Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Politika hokeja čempionāta tribīnēs: skandāls ap Baltkrievijas vēsturisko karogu

2013. gada 5. maijā

vēsturiskais baltkrievu karogs

Foto: http://forum. slavorum.com/ index.php?topic=2161.0

Baltkrievu hokeja līdzjutēji plāno rīt pirms Baltkrievijas – Zviedrijas spēles  rīkot protesta manifestāciju pret Starptautisko Hokeja federāciju un pasaules hokeja čempionāta rīkotājiem Zviedrijā, par to, ka  baltkrievu līdzjutējiem ir aizliegts Globen tribīnēs lietot vēsturisko Baltkrievijas karogu. Tas ir balts-sarkans-balts un ir bijis Baltkrievijas Tautas Republikas (1918) simbols, ko vēlāk kā savu karogu izmantoja Rietumos dzīvojošie antikomunistiski noskaņotie baltkrievi.  Šis karogs ir arī baltkrievu opozīcijas simbols mūsdienās.

Oficiālais mūsdienu Lukašenko Baltkrievijas režīma karogs ir gandrīz tāds pats kā Baltkrievijas PSR karogs, tikai bez sirpja un āmura.

Baltkrievu karogs Stokholma

Globen kārtības sargi novāc baltkrievu karogu. Foto Aftonblade.se

Skandāls  pasaules Hokeja čempionāta izraisījās, kad  piektdien Baltkrievijas spēlēs laikā Globen arēnā līdzjutējiem tikai aizliegts vicināt vēsturisko balti sarkano karogu un to kārtības sargi lika novākt.

Šodien ir kļuvis zināms, ka lēmumu aizliegt vēsturisko baltkrievu karogu pieņēmusi Starptautiskā hokeja federācija kopā ar zviedriem, kas rīko spēles.  Pasaules čempionāta ģenerālsekretārs Tonijs Virēns: Šis karogs nav oficiālais Baltkrievijas karogs, bet ir cita režīma (?!!) karogs. Tas tiek traktēts kā politisks vēstījums, kas nav atļauts čempionāta laikā. Arēnās nedrīkst būt vieta politiskiem vēstījumiem.

Baltkrievijas oficiālais karogs

Oficiālais Baltikrievijas karogs, kas radies uz Baltkrievijas PSR karoga bāzes

Baltkrievu līdzjutēja un cilvēktiesību aizstāve Isabella Sommarfelde saka, ka principā visi karogi ir politiski vēstījumi.

Uz zviedru preses jautājumiem, vai lēmums netiks mainīts, čempionāta šefs Virēns atbild, ka lēmumu var arī pārsūdzēt un tas var tikt mainīts.

Robežu brucināšana. Vai ģimene ir sirds dzimtene?

2012. gada 27. novembrī. Speciāli TVNet.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Zeme zem kājām viegli dreb, un gaisā virmo nepazīstamas smakas un aromāti. Visus grūdienus nespējam reģistrēt, taču ainava nemitīgi mainās. Tas notiek tikpat strauji kā filmā vai vērojot skatus pa ātrgaitas vilciena otrā vagona logu. Veco veikalu vietā rodas jauni. Kaimiņu mazuļi paaugušies un nav vairs atpazīstami uz ielas. Pieauguši cilvēki dzīvo kopā gadiem un nereģistrē laulību. Viens vienīgs trakums.

Žogu gruveši

Pašreiz kārtējās zemestrīces piedzīvo arī vecā kontinenta valstu robežas, jo ekonomiskā krīze pāraugusi valstu savstarpējos konfliktos ne tikai budžeta sarunu laikā Briselē, bet arī reāli «uz vietām».

Robežu liektās līnijas saspringtas kā stiegras un draud pārplīst kā pārstiepta gumija.

