdienu ikdienā pie mums. Saulainās dienās ejam pastaigā, bet gaiss piedāvā deguma smaku un smirdoņu, jo vietējie „sakopj dārzus“. Rudens mēnešos daudzu privātmāju dārzos dedzina atkritumus un lapas. Sētsvidū. Bez bažu. Svilina lapu maisus kaudzēs, un ciemu pārklāj deguma smaka. Tā pati dvinga, kura mums pārējiem jāieelpo, jo cita gaisa jau nav. Pensionārs, kurš tepat aiz žoga baksta savu ugunskuru, nebūs gatavs piekrist, ka ražo būtisku gaisa piesārņojumu. Sev un kaimiņiem. Dūmu piesārņojuma smalkās daļiņas nonāk cilvēka organismā un izraisa hroniskas elpceļu slimības vai pat ilgtermiņā – nopietnas kaites. Veidojas piesārņots gaiss svaiga gaisa vietā. Gruzdēšana un piedūmojums sagandē ne tikai elpošanu, bet veicina arī gruntsūdeņu piesārņojumu un ražo nederīgos pelnus, kas tālāk nav atražojami. Ko darīt, ja pagalms jāsakopj? Tad jāveido komposta kaudzes. Zari jāsasmalcina un jāizmanto kā mulča. Sadzīves atkritumi jāšķiro, un tos nekādā ziņā nedrīkst sadzināt kā kurināmo. Taču daudzi turpina dedzināšanu. Katru rudeni un pavasari. Par aizrādījumiem apvainojas, jo „šādi darīt ir lētāk“ un „tēvs ar māti arī tā darīja un viss“. Šis piemērs ir tikai demonstrējums aktuālajai problēmai, kuru daudzi nevēlas atzīt. Esam pieraduši dzīvot tā, ka piesārņojam dabu, taču paši to neatzīstam. Tas attiecas ne tikai uz Pierīgas kūlas un lapu dedzinātāju, bet arī uz lielo uzņēmumu un saimniecību vadītājiem, zemniekiem un lauksaimniekiem.
Bagātās valstis līdz šim piesārņojušas dabu visvairāk. Taču ciest no klimata krīzes (kas rodas piesārņojuma rezultātā) nākas trūcīgo valstu iedzīvotājiem. Pašlaik par šo tēmu tiek daudz runāts ANO klimata krīzes apspriedē COP27 Ēģiptes Šarmelšeihā. Tur skaidri jūtama vairāku pasaules valstu neapmierinātība ar neizdarību un ekonomisko pabalstu neesamību. Ja reiz bagātās valstis ir izsaimniekojušas planētas resursus savas pelņas interesēs, tad būtu loģiski, ka tagad nāktos samaksāt tiem, kuri šīs rīcības dēļ cieš. Pakistānā plūdi turpinājās divus mēnešus, un tagad tur izplatās bads un infekcijas slimības. Tādas kā holera un tropu drudzis. Pagaidām cilvēki slimo un gaida naudas palīdzību no Norvēģijas, Vācijas un Kanādas. Diemžēl solīts makā nekrīt.
Pakistāna nav vienīgā, kas pieprasa kompensāciju no bagātajām rietumvalstīm par fosilā kurināmā izmešu piesārņojumu. Ir zinātniski pierādīts, ka šie izmeši gadu desmitu ilgā laikā ir radījuši tieši šo situāciju, kuru novērojam patlaban. Cietušie krīt izmisumā, bet vainīgie (ES, ASV) nervozē, jo kompensācijas summas par traumām, kuras piesārņojums izraisījis, ir astronomiskas. Brīdī, kad klimata debašu laikā Džonam Kerijam (ASV) tika pavaicāts, kā bagātās valstis reāli gatavojas samaksāt trūcīgajām par savu peļņas avotu sekām, uzliesmoja negaidīti asa atbilde. Džons Kerijs zaudēja pacietību: „Negrasos justies vainīgs vai atbildīgs par to, kas tagad notiek!“ Tātad – aina arī COP27 ir tieši tāda pati kā Rīgas piepilsētā, lapas un atkritumus dedzinot. Visi turpina „dedzināt“, bet vainīgs nejūtas neviens no svilinātājiem.
Sausums, mežu ugunsgrēki, plūdi un nenormāli apjomīgas vētras turpinās un aug augumā, taču varasvīri izliekas tos neredzam.
