Ceļš no Mikolajivas uz Senzviedru ciemu saskaldīts ar pārbaudes punktu palīdzību. Krievu šeit vairs nav, bet atstātās sekas redzamas. Lai tiktu uz priekšu vajag apvidus auto, kas spēj izbraukt meža ceļus. Cauri dubļiem un māliem. Ukraiņu karavīri nenogurst atkārtot, ka nekādā ziņā nedrīkst piebraukt cieši pie ceļa malas. Aizliegts izkāpt vai “iet uz krūmiem“. Visur vīd mīnas. 

„Ja vajag apgriezties, tad labāk braukt atpakaļgaitā“, – sauc ukraiņu sargi. 

Pēc stundas ceļa malā parādās vācu baznīca un aiz tās Dņepra. Plata kā jūra. Pēc tam pa labi no krūmiem iznirst uzraksts „Senais zviedru ciems“. Tas atrodas 50 km uz austrumiem no Hersonas.  

Jau 200 gadus šajā ciemā mitinās zviedru pēcteči, kas sarunājas zviedru valodā un ir luterāņi. Labāk vai sliktāk senās tradīcijas tiek saglabātas un nestas tālāk laikā.

Braucam tālāk. Krievus var dzirdēt upes pretējā krastā. Dun artilērija. 

Tante Valentīna (Valentina Herman) joprojām spēj sarunāties zviedru valodā (vecajā Hījumā dialektā). Viņu vajadzētu sastapt. Telefoni nedarbojas, nekas nav sarunāts, taču viss notiek uz labi laimi. Iegriežot ciemā var redzēt kundzi sarkanraibos rīta svārkos. Tieši pie krustojuma. 

• Sveika, Valentīna! Mēs te no Dagens Nyheter“, saka kolēģe Anna. 
• Labi, labi! Mīļi gaidīti“- atbild sieviete rīta svārkos skaidrā zviedru valodā. Pēc tam sākas saruna. 

Saule silda posta zemi un domu apmaiņa var sākties.

Okupanti pazuduši, bet rētas palikušas. Nav ūdens un elektrības, tieši tāpat kā citur Ukrainā. Kā tas bija? 

Krievu okupanti uzvedušies nejauki. Dažas mājas likuši mierā, bet citās ielauzušies un visu izlaupījuši. „Tiem labāk nekad netuvoties“, – domā tante Valentīna. 

Pēc tas sācies nākamais pārsteigums. Proti – krievu TV, kas raidīta un to visiem bijis obligāti jāskatās. „Skatījos šos krievu šovus un paliku bez valodas par gigantiskajiem meliem, kurus viņi saviem cilvēkiem stāsta par karu Ukrainā! Kā var tā melot!“ – čukst Valentīna. Brīnās. 

Vai krievi ķēra šeit arī cilvēkus un spīdzināja?

Nē, fiziska varmācība senzviedru ciemā nav bijusi tik izplatīta kā citur. Te galvenokārt zaguši mantas: veļas mašīnas, radiatorus, datorus un telefonus. Karavīri visur staigājuši ar ieročiem rokās un dalījuši sim kartes mobilajiem telefoniem. Pieslēguši televizorus krievu raidījumiem. Tas esot skaitījies pats svarīgākais. 

Propagandas injekcijas krievi vērtējuši visaugstāk.

Vienu brīdi ciema centrālajā laukumā pensionāriem pat esot dalītas pensijas rubļos. Tūkstotis katram. Pēc tam divi tūkstoši. Taču maz cilvēku gājuši un ņēmuši okupantu naudu. Krievi šo aktu esot saukuši par humāno palīdzību.  

Vēlāk sākušās pārbaudes. Krievu karavīri lauzušies iekšā mājās un pārbaudījuši visu, kas bijis ciema iedzīvotāju mobilajos telefonos. Viņus interesējis saturs: īsziņas un interneta komunikācija. Tāpat noticis referenduma laikā. Zaldāti dauzījušies pie durvīm un pieprasījuši, lai ielaiž ar urnām un pareizi nobalso. Valentīnas ģimenē visi slēpušies un durvis aģitētājiem vaļā nav vēruši. 

Protams, ka krieviem pati galvenā bijusi iedzīvotāju „skannēšana“. Politisko uzskatu noskaidrošana. Daļu vīriešu uzreiz arestēja, uzmauca maisu galvā un aizveda uz pagrabiem Veļikaja Oleksandrovkā. Tur, piemēram, Mikolam, uzlika roku dzelžus un sāka pratināšanu. 

Kur jūs slēpjat ieročus?  Kur slēpjas azovieši? Kur slēpjas ATO jeb pretošanās kustības līderi? Mikola turpināja atbildēt, ka neko nezina un atbildēt nevar. Tad pieslēdza elektrību un sāka spīdzināt ar strāvu. Pēc pusstundas sekoja pārtraukums. Pēc tam viss no gala. Jauns spīdzināšanas piegājiens. Mikolu spīdzināja krievi 2 diennaktis. Pēc tam atbrīvoja. 

Pirms tam draudēja, ka nogalinās, ka apraks dzīvu utt. Strāva kratīja ķermeni un beigās varējis redzēt pat uzliesmojumus labajā acī. Pie katra strāvas uzbrukuma trieciena. Mikola bija gatavs iet bojā, taču viņu izmeta no automašīnas pēc 3 nedēļām. Pie upes.

Kāpēc viņu pratināja?

Laikam nodeva kaimiņi krieviem un FSB. Tādi cilvēki vienmēr būs. Visās valstīs un tautās. Viņus sauca nožēlojami ziņotāji un nodevēji.

Kas palīdzēja izdzīvot?

Pārliecība, lūgšanas. Ticība, ka mums ir taisnība un mēs uzvarēsim. Ir daudz spēka avotu, tie šādos brīžos palīdz. 

PS

Ciema iedzīvotāji cēlušies no zviedru ciema Hījumā, kas līdz 1721. gadam iekļāvās Zviedrijas karalistes sastāvā. Taču Katrīnas II valdīšanas laikā ap 1000 cilvēku izraidīja no salas uz Ukrainas dienvidiem. 19.gs. sākumā tur tika izveidoti trīs ciemi, kuru iedzīvotāji  sarunājās savā starpā zviedru dialektā, kuru lietoja Igaunijas salās. Pārcelšanās šiem igauņu zviedriem bija smaga, jo vairums no viņiem bija zvejnieki, nevis zemnieki. Tālākais aprakstīts internēta un ar šiem faktiem katrs no jums var iepazīties atsevišķi. 

Pagājušajā nedēļā divas kolēģes no DN apmeklēja šo ciemu un izrunājās ar ciema iedzīvotājiem par karu. Epizodes no šiem stāstiem piedāvāju arī jums.

Attēlā ceļš uz zviedru ciemu