Somija atļaujas nebūt politiski korekta un pasaka skaidri un gaiši, ka nepalīdzēs ar savu naudu virknei Dienvideiropas valstu nostāties uz pekām. Līdzīgu nostāju pauž arī bagātie Spānijas un Itālijas reģioni, kas uzjundījuši cīņu par savu autonomiju. Barselona cīnās par Katalonijas brīvību (57% iedzīvotāju tikko nobalsoja par autonomiju). Separātisma idejas aizvien skaļāk pauž arī Skotija, kas, pateicoties Scottish Nationalist Party panākumiem, draud pēc diviem gadiem izšķirt savu 305 gadus ilgo «laulību» ar Lielbritāniju. ETA Basku zemē komentārus neprasa, jo jau sen ar ieročiem rokās cīnās par reģiona neatkarību no Spānijas. Pagājušā mēneša pašvaldību vēlēšanās šeit 60% balsu ieguva tieši nacionālistu partijas. Līdzīgā virzienā maršē arī Ziemeļitālija populistu partijas Lega Nord vadībā. Beļģijas Bart De Wever neslēpj, ka Flandrijas norobežošanās no valoņiem ir tikai laika jautājums.

Kadrs no YouTube

Protams, pārmaiņas nenotiks zibenīgi, taču pats pārmaiņu process ir klāt un tāpēc kartes mums nāksies pārzīmēt tieši tāpat, kā mēs to darījām pēdējo reizi pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas. Būs arī jāiemācās jauni karogi. Labāk lai cilvēki vicina savus mīļos, nevis dedzina «nīsto valstu» karogus (kā tikko varējām novērot pat Latvijā).

Krīze šo procesu uzmundrina. Šajā «robežu brucināšanas» situācijā pirmā pie mums ierodas piktuma sajūta – kāpēc tiek postīts un izjaukts lietu sakārtojums, kas «darbojas». «Būtu likušies mierā», «mums viņu problēmas» jeb «priekš kam tas vajadzīgs» ir normāla reakcija uz pārmaiņām, kas neiesaistītajiem liekas nevajadzīgas. Mums pašiem līdzīgi nopietnu problēmu pagaidām nav (ja neskaitām Krievijas finansēto Daugavpils separātistu ekstrēmos izgājienus), un tāpēc «viņiem – tur ārzemēs» ir jāliekas mierā.

Tikmēr pārmaiņas = laiks mūsu uzbrēcienos neieklausās un procesi/pārmaiņas vienkārši notiek tālāk. Ir vēl viens ceļš, kā no tām šķietami izvairīties, – aizvērt acis un neko neredzēt. Pieņemot – «ja man tā tas nav, tad tā vispār nav». Tā rīkoties ir ērti, bet nepraktiski, jo laiks vienalga mūs panāks.

Mēs bieži nepamanām sava mūža svarīgākos mirkļus to dzimšanas brīdī. Saprašana ierodas tikai vēlāk.

Laika nosišana

Cilvēki visos laikos ir centušies nosist laiku. Diemžēl vienmēr iznāk otrādi – laiks nosit cilvēkus. Man šķiet, ka šis process pašlaik ir iesācies arī mūsu izpratnē par «ģimeni», «demogrāfisko politiku» un diskusijās par nācijas izmiršanu. Mēs operējam ar tām pašām «vecajām» kategorijām, pie kurām esam pieraduši. Taču modernais laiks jau sen pacēlis dienas kārtībā pavisam jaunas «ģimenes konstatācijas», kas nepavisam neatgādina mums tik pierasto attēlu «tētis, mamma un es». Variācijas mēdz būt ļoti dažādas – tētis un mamma, mamma ar viņas vecākiem, tētis ar viņa vecākiem, audžutētis un mana mamma, audžumamma un mans tētis, divas mammas, trīs mammas, divi tēti utt. Tās visas ir ģimenes, un to uzskaitījumu es varētu turpināt. Tātad mums nāksies paplašināt līdzšinējo jēdzienu «vecāki» ar jaunām niansēm. Proti – sākt lietot vārda «vecāki» vietā jēdzienu «aizbildnis». Tātad – tas, kurš reāli audzina konkrēto bērnu. Tas nav traģiski, tas ir patiesi un godīgi, neskatoties uz to, ka šim bērnam kaut kur ir dzīvi bioloģiskie vecāki.

Neaizmirsīsim, ka ģimene var būt arī bez bērniem, jo cilvēku vēlme neuzņemties atbildību par bērniem arī iekļaujas viņu tiesībās.

