Speciāli TVNET

Okupekļa nojaukšana Pārdaugavā ir Latvijas dekolonizācijas sākums jeb process, kura laikā Latvijas teritorija beidzot kļūst brīva no tēlniecības marķējumiem impēriskās propagandas vajadzībām. Tiem sekos nākamie atbrīvošanas soļi. Parasti šo jēdzienu izmanto galvenokārt Āzijas un Āfrikas koloniju atbrīvošanas procesa apzīmēšanai.

Tagad to visai plaši lieto arī sovjetistu (kā apspiedēju un paverdzinātāju) impēriskās domāšanas gruvešu apzīmēšanai. Tagad, kad (Ukrainas okupācijas iespaidā) čehi, somi, igauņi, lietuvieši un arī latvieši vāc projām no publiskās telpas okupantu slavinājumus un viņu impēriju godinošus obeliskus, triumfa arkas un pieminekļus, ir notikusi publiskās telpas atbrīvošana no ideoloģiskā smoga un pagātnes propagandas piesārņojuma. Pasaule attīrās un kļūst labvēlīgāka visai sabiedrībai kopumā. Nav noslēpums, ka boļševiki kopš 1917.gada vienmēr aktīvi marķējuši ideoloģiski teritorijas, kurās pārņem varu. Tas tika darīts ar sarkaniem transparentiem, uzsaukumiem, milzīgām zvaigznēm, sirpjiem, āmuriem un vadoņu portretiem gigantiskos apmēros pilsētu publiskajās telpās. Visiem, kas šajā vidē dzīvo, bija jāizjūt katru minūti vai stundu, ka viņi atrodas proletariāta diktatūras valstī. Vidē, kurā visu nosaka vienīgās partijas, vadoņa gars un pārliecība. Tā sākās arī Latvijas pilsētu publiskās telpas pārblīvēšana ar stacionārās propagandas atribūtiem – pieminekļiem un sekundārajiem saukļiem, aicinājumiem un draudiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sekundārie tika aizvākti, bet stacionārie palika uz vietas. Pārdaugavas okupeklis bija viens no šīs plejādes antimākslas pārstāvjiem Rīgā.

Māksla kā propagandas veids

Tas, ka boļševiki pēc uzvaras pār caru sāka izmantot mākslu savu ideju izplatīšanai, nav noslēpums nevienam. Mākslai nācās iznākt no elitisma kulisēm un kalpot partijai un vadonim pēc politiskās diktatūras noteikumiem. Pavisam atklāti un neslēpjoties. Pirms 100 gadiem sākās šādas avangarda mākslas uzplaukuma periods Austrumeiropā un tās ideoloģisms uzrunāja arī māksliniekus citur pasaulē. Kino un tēlniecība kļuva par Ļeņina propagandas pirmajiem emocionālās iedarbības balstiem. Tiem bija jābūt klātesošiem cilvēku ikdienā un jāveido ideoloģiskā doma. Jāpadara boļševiku idejas par visas tautas lietu. Spēcīgi autori šajā jomā bija, piemēram, Vladimirs un Georgijs Stenbergi, kuru tēvs bija zviedrs, bet māte latviete. Seniors bija ieradies Krievijā 18.gadsimta beigās kā dekorators, bet viņa dēli kļuva par vadošajiem boļševiku vizuālās mākslas pārstāvjiem. Jāuzsver, ka šīs jaunās afišu mākslas līderi nebija skoloti mākslinieki, bet gan galvenokārt dzejnieki, fotogrāfi vai dramaturgi. Brāļi Stenbergi kļuva populāri kā 300 propagandas filmu afišu veidotāji un izcēlās ar ļoti inovatīvu valodu. Viņiem līdzīgo bija daudz, un mākslas uzdevums šajos apstākļos bija uzrunāt tautu, aģitēt par idejām un varas vajadzībām ik uz soļa. Vide pārvērtās dižā izstāžu zālē.

Taču pirms tam tika vāktas nost vecās statujas, kas bija greznojušas pilsētu laukumus un skvērus. Ripoja vecā cara galva pa bruģi, un Ļeņins pavēlēja vecās statujas nomainīt ar jaunām. Tagad cara vietā uz pjedestāla nosēdās viņš pats bronzas vai granīta izteiksmē.

Mākslas ekspluatācija

Normālos (brīvas pasaules) apstākļos māksla manifestē brīva, domājoša cilvēka intelektuālo spēku un fantāziju. Taču totalitāras varas apstākļos notiek pretējais – mākslu izmanto varas un vadoņu slavinājumam. Tas nozīmē, ka tēlnieki, tieši tāpat kā pārējie mākslinieki, radīja apzināti idealizētus, majestātiskus tēlus. Tos apveltīja ar izcilām īpašībām, drosmi, gudrību, kas izraisīja apbrīnu un prieku skatītājos un iedarbojās uz publiku emocionāli, nevis loģiski, analītiski. Šie politisko vadoņu tēli pakāpeniski sāka greznot visu pilsētu laukumus, un ar laiku tiem pievienojās karavīrs atbrīvotājs.

