Apvienoto Karalisti vada puišeļi: „Brexit“ sāga kā privāto internātskolu produkts

Speciāli TVNET

Izbraukt uz darbu no Juglas un Pārdaugavu tagad ir varoņdarbs. Prasa vairāk kā stundu. No rītiem. Pirms pāris nedēļām tas izdevās ātrāk un vieglāk, jo tad bija skolēnu brīvdienas. Tas nozīmē, ka piepilsētas vecāki masveidā nogādā savas atvasītes Rīgas elites skolām. Taisot sīčus par „smalkiem ļaudīm“. Normāli tas nav, taču Rīga jau sen kļuvusi nenormāla. Ne tikai nolaista sabiedriskā transporta, tiltu un „apbraucamības“ jomā, bet arī ar savu barbarisko auto novietošanu uz ietvēm un daudzām citām provinciālisma izpausmēm. Taču kā paliek ar elites skolām?

Ir valstis, kurās tās ir populāras. Piemēram, Lielbritānija. Iespējams, ka ieilgušais „cirks ap breksitu“ ir tieši elites internātskolu produkts, kas uzgāzies uz galvas pašmāju nācijai un mums pārējiem. Tāds, kuru neapdomīgi iesāka, pavirši turpināja un tagad nevar nobeigt ar cieņu. Jo nav pierasts paveikt darbu līdz galam, ar rezultātu un atbildēt par saviem vārdiem. Vai mēs būsim labāka valsts, ja privātskolu bērni nosēdīsies pie valsts vadības stūres?

Borisa brauciens atpakaļgaitā

Jau pierasts redzēt ņurdošo „skudru karu“ ainu televīzijas ekrānā no Lielbritānijas parlamenta. Vienlaicīgi saklausot (nu jau demisionējušā) spīkera Džona Berkova (John Bercow) kliedzienus “Kāāārtību!”, kura tā arī nekad neiestājas. Atskan saucieni, smiekli un šķiet, ka britiem kāds cits nokārtos breksitu un novērsīs no tā izrietošās sekas. Nobalso pret, nobalso par un pēc tam izrādās, ka atkal visi ir pret. Stop pie pilna apgaismojuma. Tādā garā.

Galu galā būs jaunas vēlēšanas decembrī un ar to jauna „cirka programma“. Ārzemēs Borisu attēlo kā izspūrušu muļķi, klaunu, diletantu, nenopietnu politiķi. Taču daudz kas viņam tomēr ir izdevies. Kas viņš ir par cilvēku un kāpēc tik savādi uzvedas? Viņš saka vienu, tad maina savus vārdus. Zvēr neatkāpties un tomēr atkāpjas. Šodien aiz viņa nostājusies konservatīvo partija un ir izdevies jauns līgums ar ES. Vai braucot atpakaļgaitā vieglāk sasniegt mērķi?

Jā, viņš šobrīd nav zaudētājs. Leiboristi neko nav panākuši un ir sagrauti. Tā ir spēle līdz obligātajai uzvarai, kuru Boriss Džonsons ir iemācījies savā elites internātskolā. No kurienes viņš ir ieradies un kāpēc tā uzvedas?

Līdz 14 gadu vecumam Borisa tēvs Stenlijs (Stanley) bija paguvis nomainīt 30 dzīvesvietas. Sākot no Oksfordas un beidzot ar Briseli. Visbeidzot, pēc mātes ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā Londonā, Boriss kopā ar māsu Reičelu (Rachel) nonāk dārgā internātskolā. Nodot savus bērnus skološanai internātskolā, ir sena vidusšķiras tradīcija. Šādi iespējams nodrošināt pēcnācējiem kontaktus un draugus, kas palīdzēs karjerai nākotnē. Ja Latvijā internātskolas galvenokārt izmantoja sociāli trūcīgie slāņi, tad Rietumeiropā tas ir pavisam pretēji. Tur dārga internātskola palīdz tikt uz augšu. Džonsoni nav vienīgie. Līdzīgi rīkojās arī Midltoni, kas pateicoties sapelnītajai naudai, varēja atļauties nosūtīt savus bērnus uz smalkajām internātskolām. Tā vecākā meita Katrīna Midltone (Catherine Middleton) mācoties slavenajā Marlborough College rietumu Anglijā, tika sagatavota studijām elites universitātē St Andrews. Kur attiecīgi sastapa savu princi un viņas bērni tagad ir Lielbritānijas troņa mantinieki. Boriss Džonsons gāja līdzīgu ceļu. Varam pieņemt, ka viņa „breksita stratēģija“ ir dzimusi tieši skolā jeb “Eton” komunikācijas stilā.

Skolas ietekme

Kādā senā fotogrāfijā var redzēt elites skolas audzēkņus, pozējot uz kāpnēm. Puiši tērpušies frakās, dzeltenās vestēs un Boris iekārtojies pirmajā rindā.

