Profesionāla žurnālistika Latvijas sabiedrībai šodien ir vajadzīga daudz vairāk nekā tas bija agrāk. Interneta informācijas melu plūsma pierasa no lasītājiem prasmi atšķirt graudus no pelavām un spēt atšķirt  uzticamus un pārbaudītus faktus no viltus informācijas. Pašlaik dzīvojam kiberkara apstākļos, kad  Krievija un Ķīna, militārie grupējumi un organizēti hakeri izmanto kibertelpu (datorus, tīklus un internetu), lai veiktu mērķtiecīgus un destruktīvus uzbrukumus valsts kritiskajai infrastruktūrai, valdības sistēmām un sabiedrībai kopumā. Lai grautu demokrātiju un neatkarīgu valstu tiesības eksistēt. Tāpēc tieši tagad pieaug prasības pēc profesionāliem autoriem mediju redakcijas, gudras/modernas mediju stratēģijas, plaša mēroga mediju satura dizaina apmācības, kuros prasmi var apgūt tie, kas vēlas amatieriski darboties sociālo mediju komunikācijā ar sabiedrību: blogeri, vlogeri, “zvaigznes” un visi pārējie.    

Sociālie tīkli šodien ir apsteiguši masu medijus. Tajos ir ļoti daudz nepatiesu ziņu, ne tikai kaitniecības, bet arī autoru neprasmīguma dēļ. Diemžēl ziņu patēriņa un auditorijas sasniedzamības ziņā socmediji pašlaik ir apsteiguši tradicionālos masmedijus.  Tāpēc Latvijas ikdienā pieaug nepieciešamība pēc vēl augstāka līmeņa – kvalitatīvās žurnālistikas, kuru spēj nodrošināt tikai augstskolās apmācīti žurnālisti. Tie paši, kas spēj attīrīt informatīvo telpu un izglītot sabiedrību. 

Mūsu cilvēkiem ir vajadzīgas drošas un pārbaudītas ziņas par visu: veselību, ekonomiku un valsts lēmumiem, lai pieņemtu pareizus lēmumus. Nevis minējumi, klaigas, zirgošanās, izsmiekls par to, kas notiek mūsu valstī. 

Žurnālistu misija demokrātiskā sabiedrībā ir kontrolēt politiķus un bagātus cilvēkus, lai viņi nedarītu nelikumības. Būt opiozīcija “varai un naudai” Bez kvalitātes medijiem šo uzdevumu nav iespējams veikt. Pašlaik mums gandrīz vairs nav uzticamu masu mediju, jo lielākā daļa no tiem iet tirgus ekonomikas pavadā un “laiž lejā” satura kvalitātes latiņu. Pārvēršoties par bulvāru žurnālistikas ruporiem, kuriem mēdz būt ļoti liela auditorija, bet maz patiesas un vērtīgas informācijas piedāvājumā. Rezultātā – Latvijas cilvēki ātri apjūk lielajā, raibajā un nesistematizētajā ziņu daudzumā un nespēj izlemt kas ir pareizi un kas nav. 

Agrāk informācijas plūsma bija mazāka un ziņas plūda lēnāk. Tagad infromācijas ir ļoti daudz, taču to ir daudz grūtāk uztvert, šķirot un novērtēt. 

Šajā situācija, kad neatkarīgā žurnālistika ir būtiska un stratēģiski svarīga kiberkara un informācijas karadarbības sastāvdaļa, mūsu vadošā augstskola Latvijas universitāte ir attiekusies no profesionālu žurnālistu sagatavošanas. Šodien, kad  tieši žurnālisti var veidot pretspēku dezinformācijai, atmaskojot kiberuzbrukumu avotus un palīdzot sabiedrībai saglabāt kritisko domāšanu krīzes situācijās, LU ir attiekusies no šīs profesijas gatavošanas akadēmiskajā vidē.  

Formāli Latvijas Universitātē (LU), kur arī es savulaik saņēmu žurnālista diplomu un 10 gadus docēju studentus žurnālistikas jomas apguvē, vairs nav žurnālistikas fakultātes. Tagad tur notiekot studentu sagatavošana darbam medijos, taču šī apmācība vairs nav nodalīta kā šaura, atsevišķa žurnālistikas programma. Tā kā tas bija kādreiz Žurnālistikas katedras ietvaros Filoloģijas fakultātē. Tagad žurnālistika esot integrēta plašākā Komunikācijas zinātnes studiju programmā, liekot uzsvaru uz starpdisciplinārām prasmēm un multimedijiem. Tas ir nepiedodami. Tas ir vairāk nekā skumji. 

