Šodien gājiens uz muzeju bija saulains un silts. Beidzot novilkām virsjakas un rudens kurpes, jo izskatījās, ka vasara Rīgā ieradusies kopā ar gadatirgu Brīvdabas muzejā. Pirms došanās projām brīdi domīgi pētīju jaku – ņemt vai neņemt?

”Nevajag”, – sauca balss no āra,- ”ir ļoti, ļoti silts”.

Tā izrādījās patiesība. Putinot seno kāpu smiltis, čāpojām uz muzeju. Pie Ulža ielas muzeja ”otrās ieejas” drūzmējās ēnā ”saparkotas” automašīnās un divi apmeklētāju bariņi intensīvi pirka biļetes.

Atrādījām savu ielūgumu un devāmies pa galveno ceļu Latgales sētas virzienā. Apmierināta sieviete tautas tērpā tur laistīja ziedus un keramiķis ņēmās ap savu trauku kompozīcijām zālājā, nampriekšā. Kā parasti. Pēc tam satikām pāris ārzemnieku grupas, kas holandiešu, franču un zviedru valodā mēģināja saprast kāda izskatījusies sena latviešu skola.

Tikām Vidzemes sēta mums jau arī bija klāt. No ziemeļpuses plūda gadatirgus apmeklētāju straumes un tālumā ducināja Rīga ar saviem autokorķiem. Kā parasti. Slīpa taka uz augšu nobeidzās pie provizoriska keramikas trauku cepļa un pēc tam ienirām gadatirgus burziņā.

Mantas, kleitas, jakas, grozi, krekli, jostas, bļodas, šasļiks, piņģeroti, šupuļzirdziņi, bungas, saldējums un vēl virkne preču greznoja nebeidzamu ”vitrīnu” un ”stendu” rindu kas kā čūska ar deviņām galvām bija izstiepusies pāri muzeja rietumu teritorijai no šosejas līdz ”kuģīšu laipiņai”. Apmeklētāji ar fotoaparātiem, naudas makiem, štokiem un bērnu ratiņiem airējās cauri šai nebeidzamo piedāvājumu rindai kā zušu spiets, kas ik pa brīdi, piestāj, samaksā, pievāc un peld tālāk. Piedāvāju dažas epizodes: Es gribētu saldējumu, – bikli saku. Palikuši tikai neizkusušie.- Ņemšu tos pašus. Jāņogu. Labi. Kamēr pakalniņa ēnā baudījām neizkusušo jāņogu saldējumu ar kafiju, skatiens slīdēja pāri ēdienu tirgotavu krāsainajiem jumtiem.

Gandrīz visur tirgoja šašlikus, veģetāru ēdienu nebija. Pajautāt kādam kafiju, kurā būtu piens bez laktozes, bija bezjēdzīgi – liela daļa piena produktu tirgotāju Latvijā joprojām nesaprot kas tas ir ”bez laktozes”. Tad nu iznāk bliezt pa savu veselību un ēst jāņogu saldējumu un dzert kafiju ar laktozes pienu. Diemžēl. Vienā tirgotavā pasūtījām ”štovētus kāpostus” ar kartupeļiem.

Pie galdiņa blakus sēdēja jauna ģimene ar trim bērniem un kompānija izveidojās runīga, laipna un patīkama. Šķīrāmies novēlot savstarpēji jauku dienu, kas patiešām piepildījās. Nopirku garšvielas, tautisku ziemas šalli ar pērkona zīmēm, tirkīza linu šallli un smiltsērkšķu sulu. Rīt atliek vēlreiz aiziet uz muzeju un nopirkt ceriņu vīnu, vienu gadu noturētu sieru un vēl šo to noderīgu. Dodoties uz mājām mani uzrunāja kāds laipns cilvēks un pateica paldies par maniem rakstiem TVNET un blogā. Pēc tam uzdāvināja man dāvanu – seno laiku mikseri, kurš noder arī kā zāļu tēju pakaramais mētru tējām un ļaunu domu aizdzenamais pie sliekšņa. Esot no Limbažiem. No Dzirnupes. Paldies! 🙂

Noderēs. Par pēdējo eiro, kas bija palicis naudas maciņā izlēmu nopirkt saldējumu. Pietrūka 50 centu. Vai jums ir saldējums par 1 eiro? – prasīju Nav. OK, – pateicos Pagaidiet, – teica pārdevējs un izlocīja man mazāku vafeli un ielika tajā nesaprotama nosaukuma saldējumu. Par vienu eiro. Paldies.

Lai dzīvo Siguldas saldējums, – viņš teica un man neatlika nekas cits kā piekrist. Saule bija jau sagriezusies uz pēcpusdienas pusi un adīto jaku mežģīnēm cauri spraucās pievakara matētais nogurums. Pelēks kā putekļi uz ceļa, kuros lēkāja divi mazi bērni. Jāiet uz mājām, – teica Anna, kura pārdeva vaiņagus ar rozēm. Jāiet, – es teicu un pagriezos uz vārtu pusi.

Taču rīt, es atgriezīšos.