Ļoti svarīgs aspekts šajā Ļeņina iedibinātāja propagandas mašinērijā, kas sevī ieslēdza arī mākslu, bija karš. Jo boļševiku idejas pamatā bija visas pasaules valstu iekarošana un pakļaušana sev. Tas nozīmēja garu un ilgu karošanu ar visiem, kurus būtu iespējams kolonizēt. Boļševiku apvērsums jau bija noticis, un tagad nācās sagatavot valsti un cilvēkus mūžīgajam karam par pasaules atbrīvošanu. Mākslai tas nozīmēja karavīra ideālā tēla veidošanu, kas sāk veidoties jau pilsoņkara apstākļos un attīstās tālāk Staļina valdīšanas laikā. Sākumā boļševiks – karavīrs kā skulptūra bija izcili nežēlīga persona. 1918.gada „Izvestija“ publicēja rakstu, kurā tika uzskaitīti atbrīvošanas kara likumi. Piemēram, „nogalināt ievainotu pretinieku ir pienākums“. Pēc tam ar mākslas palīdzību tika skaidrots, ka ienaidnieka spīdzināšana, brutalitāte pret civilajiem un necilvēcīgums pret pārējiem ir pienākums jeb boļševiku sarkanā kaujinieka tikums. Ciemu nodedzināšana un masu slepkavošana – grūti, bet vajadzīgi kaujas uzdevumi. Ienaidnieku drīkst pakārt kokā, atstāt par barību vilkiem, sasiet ar dzeloņstieplēm un atstāt ar seju ūdenī, lai nomirtu. Boļševiki mainīja terora būtību. No nelietības tas tika pārvērsts cēlā kaujas misijā.

Boļševiki aktīvi iznīcināja civilpersonas, izmantojot badu un slimības kā kaujas metodi. Šajā laikā tika izveidots pieņēmums par ienaidnieku, uz kuru visiem norādīja vadonis. Karavīriem vairs nevajadzēja domāt vai tikt pārliecinātiem par savu taisnīgo lietu. Ja līderis tā vēlējās, tad noteikta cilvēku grupa pēkšņi pārvērtās ienaidniekos un varonīgo sarkangvardu grupas tos iznīcināja īpaši nežēlīgi.

Ļeņina naratīvi

Ļeņins samērā ātri saprata, ka ar „urā saucieniem“ nepietiek, lai pakļautu sev tautu. Ir jākontrolē 100% viss, kas tautai tiek stāstīts, un jārada iespaids, ka partija aizstāv labos un vajā ļaunos. Viņa pieeja sabiedrībai noteica uzskats, ka visu var sākt no nulles. Proti, nojaucot visu, kas bijis un uz drupām būvējot nākamo pasauli. Tieši tāpat rīkojās Mao vai Pols Pots. Ideālais padomju cilvēks bija īpaši nežēlīgs karavīra tēls, kas radīja bailes pretiniekos un sajūsmu piekritējos. Šo pieeju liekā mērā varam novērot arī šodien Vladimira Putina pieejā Krievijas pašizolācijas politikai. Šādus „varoņu“ (sadistu) tēlus padomju vara izvietoja praktiski visur, kur guva tiesības dekorēt publisko telpu. Tieši tāpat kā suns marķē savu teritoriju, to iezīmēja arī boļševiku pēcteči Latvijā, Somijā un citur.

Tāpēc okupeklis nebija piemineklis atbrīvotājiem. Nē, tas bija klasisks staļinisks marķējums nežēlīgam boļševiku „varonim“ kurš tupinās iekarot pasaules telpu politisko vadoņu ideju vārdā. Šī iemesla dēļ Putins izveidoja varoņu maršu 9.maijā un sāka dresēt krievus kara idejas slavināšanai. Ļeņina naratīvs viņa „krievu maršā“ skan kā vadošā līnija un šodien iedrošina slepkavot ukraiņus Putina “specoperācijas” ēnā.

Novācot dzelzsbetona spokus Pārdaugavā, esam atbrīvojušies no kārtējā Ļeņina naratīva Latvijas galvaspilsētas ikdienā. Nākamajam solim vajadzētu būt divvalodības likvidēšanai, kas ir nomācoša koloniālisma izpausme joprojām. Nav normāli, ka jauniešiem un bērniem ir grūti dzīvot šajā valstī tikai latviski. Ka nepietiek, ja cilvēks prot tikai valsts valodu.

Zviedri var dzīvot savā dzimtenē zviedriski, vācieši vāciski un ungāri ungāriski. Tas ir normāli. Taču Latvijā tā nav.

Nav pieļaujams, ka neatkarīgas Latvijas apstākļos skolā jāturpina mācīt bērniem koloniālās lielvaras Krievijas valoda, jo „darba tirgus to pieprasot“.

Latvija jau sen vairs nav Krievijas guberņa, un tāpēc beidzot ir jāpāriet uz vienas valodas politiku arī lielajos valsts uzņēmumos, kuru telefona atbildētājam jāizbeidz piedāvāt sarunas agresoru valsts valodas – krievu valodā.

Ja mēs šo soli nespējam realizēt, tad neesam pelnījuši savu valsti.

Dekololonizācija jāturpina. Viegli tas nebūs.