Nepiekrītu argumentācijai, ka mediju kompetencē šodien svarīgākā ir komunikācijas prasme un sabiedrisko attiecību pārzināšana. Nē, žurnāllistika ir profesija un arods, kuras uzdevums ir pretdarboties PR jeb publiskajām attiecībam. Tie ir pretpoli, kuru diskusijas reuzltātā sabiedrība uzzina patiesību par to kas valstī notiek. 

Nav akceptējami, ka Latvijas Universitāte tagad “apvieno spēkus vienā spēcīgā komunikācijas virzienā, kur studenti var izvēlēties mediju un žurnālistikas kursus”. Tā ir žurnālistikas apzināta pazemošana + nodošana par labu varai, naudai un PR. 

Lielālajā daļa valstu joprojām dominē universitāšu līmeņa žurnālistikas skolas, kas integrē tradicionālos ētikas un pētniecības pamatus ar praktiskām inovācijām.

Domāju, ka būtu jāatjauno Žurnālistikas fakultāte  Latvijas vadošajā augstskolā un jāseko senajām Ziemeļvalstu mediju darbinieku apmācības tradīcijām. Tieši šajās valstīs sabiedrības atbalsts masmedijiem un žurnālistiem ir visaugtākais. Ir jāatjauno praktiskā saikne starp augstskolas teorētisko apmācību ar praksi masu medijos, kas izceļas ar spēcīgām sabiedriskajām mediju sistēmām un studiju tradīciju dziļumu. Skandināvijā  var novērot gigantisku valsts resursu atbalstu mediju izglītībai visās jomās un ciešu mediju studentu integrāciju ar ziņu telpu valstī. Turpretī Latvijā goda vietā ir publiskās attiecības (PR) kas nosaka dienaskārtību pat augstskolas auditorijās. Tas ir nožēlojami.  

Citādi rodas iespaids, ka mūsu valstī apzināti tiek kavēta žurnālistu izglītošana no politiķu puses. Pagaidām man nav tiešu pierādījumu tam, ka Latvijas politiķi apzināti un mērķtiecīgi kavētu žurnālistu profesionālo izglītošanu. Lai izvairītos no spēcīgiem pretiniekiem. Taču dažas lietas es zinu un iespējams, aprakstīšu šo nostādni plašāk. 

Jā, zinu, ka žurnālistikas studijas ir pieejamās medicīnas augstskolā Rīgā un valsts tās tieši neierobežo. Taču arī īpaši neatbalsta. 

Nav noslēpums, ka mediju un politiķu attiecībās pastāv saspīlējums, kas dažkārt izpaužas uzbrukumos žunālistiem (caur mediju vadību), pieprasītās informācijas neizsniegšana vai kritiska attieksmē pret žurnālistiem “kā tādiem”. Pētījumi par mediju praksi rāda, ka valsts un pašvaldību iestādes bieži kavē vai nepamatoti atsaka informācijas sniegšanu žurnālistiem, kas tiek uztverts kā šķērslis kvalitatīvam darbam. Politiķi mēdz asi kritizēt žurnālistus vai apšaubīt to objektivitāti, sūdzēt tiesā kritiskus autorus par viņu rakstu saturu. Tas viss liecina par sabiedrības neizglītotību mediju jautājumos un nespēju saprast mediju darba loģiku. Autoritatīvā Latvijas pagātne ir radījusi kultūru, kurā varas kritika joprojām tiek uztverta kā nodevība vai uzbrukums valstij, nevis kā demokrātijas norma.

Es nerakstu šo tekstu tāpēc, ka pati gribētu veidot šādu programmu. Nē, šāds nav mans plāns. Pārāk ilgi esmu strādājusi žurnālistikā praktiski un lielāko mūža daļu jau pavadījusi akadēmiskajā pasaulē – universitātes auditorijā. Mācot studentus. Šis posms manā darba dzīvē ir noslēdzies. Taču domāju, ka ir jāizbeidz saglabāt žurnālistika tikai kā elements Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē. 

Žurnālistikas pasniegšana atsevišķā fakultātē mūsdienās ir aktuāls jautājums, jo dezinformācijas, kiberdraudu un mākslīgā intelekta laikmetā ziņu pārbaude un digitālā drošība prasa padziļinātas, specifiskas prasības, kas sniedzas pāri tradicionālajām humanitārajām studijām. Mediji jau sen ir pārvērtušies par kaujas lauku, tāpēc žurnālistikai nepieciešama cieša sinerģija ne tikai ar informācijas tehnoloģijām, sociālo psiholoģiju un ģeopolitiku, bet galvenokārt apgūstot satura dizaina veidošanas principus modernajā laikā.  

Ilustrācija: Keita Bezzubets/Unsplash.