Mana paziņa Ventspilī pašlaik audzina mazmeitu, kuras māte ilgstoši dzīvo un strādā ārzemēs. Protams, «mammammai» Latvijā rodas problēmas un klapatas, kārtojot mazmeitas sadzīves jautājumus, un jārēķinās arī ar privātiem uzbraucieniem no sabiedrības puses, bioloģiskās mātes prombūtni attaisnojot. Esam pieraduši vērtēt citu cilvēku dzīvi, vadoties pēc savējās. Aizmirstot, ka katrs no mums ir unikāls un nav salīdzināms ar citiem. Tāpēc paturam svētas bioloģisko vecāku tiesības un tupinām ierobežot reālo vecāku = aizbildņu veikumu. Vai šādi rīkojamies bērnu interesēs? Par šo tēmu loku sabiedrībā vajadzētu diskutēt plašāk, jo vecāki ir nevis tie, kas laiž mazuli pasaulē, bet gan tie, kas mazo cilvēciņu izaudzina. Audzināšana ir grūts darbs, un no tā kvalitātes ir atkarīga mūsu sabiedrības attiecību kvalitātes aura.

Kā īsti jūtas šodienas ģimene?

Attēls no Google

Ģimene savā būtībā ir efektīva konstrukcija, jo palīdz cilvēkiem atbalstīt vienam otru, ilgstoši nodrošinot savu un valsts nākotni. Taču šis drošais patvērums – ģimene ir pārstājis magnetizēt modernā laika pilsoņus.

Pētījumi rāda, ka ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā neprecētie. Nodokļu slogs vientuļniekiem esot smagāks nekā ģimenes cilvēkiem. Taču, neskatoties uz šiem cerīgajiem signāliem, vientuļo cilvēku skaits pasaulē turpina palielināties.

Modernais mūsu planētas iedzīvotājs vairs nevēlas ierobežot savu brīvību. Tas, kas agrāk bija norma, – «būt precētam» – tagad ir tikai viena no izvēles iespējām.

Piemēram, vientuļo amerikāņu skaits no 9% pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tagad palielinājies līdz 28%. Arī Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties par 29% (2008.- 2010.). Tas nozīmē, ka cilvēki tagad izvēlas citas kopdzīves formas, ne laulību, un šo savienību mums  pārējiem arī nāksies dēvēt par ģimeni.

Vēl pirms 20 gadiem 65% amerikāņu uzskatīja, ka bērni ir ļoti svarīgs ģimenes saglabāšanas priekšnosacījums. Tagad tikai 41% ASV iedzīvotāju ir līdzīgās domās. «Tagad mums ir vairāk ģimeņu ar suņiem nekā ar bērniem» (David Brooks, DN, 2012.19.11).

Jāpiebilst, ka «tradicionālās, patriarhālās ģimenes» sairšanas tendence ir raksturīga arī Skandināvijas valstīm. Arī tur 40 – 45% iedzīvotāju nav reģistrējuši partnerību. Samazinās arī laulību skaits Spānijā no 270 000 1975. gadā līdz 170 000 pērn. Caurmēra dzimstības pieaugums Spānijā pašlaik ir tikai XVIII gs. līmenī, un tas ir vēl zemāks rādītājs nekā Latvijā, kur dzimstības kritums (laikā no 2008. līdz 2010. g.) tika reģistrēts jau 20% robežās.

Kurš vainīgs – nauda vai sievietes?

Ir pieņemts uzskatīt, ka pie visa vainīgas ir sievietes, jo tieši viņas laiž bērnu pasaulē. Vīrieša loma šajā jautājumā joprojām netiek atbilstoši aktualizēta. Tāpēc, ka dominējošais joprojām (arī Latvijā) ir patriarhālais ģimenes modelis, kurā sieviete ir pakārtota vīrietim. Vecā dāmu niša «bērni+baznīca+plīts» joprojām ir spēkā, un liekulīgais «ģimenes pavarda glabātājas» statuss sievām un mātēm nereti ir kartupeļu ordenis par to, ka viņas apzināti neredz/atļaujas neredzēt reālās situācijas dramatismu.

Vai šādas patriarhālas ģimenes joprojām uzrunā sabiedrību? Viena daļa ir gatava šai shēmai sekot, turpretī citi – nē.

