Krievu karavīrs Nikolajs Kartaševs tika nosūtīts uz Ukrainu 21 gada vecumā un piedalījās terora aktā pret Butjas iedzīvotājiem netālu no Kijevas. Nejauši viņš kļuva par karagūstekni. Tagad gaida savu sodu Ukrainā. 

Kas īsti notika?

Sāksim ar vasarnīcām. Ukraiņiem, tāpat kā pie mums, mēdz patikt pirtis jeb saunas. Tās izvietotas vasaras mājās jeb vasarnīcās. Arī 71 gadu vecā ukraiņa Volodimira Šepitko dačā Butjas priekšpilsētā netālu no Kijevas, bija šāda pirts telpa ar lāviņu un malkas krāsni. Diemžēl tagad tā vairs netiek izmantota. 

Kāpēc? “Negribu tur mazgāties. Pat ieiet nespēju…pēc notikušā,” saka Volodimirs Šepitko.

Viss sākās toreiz, kad krievi okupēja šo teritoriju. 2022. gada marta sākumā pieci krievu karavīri nolēma izmantot pirtiņu pēc mājas izlaupīšanas.  Viņi pat izgāza ēkas durvis un sameistaroja tur galdu. Pēc krievu sirošanas pagalms esot bijis pilns ar lauskām, stikliem un pudelēm. 

Pie viena viņi sagrāba kādu jaunu ukraiņu sievietei – 34 gadus veco Oksanu Sulimu, ukraiņu sievieti. Sasēja viņas rokas un “aizveda uz pirti’. Sievieti krievi turēja ieslodzījumā apmēram nedēļu. Spīdzināja un seksuāli izmantoja. Vēlāk nogalināja. Brīdī, kad  viņas līķis tika atrasts kartupeļu pagrabā, tas jau bija sagriezts gabalos un sakropļots.

Viens no pieciem krievu uzbrucējiem  bija Nikolajs Kartaševs. Viņu notvēra, atpazina un tagad šis izvarotājs un slepkava gaida savu sodu Irpinas apcietinājuma centrā, dažus kilometrus no nozieguma vietas. 

Buča ir mīlīga vieta, lapu kokos ieaugusi Kijivas priekšpilsēta. Līdz šim daudziem galvaspilsētas iedzīvotājiem tur bija vasarnīcas. Šodien tā ir nocietināta Ukrainas galvaspilsētas priekšpilsēta.

“Ir ļoti svarīgi, lai vainīgie tiktu saukti pie atbildības. Ne tikai tie, kas izdarīja noziegumus, bet arī tie, kas deva pavēles šos noziegumus pastrādāt,”  – saka tēvs Andrijs pēc kristībām katedrālē. (DN)

Pirms četriem gadiem viņa misija bija svētīt masu kapu pie baznīcas, kurā bija 116 mirušie.

“Pilsēta toreiz bija pilna ar līķiem, kas jāapglabā. Nācās atrast cienījamu apbedījuma vietu. Nezinājām, cik ilgi turpināsies okupācija un cik masu kapu vēl būs jāorganizē”- ” atsīstas tēvs Andrijs.

Butjas slaktiņš bija pavērsiena punkts Krievijas agresijas karā pret Ukrainu. 2022. gada martā Stambulā notika miera sarunas. Kad kara noziegumi nāca gaismā, prezidents Volodimirs Zeļenskis pārtrauca sarunas bez turpmākas diskusijas. Notikušais bija pārāk briesmīga un asiņaina krievu armijas izrēķināšanās ar civilajiem iedzīvotājiem. 

Saskaņā ar Ukrainas varas iestāžu sniegto informāciju, Krievijas armija toreiz nogalināja 561 civiliedzīvotāju. Pateicoties novērošanas kamerām, izmeklētāji varēja noskaidrot kā tika veiktas slepkavības. Daudzi pilsētnieki tika nošauti atklātā vietā, ejot mājās no darba vai mēģinot izbraukt no pilsētas ar velosipēdu vai automašīnu. Citus nogalināja telpās.

Krievu karavīri bija slikti apmācīti. Visur redzēja tikai ienaidniekus. “Ja kāds no ciema iedzīvotājiem nejauši iegāja mūsu pozīcijās, viņš tika arestēts, pratināts un sodīts ar nāvi. Mēs bijām pārliecināti, ka viņi pateiks Ukrainas armijai, kur mēs atrodamies. Viens puisis mūs filmēja ar savu tālruni. Viņš tika nošauts uz vietas”- stāsta Nikolajs Kartaševs. Viens no pieciem izvarotājiem, kuru identificēja Ukrainas izmeklētāji. 

Kā metinātājs no Rostovas pēkšņi kļuva par jaunas ukrainietes izvarotāju un slepkavu? Audzis ģimenē Novoshahtinskā netālu no Rostovas. Metinātājs – bezdarbnieks. Iesaukts 19 gadu vecumā. 2021. gadā, apmācīts par artilērijas šāvēju 76. gaisa desanta divīzijā Pleskavā. 2022. gada 27. februārī ieradies Bučā. Sagadīšanās pēc viņu sagūstīja netālu no Luhanskas, atpazina un ieslodzīja cietumā. 2023. gada janvāra beigās.

“Viņam nevajadzētu ļaut dzīvot. Vajadzēja uzreiz nošaut!” – uzskata pirts saimnieks Volodimirs Šepitko.

Pēc krievu armijas aiztriekšanas no Bučas, Šepitko atgriezās mājās un šausmās vēroja kā  krievu karavīri māju bija demolējuši un izlaupījuši. Nekārtība un posts esot bijis neaprakstāmi. Taču visvairāk Volodimiru uzrunāja viena detaļa: šķūnī esošā pagraba lūka bijusi aizvērta. Uz tās pat uzlikts cementa maiss. Abi ar brāļadēlu maisu nocēluši, lūku atvēruši un pagraba dibenā ieraudzījuši nogalināto sievieti. 

Pēc gada uz notikuma vietu tika atvests aizturētais krievu karavīrs. Viņš arī visu izstāstījis par laupīšanu, izvarošanu un nogalināšanu. 

Pirts saimnieks, 71 gadu vecais Volodimirs vēl šodien nožēlo, ka Ukrainai jāievēro Ženēvas konvencija, kas regulē izturēšanos pret karagūstekņiem. “Viņu vajag nogalināt bez žēlastības!” – viņš saka. Taču pirti viņš vairs nelietojot.

Piemiņas vieta ir un paliek piemiņas vieta. 

Ilustrācija: 2022. gada 5. aprīlī Ukrainas karaspēks atbrīvoja Buču. Pilsēta ir pilna ar nogalinātiem civiliedzīvotājiem un izdegušiem tankiem. Foto: Lotta Herdelina.DN