Klimata krīzes bēgļi
Franču filozofs Bruno Latūrs (Bruno Latour) šo problēmu labi aprakstījis esejā ”Is Europe’s soil changing beneath our feet?“ žurnālā „Green“ 2022.gada septembrī. Viņš ir plaši pazīstams ar savu spēju paskaidrot nezinīšiem zinātnes sasniegumu būtību un mūsu planētas bēdīgo likteni nākotnē. Esejā viņš piemin divus karus: Krievijas karu pret Ukrainu un klimata krīzi. Abi pakļauj Eiropu smagiem pārbaudījumiem. Tieši tāpat, kā Krievija varmācīgi cenšas pakļaut sev Ukrainu, sagandējot vidi un nogalinot cilvēkus, arī rietumvalstis (ar savu industriālo domāšanu) ir radījušas priekšnoteikumus apstāklim, ka daudzām tautām vairs nav kur dzīvot uz šīs planētas. Viens okupants dodas kaujā ar tanku, uz kura uzšņāpts burts „Z“ ar baltu krāsu, otrs turpinās naftas atradņu tālāku ekspluatāciju un cīņu par degvielu visos veidos. Turklāt Bruno Latūrs redz līdzību starp Ukrainas karu un klimata krīzi arī citā aspektā. Tieši tāpat kā Ukrainas okupācijas apstākļos rodas bēgļi, arī klimata krīze izveido tos pašus efektus. Pieaug bēdzēju skaits, kas ir un būs spiesti pamest savas mājas, zemes un valstis, jo tās vairs nebūs apdzīvojamas.
2013.gadā Filipīnas plosīja taifūns Haijans ar vēja ātrumu 85 metri sekundē. Radīja neaprakstāmu postu, kura rezultātā 4 miljoni cilvēku zaudēja mājas. Daudzas valstis palīdzēja cietušajiem ar drēbēm, būvmateriāliem un apģērbu, bet Kanāda un ASV atvēra durvis imigrācijai. Tropu orkāna upuri kļuva par klimata krīzes migrantiem Kanādā un ASV. Viņus saprata un pieņēma kā savus nākamos līdzpilsoņus.
Šie ir klimata krīzes humānie efekti. Ļaujot krīzes upuriem pārcelties uz citām valstīm un turpināt dzīvi labākos apstākļos. Kā norādīja klimata pētniece Margarita Matiasa, būtu jāizveido „klimata vīza“ ieceļošanai attīstītajās valstīs tiem, kas bēg no vides krīzes posta. No vienas puses, šāda pieeja garantē darbaspēka pieplūdumu, bet no otras puses – ļauj saglabāt ciešamu finansiālo situāciju bēgļu pamestajā dzimtenē, jo lielu daļu peļņas migranti mēdz nosūtīt atpakaļ uz mājām. Ja tādas vēl eksistē.
Mazā salu valsts Kiribati pašlaik izmanto šo stratēģiju, jo okeāna līmeņa pacelšanās (kuru izraisa globālā sasilšana) ir nopietns drauds valstij un iedzīvotāju eksistencei. Kiribati salas veidojušās no vulkāniskajiem iežiem un koraļļiem. Starp citu, Latvija tikai 2015.gadā nodibināja diplomātiskas attiecības ar Kiribati republiku, kurā dzīvo ap 200 000 iedzīvotāju.
Vai mēs būtu gatavi uzņemt šos cilvēkus savā vidē brīdī, kad viņu valsts nonāks zem ūdens?
Bēgļu likumi
Starptautiskās organizācijas jau ilgstoši vēlas panākt, ka bagātās valstis uzņemas atbildību par cilvēkiem, kuri ir spiesti bēgt svešumā. Bēgļu masu straumes sāka plūst politiska spiediena rezultātā. Laikā no 1918. līdz 1922. gadam, kad ļaudis bēga projām no boļševiku okupētās Krievijas. 1921. gadā tika pieņemta bēgļa definīcija un norvēģu ceļotājs Fritjofs Nansens ANO uzdevumā sāka vadīt pirmo bēgļu komisariātu. 1922. gadā viņš izveidoja „Nansena sertifikātu“, kas bija identitāti apliecinošs dokuments bēglim. Cilvēks, kurš bijis spiests bēgt projām no savas dzimtenes, ar šī dokumenta palīdzību drīkstēja ceļot un stāties darbā. To likvidēja 1942.gadā, un pa šo laiku šo dokumentu atzina 52 valstis. Tas palīdzēja bēgļiem iegūt jaunas mājas un iesākt normālu dzīvi svešumā.
Šobrīd Vatikāns iesaka no jauna izveidot kaut ko līdzīgu „Nansena pasei“, lai apgādātu ar šo dokumentu klimata bēgļus. Pēc pāvesta domām, šie cilvēki drīkst paši meklēt valsti, kurā vēlas palikt uz pastāvīgu dzīvi. Ja klimata efektus ir izraisījušas bagātās valstis, tad tagad tām jāuzņemas atbildība pār savas rīcības sekām.
Pagaidām grūti prognozēt, cik šādu klimata bēgļu būs, kad viņi sāks bēgt un kurp vedīs šo izmisušo cilvēku ceļš.
Ar šo procesu jārēķinās arī mums.
Attēlā – Sahāras tuksnesis (autores foto Rietumsahārā)