Sakarā ar to, ka «bērns» joprojām ir galvenokārt sievietes atbildības zona, bērnu audzināšanas sfēras – profesijas, pakalpojumi, samaksa par darbu un prioritātes ir otršķirīgs darbības lauks arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. Kungu klubam bērnu čalas traucē, taču pēcnācēji vajadzīgi noteikti. Šim nolūkam valsts «bērnistabā» atražošana notiek autopilota režīmā un «slīkoņu glābšana» ir pašu «slīcēju» lieta. Viena daļa arī izglābjas. Tos mēs ierakstam statistikā.

Šī nav tikai Latvijas problēma. Tieši tāpēc bērnus nevēlas arī 30% vācu sieviešu. Līdzīga tendence pamanāma pat Āzijas valstīs. 2011. gadā vairums aptaujāto Taivānas sieviešu (vecumā zem 50 gadiem) norādīja, ka nevēlas bērnus. Krītas arī jaundzimušo mazuļu skaits Brazīlijā. Agrāk katrai brazīlietei bija caurmērā 3 – 4 bērni, turpretī šodien, 35 gadus vēlāk, – vairs tikai 1,9.

Tas nozīmē, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā norisinās straujas demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrība, kas agrāk prioritēja divu cilvēku savienību, tagad pāriet uz individuālistu kopumu, kas izvēlas individuālo brīvību ģimenes siltuma vietā.

Kāpēc tā notiek?

Izskaidrojumi mēdz būt dažādi: sekulārs askētisms (baznīcas ietekmes mazināšanās), pesimisms par notiekošo visapkārt, globālā kapitālisma spiediens, egoisms, naudas trūkums, novēlota nobriešana, atbildības sajūtas trūkums utt.

Kāds japāņu «ģimenes situācijas» pētnieks nesen norādīja, ka attīstīto valstu sociālā un ekonomiskā sistēma vispirms uzsver izmaksas, kuras izraisa bērna nākšana pasaulē, un tikai pēc tam, starp citu, pievēršas ģimenes pieauguma emocionālajām vērtībām.

Viens no ļoti uzkrītošiem piemēriem šajā virzienā ir Singapūra. Tur pašlaik konstatēts viens no zemākajiem dzimstība pieauguma līmeņiem pasaulē. «Mūsu sabiedrībā nevienam nav laika baudīt dzīvi. Tagad pats galvenais «žonglēt» veiksmīgi cauri ikdienai tā, lai izdotos sabalansēt skolu, darbus un noturēt tos līdzsvarā ar ienākumiem. Daudziem šķiet, ka ģimenes attiecības un laulība šajā virzienā būs traucējošs faktors,» klāsta medijiem kāda 30 gadus veca demogrāfe no Singapūras.

Saprotams, ka dzimstības kritums atsauksies uz mums visiem kopā nākotnē. Jau tagad iedzīvotāju novecošanās efektu var novērot Japānā. Aina atkārtojas arī citur – vientuļnieki apmetas uz dzīvi pilsētu centros, bet ģimenes ar bērniem – priekšpilsētās. Pirmie balso vairāk par demokrātiem, otrie – par konservatīvajām partijām. Pirmo dzīve ir košāka, piedzīvojumiem bagātāka un mobilāka. Otrie – pilda pienākumus, maksā bankām par aizņēmumiem un «velk ģimenes slogu». Vai tā ir?

Kurā pusē ir patīkamāk?

Kadrs no ABC seriāla Modern family

No praktiskā viedokļa tradicionālā ģimene ir ļoti efektīvs veids sevis apliecināšanai, jo nodrošina visāda veida atbalstu no tuviniekiem. Ģimene palīdz gan pašiem, gan valstij. Tāpēc būtu loģiski, ja valsts veicinātu ģimenes veidošanu un bērnu laišanu pasaulē. Piemēram, nodrošinot saprātīgus pabalstus bērnu audzināšanai, mātes un bērna veselības bezmaksas aprūpi, sazarotu bērnudārzu tīklu un skolu, kas būtu 100% bezmaksas. Tā sakot, paceltu sieviešu un bērnu rūpju zonu pirmā līmeņa valsts prioritātes līmenī. Šis pavērsiens mūsu sabiedrībai nebūs viegls, jo pieprasīs ne tikai politisku lēmumu pieņemšanu, budžeta naudas un politikas pārdali, bet arī lūkosies uz katru no mums atsevišķi. Vai spējam ielūkoties acīs jaunajai realitātei?

