Dažu dienu laikā ukraiņiem izdevies pavirzīties uz priekšu kilometriem Harkovas virzienā. Negaidīti patīkamie notikumi ļoti iepriecina. Taču liek pārsteigumā raudzīties uz „varenās Maskavas“ pusi. Kā tas iespējams, ka „neuzvaramā Sarkanā Armija“ saļimst pie pirmās nopietnās ukraiņu ofensīvas?
Beidzot arī Kremlis atzīst, ka viss nenotiek kā nākas. Ap pieciem pēcpusdienā (vakar) beidzot parādījās oficiālas ziņas, ka krievu armija „pārgrupējot sastāvu pie Balaklejas un Izjumas“. Aizsardzības ministrija Maskavā cenšas šo sagrāvi tēlot kā administratīvu pārkārtošanos. Taču Joakims Pāsikivi konstatē, ka šeit nav nekādas spēku pārgrupēšanas, bet zaudējumus, kuru mēģina iztēlot par kaut ko citu. Krieviem nav izdevies noturēt savas pozīcijas neviena frontes punktā (pretinieka uzbrukuma rezultātā). Vakar vakarā Maskava ziņoja, ka uz Harkovu tikšot sūtītas jaunas karaspēka daļas.
Sociālie mediji pārblīvēti ar attēliem no frontes. Tajos: saspirdzināti krievu tanki, dezertieri, kas bēg uz rietumiem, lai dzīvotu brīvā pasaulē, sagūstīti krievu armijas priekšnieki un Ukrainas karogi uz ēkām un mastiem. Ainas mazliet atgādina Afganistānu 2021. gadā, kad izjuka vietējā armija kā papīrs ūdenī (pēc ASV aiziešanas) un talibanu spēki iedejoja (bez kaujas) Kabulā.
Mazliet bail, ka turpmākais var neizdoties tik pat viegli. Par šo burkšķ daudzi eksperti, kuriem joprojām šķiet, ka krievu armija nav papīra tīģeris. Respektu Kremlis pret sevi ir pratis iedzīt. Cik daudz tu patiesībās, to rādīs laiks. Taču šādas uzvaras palīdz ne tikai ukraiņiem pašiem, bet arī viņu atbalstītāju pulkam. Arī mums.
Domāju, ka Krievijas bīstamības aina tomēr lielā mērā ir papīra tīģeris. Bailes no krieviem ir iedvesusi Kremļa vara visus 70 gadus ilgajā PSRS un Krievijas propagandas darbības laikā, kura šos gadus šļākusies kā Niagāras ūdenskritums pāri demokrātiskajai Rietumu pasaulei. Filmas, avīžraksti un diskusijas ir piedāvājušas aksiomu par to, ka Krievija esot neuzvarama (ieskaitot Napoleona un Hitlera neveiksmes karā ar krieviem). Taču toreiz krievi cīnījās par savas zemes atbrīvošanu. Šoreiz ir citādi – krievi uzbrūk neatkarīgai kaimiņvalstij un brīnās, ka lietas nenotiek. Tagad ukraiņiem izdevies septembra nedēļās atkarot 1000 kvadrātkilometru teritorijas no krieviem un tas ir daudz.
Vakar ukraiņi ieņēma Kupjansku (AP) un Izjumu. Par pēdējo ir pretrunīga informācija. Krievu Telegram apgalvo, ka krievi joprojām kontrolē šo pilsētu. To pašu liecina arī BBC krievu dienests. Taču ukraiņu avoti pastāv uz to, ka Izjumu jau kontrolē ukraiņi.
Izskatās, ka krievi nebija gaidījuši tik spēcīgus uzbrukums ziemeļos, jo lielais vairums viņu spēku tika pārsviesti uz Hersonu.
Viens no krievu neveiksmju iemesliem ir arī tas, ka Putins nav nekāds ģeniālais karavadonis un viņam ļoti pietrūkst kaujinieku. Krievijas publiskā doma sāk pamanīt neveiksmes šajā „specoperācijā“, kas ievelkas pusgada garumā un pieprasījusi jau 50 000 krievu karavīru dzīvības (ukraiņu dati).
Iesējams, ka taisnība ir Girkinam, kurš nesen pavēstīja: „Domāju, ka oktobrī mūsu armija būs sagrauta“ (DN).
Zeļenskis vakar lūdzis saviem karavīriem un žurnālistiem neievietot faktus no kaujām sociālajos medijos, lai krieviem neveidotos papildu informācijas avotu.
Pēdējā informācija liecina, ka Krievija mēģinās atsākt uzbrukumus caur Baltkrieviju un šādi ieņemt Kijevu gadu mijā. Spēkā paliek Zaporižjas AES tvēriens, jo Kremlis tur ievietojis raķešu artileriju BM -30 Smerch.
Tāpēc nav izslēgts, ka krievi samazinās aktivitātes, lai tās atsāktu 2023.gada pavasarī. Vairāki militārie eksperti prognozē, ka šis karš varētu turpināties vēl vairākus gadus (SvD).
Ceru, ka tā nebūs. Arī Joakims Pāsikivi uzskata, ka tik traki nav. Ukraiņiem vajag vēl 60 000 kaujinieku, kas būtiski mainītu situāciju frontē. Uz to pusi iet notikumu attīstība.
Attēlā krievu raķetes tiek šautas no Belgorodas, lai sagrautu Harkovu