2012.gada 14. februārī

Šovakar Stokholma snieg. Kā Ziemassvētkos.

Garāmgājēji cenšas nosargāt savas rozes no sniegpārslām.

Šodien – tiem, kurus mīl, dāvina sarkanas rozes.

Pēc rožu pušķiem rokās var formāli noteikt ekstrēmi mīlētas personas.

Reizēm, protams, ir aizdomas, ka rozes ”mīlētās personas” iegādājas pašas.

Taču…ko var zināt.

Var jau būt, ka lielākā daļā spēlē godīgi.

Tas viss ir nieki, jo ar mani šovakar notika kaut kas tāds, ko nevar neizstāstīt.

Viss sākās ģērbtuvē. Ap 18.30. Stokholmas Danskompaniet. Šovakar.

Mātes un vecmāmiņas ”ģērba ciet” mazītiņas meitenītes, kas bija nākušas mācīties klasisko baletu.

Pēdējās bija palikušas divas vai trīs meitenītes, kuras sarunājās savā starpā.

Pēkšņi viena no viņām ģērbtuvē pienāca man klāt. Pataustīja manus flamenko svārkus un teica:

–  Es gribu tev kaut ko uzdāvināt! –

–  Man?

–  Jā tev! Lūdzu! – viņa teica un mazajā plaukstiņa mirdzēja maza sarkana papīra sirsniņa.

–  Man?

–  Jā tev!

–  Lai tev viss izdodas! – teica mazulīte.

–  Kā tevi sauc? -es jautāju.

–  Mani sauc Mollija, bet vispār tētis un mamma man iedeva 3 skaistus vārdiņus. Mollija ir visskaistākais. To es pati izvēlējos.

–  Mollij, -liels padies, – es teicu.

–  Dejo skaisti! – viņa lūdza.

Es apsolīju.  

Solījumu turēju.

Paldies mazajai, sešgadīgajai Mollijai par papīra sirsniņu.

Pasaule ir skaista un ”sirsniņdienai” zelta maliņa.

Somi turpina sūtīt sms ar apsveikumiem ”draudzības dienā” .

Viņi tā saprot 14.02.

Lieliska diena un superīgs vakars!

Lai Jums visiem labs garastāvoklis!