Kolonizācijas laiks nav garām. Tas turpinās ar futbola palīdzību. Iespējams, ka šis apstāklis izskaidro Džanni Infantino stabilitāti Fifa priekšsēdētāja amatā. Jā, es neskatos pasaules kausu no Kataras savā televizorā, jo esmu tur bijusi un redzēju, kā notika gatavošanās šim pasākumam ar vergu – darbarūķu palīdzību. Simtiem cilvēku gāja bojā, ceļot, mūrējot un naglojot futbola arēnas. Ir nožēlojami, ja profesionālais sports jau sen zaudējis savu olimpisko šarmu un pārvērties primitīvā ciniska biznesa darījumā ar lētas izklaides grimu.
Kas ir koloniālisms
Tas notika tā, ka turīgie eiropieši brauca uz mazattīstītajām valstīm, pakļāva tās un izlaupīja turienes izejvielu resursus, lai tālāk pārdotu tos dārgāk. Tagad to pašu dara trūcīgo valstu futbola akadēmijas, kas kultivē apstākļus profesionālu futbolistu ražošanai tieši attīstīto Eiropas valstu tirgiem un turienes publikas izklaidei. To dara, piemēram, Dienvidamerikas valstis. Īpaši Brazīlija. Tāpat arī Āfrikā: Senegālā un Kamerūnā, piemēram. Taču eksistē arī jaunas iezīmes šajā futbola koloniālismā. Proti, naudu iesūknē Eiropā no citiem kontinentiem caur sponsoriem un īpašniekiem piederošiem „vadiem“. Piemēram, nauda plūst no Saūda Arābijas, Kataras un ASV. C More reportāžas pierādīja, ka 16 Eiropas lielo klubu īpašnieki ir ASV pilsoņi. Kāpēc tad Eiropa vispār piedalās šajā pasākumā, ja nauda nāk no vienas puses bet spēlētāji – no otras, bet paši dauzīt futbola bumbu vairs nespēj?
Tāpēc, ka šovs ir vienīgais veids, kā Eiropai saglabāt sev „rezervētu sēdvietu“ profesionālā futbola karuselī. Ir cēli parunāt, ka pasaules čempionātu varētu rīkot katru otro gadu, ar argumentu, lai nodrošinātu ienākumus arī valstīm, kas futbolistus gladiatoru arēnām reāli ražo. Taču Eiropa to negrib. Nepiekrīt arī priekšlikumam, ka 4,8 miljardus ieņēmumu vajadzētu ziedot tiem migrantu strādniekiem, kas tika savainoti vai gāja bojā šī pasaules čempionāta ēku būvniecības laikā. Upuru skaits Katarā (šī iemesla dēļ) bija astronomisks. No Fifa 211 valstīm šo priekšlikumu noraidīja 95.
Taču kā tas var būt, ka futbolistus ražo citur, taču gandrīz vienmēr uzvar kāda no Eiropas valstīm?
Imigrantu uzvaras
New Yor Times nesen konstatēja, ka Brazīlijai kopš 1986. gada nav bijusi komanda, kas sastāv no brazīliešiem. Tad nu tika atsaukti atpakaļ divi brazīļu spēlētāji no ārzemju klubiem uz nacionālo izlasi. Šogad no 26 spēlētājiem tikai 3 ir no Brazīlijas futbola klubiem. Visi pārējie (85%) – no Eiropas. Citu pasaules kausa dalībvalstu spēlētāji ieradušies Eiropas klubos un šādām valstīm:
- 96% no Senegālas,
- 92% no Argentīnas,
- 88% no Ganas,
- 73% no Marokas,
- 73% no Japānas.
Tas nozīmē, ka futbolistu producēšanas staļļos Brazīlija pievērš uzmanību eksporta vajadzībām. Proti, veido apmācības sistēmu, kurā ievēro Eiropas futbola stila modeli, lai spēlētājus labāk varētu pārdot klientiem. Reizēm viņiem atļauj spēlēt arī vietējo futbolu. Tā gadās. Taču pats svarīgākais ir puišus izdevīgi pārdot ārzemēm. Darījums ir misija un mērķis. Tieši tāpat kā latvieši to praktizē basketbolā un lepojas ar to. Galvenais – pārdot jaunos talantus no trūcīgajām uz bagātajām valstīm iespējami dārgi. Tad visi būs priecīgi, apmierināti un koloniālisms turpināsies.
Rodrigu Silva un Vinisiuss Žuniors ir pirmās paaudzes brazīliešu spēlētāji, kas mācījušies futbolu spēlēt dzimtenē tikai un vienīgi pēc „eiropiešu shēmas“ un jau 18 gadu vecumā tika pārdoti uz ārzemēm, tāpēc šodien spēlē Real Madrid. Līdzīgs futbolistu audzēšanas stallis izveidots arī Senegālā, kur bērnus no 12 gadu vecuma (Diambars) sāk trenēt speciāli Eiropas klubiem, un šo pasākumu sponsorē Nike. (NYT) Līdzīgs futbolistu eksporta projekts izveidots arī Kamerūnā un Ganā. Viņu izpratnē šis ir eksporta projekts, taču no malas izskatās pēc parastas, iestaigātas koloniālisma taciņas. Proti – vergu pārdošanas.
Izveidojas situācija, ka šajā sportā izšķirošais ir pieskaņošanās tikai un vienīgi Eiropas vajadzībām. Ja Kenija, Tanzānija un Uganda vēl nav uzbūvējušas šādus „futbolistu staļļus“, tad no šī valstīm bagātie eiropiešu vai amerikāņu tēvoči neko nepirks. Veidojas situācija, ka sports vairs nav vajadzīgs pašiem, bet tikai svešu valstu panākumu stutēšanai. Jo vairāk savu sporta vergu pārdod ārzemju klubiem, jo lielāki uzvarētāji jūtas.
Ja Fifa patiešām rūpētos par futbola attīstību pasaulē, tad pieņemtu lēmumu neatļaut vervēt ārzemju klubiem spēlētājus līdz noteiktam vecumam. Rezultātā pastiprinātos meistarības standarts vietējos klubos un arī starptautiskie mači būtu taisnīgāki.
Eiropa to nevēlas
Tā nenotiks, jo Eiropa to negrib. Godīgi sakot, arī es nesaprotu, kāpēc sports turpina pirkt spēlētājus sev no citām valstīm. Pēc tam ietērpj tos savas valsts karogā un gavilē par uzvaru. Latvieši ar lielu pacilātību pārdod savus basketbolistus amerikāņu klubiem un dziļā nopietnībā priecājas par to. Nav izslēgts, ka ASV sāks pieslēgties arī futbolistu pirkšanai un ar 2026. gadu (ziņo CSB) šis sporta veids kļūs par vienu no lielākajiem arī Ziemeļamerikā. Nevis tāpēc, ka vairāk vietējo zēnu un meiteņu sāks spēlēt futeni, bet gan tādēļ, ka onkas pirks no Āfrikas un citām neattīstītām valstīm koloniju sporta gladiatorus Pasaules kausam. Dzimtbūšanu Latvijā atcēla pirms 200 gadiem. Taču klaušu laiki turpinās?
Vai Latvija ir jau sākusi sava sporta pārkārtošanu sportistu eksporta vajadzībām?