Vai mūsu sabiedrība ir gatava saprast, ka pierastais un tradicionālais – patriarhālais ģimenes modelis vairs nav spēkā? Vai mēs spējam aizstāt vārdu «vecāki» ar jēdzienu «aizbildņi»?

Aizveram acis? Negribam šos citādos ģimenes modeļus redzēt?

Protams, varam sašust un protestēt (lamāties, mest ar mēslu maisiņiem, draudēt ar debesu sodiem) taču neatkarīgi no mūsu sašutuma pasaule griežas un laiks iet uz priekšu pats. Robežas starp to, «kā bija agrāk» un «kā ir tagad», izplūst. Pirms mēs saskaišamies par «šo uzdrošināšanos» un pielādējam savus sašutuma ieročus «nepareizo ģimeņu» apšaudei, padomāsim vai «mūsu naids un sašutums» ir pareizais veids, kā uzrunāt šo alternatīvo ģimeņu pārstāvjus. Arī šajās «citādajās ģimenēs» aug bērni un šo bērnu attieksme pret pasauli un pretējo dzimumu visbiežāk ir tradicionāla. Taču savus vecākus viņi mīl tieši tāpat kā jūs mīlat savējos. Laipnība ir vislabākais ierocis: to redz aklais un sadzird kurlais.

Vai ģimene izirst? Domāju, ka nē. Neizirst. Tā tikai izskatās citādāk nekā agrāk.

Mums nav jāizvēlas. Mums jāsamierinās, jo arī šīs savādās ģimenes ir mūsējās. Tāpēc labāk iedegsim sveci, nevis sūdzēsimies par tumsu.

Somijas prezidenta amata finālisti – bez pelēko peļu sindroma.

2012. gada 23. janvārī
Sauli Niniste,  foto - www.kleinzeitung.at

Sauli Niniste, http://www.kleinzeitunf. at

Somijas vakardienas vēlēšanas krasi disonē ar zviedru politisko krīzi.

Tikko – nedēļas nogalē no sociāldemokrātu līdera psteņa skaļi atkāpās vispelēkākais no līdzšinējiem sociķu vadītājiem Zviedrijā – Hokans Ljuholts.

Turpretī somi (pretēji latviešiem un zviedriem) turpina izraudzīties augstākajiem valsts amatiem harizmātiskus, emocionāli un intelektuāli jaudīgus cilvēkus. 

Tādiem noteikti var pieskaitīt arī abus Somijas prezidenta amata pašreizējos kandidātus Sauli Nīnistē un Peku Hāvisto.

Vakar konsrevativo līderis Sauli Nīnisto ”savāca” 37% balsu un ar šo ir samērā pārliecinošs līderis.

Par otro vietu cīņa bija pagalam spraiga. Tikai vakar vakarā noskaidrojās, ka Centra partijas eirokritiķim Pāvo Veirinenam ir gandrīz tik pat daudz balsu kā Zaļo partijas pārstāvim Pekam Hāvisto.

Beigās Hāvisto ar 18,5% balsu apsteidza Veirinenu (17,5%).

Pārējie kandidāti no līderiem tālu atpalika un tas nozīmē, ka Prezidenta vēlēšanām Somijā gaidāma otrā kārta. Februāri. Duēlis.

Tas arī tika jau iepriekš prognozēts.

Somu vēlētāji šoreiz bija ļoti atsaucīgi un ieinteresēti (73%).

Pekas Hāvisto panākumi ir zināmā mērā pārsteidzoši. 

Viņu atbalsta galvenokārt jaunieši un sievietes.

Peka Hāvisto

Peka Hāvisto

Viņš publiski deklarējis savas homoseksuālās attiecības ar dzīvebiedru Neksaru Antonio Florešu un tieši šī iemesla dēļ kļuvis par kompromisa kandidātu tiem somu vēlētājiem, kas vēlās nostāties pert populistiem un galēji ekstrēmiem grupējumiem.