Pēc elites skolas beigšanas Džonsons sāka strādāt žurnālista darbu The Daily Telegraph, taču skolas gados apgūtā „spilvenu karu“ maniere komunikācijā, turpina noteikt viņa saziņu arī šodien. Vēlāk Boriss turpināja studēt Oksfordas universitātē, taču nekas nemainās viņa dzīves uztverē. Dzīve ir un paliek spēle, kurā jāuzvar. Kā savos pētījumos par britu privātskolām (“Wounded leaders”) un to audzēkņiem norāda psihoterapeits Niks Dufels (Nick Duffel), tad bērni šajās skolās tiekot pazemoti un iemācoties izslēgt savas sajūtas.

Nocietinās un kļūst ciniski. Pēc viņa domām, šādu personību iekļaušanās politiskā esot riskanta spēle apkārtējiem. Valstij esot labāk, ja visi līderi neierodas parlamentā no vienas un tās pašas skolas. Tagad iznāk, ka pie valsts politiskās stūres ir nonākuši puišeļi, kas turpina kauties kā smilšu kastē ar lāpstiņām vai guļamzālē ar spilveniem. Uztverot spēli kā galveno, nevis rezultātu, kas no spēlēs izriet. „Pašlaik mūsu valsti vada puišeļi, kas visu nosaka šajos pieaugušo vīriešu ķermeņos“, – konstatē Niks Dufels.

Klasesbiedri un „spilvenu kari“ turpinās

Boriss Džonsons nav vienīgais „breksita bīdītājs“ no privātskolas audzēkņu kategorijas. Elites skolās šis jautājums – izstāšanās no ES, ir stils un labais tonis. Tā vajag domāt un tā ir pareizi. Arī bijušais premjers Deivids Kamerons (David Cameron) ir no tās pašas Ītonas (Eton) – skolas. Tur pat arī otrs lielākais „breksiters“ Džeikovs Rīs – Mogs (Jacob Rees – Mogg) un Naidžels Farāžs (Nigel Farrage) kā Dulwich College absolvents Londonā. Tā kā vairums Ītonas audzēkņu ir publiski breksiteri, tad pat bijušajam skolas rektoram nākas atzīt, kas tas nav labi un nedaudz kompromitē šo mācību iestādi – elites skolu. „Valstij būtu labāk, ja visi pie politiskās stūres nebūtu no vienas un tās pašas skolas“, – atzina nesen Tonijs Litls (Tony Little).

Vienīgā, kas nav gājusi šajās skolās, taču kādu laiku bija „pie varas kloķiem“, bija Terēza Meja (Theresa May). Viņai neizdevās, jo centās visiem izdarīt pa prātam. Borisam ir pavisam cita taktika. Viņš sāka skarbu spēli ar nacionālkonservatīvo ziemeļīru DUP, izmeta no partijas 21 veterānus – politiķus un pats sevi interpretē kā drosmīgu varoni. Kā kausli. Kaut arī parlaments tur viņu „aiz bikšu lencēm“, viņš tomēr visiem spēkiem tiecas panāk izstāšanos no Eiropas savienības bez vienošanās. Viņš tā grib un viss. Tā ir iemācīts privātskolā – ja tu 100% tici, ka to vari, tad arī izdarīsi.

Brīdī, kad Boriss Džonsons gatavojās kļūt par Londonas šefu (2007), viņa tēvs Stenlijs uzrakstīja dēlu atbalstošu rakstu konservatīvajā izdevumā The Spectator. Par ko tēvs lielījās? Par to, ka Boriss esot lieliski nospēlējis galveno lomu Šekspīra lugā Ītonas izrādē, bet nemaz nebija iemācījies tekstu. „Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka viņš nezina nevienu vārdu no Šekspīra lugas teksta, bet viņš improvizēja tik lieliski, ka intuitīvi izrunāja Šekspīra tekstu pats no sevis. Cilvēkam ir jāļauj improvizēt. Ja reiz cilvēks spēj nospēlēt visu Ričarda II lomu Ītonas izrādē, nemaz nezinot tekstu, tad viņš tālu tiks visur un vienmēr“. Tā uzskata tēvs.

Džonsonu ģimene 2012: tēvs un brāļi

Novembris Lielbritānijā parādīs vai Stenlijam Džonsonam ir taisnība.

Apvienotā Karaliste gatavojas vēlēšanām. Boriss ir panācis savu un karogs plīvo viņa rokās. Pagaidām leiboristi viņu neapdraud, lai gan leiboristu līderis Džeremijs Korbins (Jeremy Corbyn) un viņa padomnieki arī ir privātskolu un internātskolu audzēkņi.

Tas nozīmē, ka lāpstiņas un spilveni turpinās lidot pa gaisu.

Redzēsim, kādas sekas šīs puiku kaujas atnesīs Lielbritānijai.

Jautri būs, taču vai būs arī labi?

Tā kā Boriss Šekspīru nav lasījis, tad var gadīties, ka dzīrēm sekos paģiras.

To nevajadzētu aizmirst.

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s