Pāvo Veirinens cerēja uz visiem eiroskeptiķiem, jo bija solījis atteikties no eiro un ieviest valstī no jauna somu ”veco” naudu. Taču – bez panākumiem.

Liberālis apsteidza konservatīvi domājošos.

Pagaidām izskatās, ka februārī uzvarēs Sauli Nīnisto. Taču…ko var zināt.

Somijas prezidentam ir liela teikšana ārpolitikā un šeit, protams, daudz spēcīgāka kandidatūra ir tieši Peka Hāvisto, kuram ir pamatīga darba pieredze ANO kara zonās un starptautiskajā politikā.

Laiks radīs ko Somija izvēlēsies.

Pats galvenais – tā nebūs pelēkā pele bez harizmātisma un šarma, birokrāts bez teksta un idejām ar kuru esam iekrituši mēs.

 

Lai somiem veicas!

 

 

Somijas prezidenta vēlēšanas 2012 – divos piegājienos.

2012. gada 19. janvārī

Šodien izskatās, ka plānotais uzvarētājs Sauli Nīnistē nebūs ieguvis pietiekošu balsu skaitu  svētdienas vēlēšanās. Tāpēc Prezidenta vēlēšanās Somijā būs vajadzīgs otrais ”piegājiens”. Izrādās, ka kaislības sit augstu vilni arī vēsos platuma grādos, ziemas vidū.

Somi par savu prezidentu bija nobalsojuši pārdomāti un laicīgi.

Fakti rāda, ka ⅔ vēlētāju nobalsoja priekšlaikus un tas pierāda, ka tautai labāk patīk balsot par Prezidentu nevis Parlamentu

Starp citu, iepriekšējo reizi – 2006. gada šajā vēlēšanās piedalījas pat 77% vēlētāju un toreiz Nīnistē par mata tiesu zaudēja Tarjai Halonenai.

Tagad Halonenas valdīšanas laiks Somijā ir noslēdzies – maksimālie 12 gadi ”Somijas tronī” jau aiz muguras un uz skatuves turpina cīņu viņas agrākais konkurents – konservatīvo pārstāvis Sauli Nīnistē ar 7 sīviem pretiniekiem.

Pagājušajā nedēļā likās, ka viņš uzvarēs un piermajāpiegājienā savāks vairāk nekā 50% vēlētāju balsu.

Tagad izrādās, ka finišā spurtā viņam pietuvojšies visi pārējie 7 konkurenti uz Prezidenta amatu.

Šodien TNS,Gallup prognoze liecina, ka līderim Nīnistē ir tiki 39% un tas nozīmē, ka būs arī otrā Prezidenta vēlēšanu kārta 5. februārī, kad ”kauja” par vēlētāju balsīm norisināsies starp vadošajiem 2 pretendentiem.

Pagaidām nav skaidrs vai Nīnistē pretī nostājies centra partijas veterāns Pāvo Veironens vai Zaļo pārstāvis Peka Hāvisto.

Pirmais no viņiem ir plaši pazīstams Eiropas Savienības pretinieks un ”nācijas TV izklaidētājs” , otrais – jauniešu favorīts un liberālis.

Pirmsvēlēšanu dienā abi iekaroja daudzas vēlētāju balsis un pašālik katram no abiem ir apmēram līdzīgs balsu skaits – 17%.

Sociāldemokrāti un somu nacionālisti šajās vēlēšanās ir izgāzušies.

Pat populistu līderis Timo Soini, kas plūca lauzus pērnajās Parlamenta vēlēšanas (20%), šoreiz ticis tikai pie 9% balsu. Neveicies arī bijušajām sociāldemokrātu premjerministram Pāvo Liponenam (6%).

Sociāldmkrāti par notikušo ir satriekti un partijas sekretārs Mikaels Jungners tikko draudēja atkāpties no amata, ja ”tauta nebalsos par mūsu partijas kandidatu” Somijas Prezidenta vēlēšanās.

Sekosim notikumu attīstībai simpātiskajā Somijā! Nākamo svētdien un…februārī…

🙂