Vakar ukraiņu droni trāpīja naftas pārstrādes rūpnīcai Maskavas dienvidaustrumu rajonā Kapotņā.  Šis bija lielākais un veiksmīgākais uzbrukums Krievijas galvaspilsētai. Bija redzamas liesmas un dūmi. (Reuters) Tika apturēti lidojumi lidostās (Rosaviacija, Reuters) Šis ir jau otrais uzbrukums Maskavai šonedēļ. Ukraina nav komentējusi notiekošo.

Žukovskā, (Maskavas dienvidaustrumos) dega daudzdzīvokļu ēka ar vairāk nekā 20 stāviem. Pašreiz nams ir evakuēts un attēlos redzams kā augšējie stāvi. Ukraiņu dronu uzbrukumu dēļ apturēta satiksme uz apvedceļa ap Maskavu. Netālu no naftas pārstrādes rūpnīcas.

Ukrainas atkārtotie uzbrukumi Krievijas naftas rūpniecībai ir izraisījuši degvielas trūkumu vairākās valsts daļās. Avoti ziņo, ka Krievija, (viena no pasaules vadošajām naftas eksportētājām) tagad spiesta importēt benzīnu, lai pārvarētu degvielas trūkumu. (Reuters)

Krievijas ziņu aģentūra Tass vietnē Telegram raksta, ka šis (pēc viņu pašu aprēķiniem) esot lielākais dronu uzbrukums Maskavai divu gadu laikā.

Paralēli krievi turpina nakts uzbrukumus Kijivai. (Telegram) Galvaspilsētas iedzīvotājus lūdz iet sistemātiski uz patvertnēm. Zaporižjā krievi naktī uzbrukuši pat vairākas stundas pēc kārtas. (TT)

x

Vakar uzdūros kārtējai interneta “aģitācijas” kampaņai pret mani no politisko partiju puses.“Traucēju” viņus ar saviem rakstiem par Ukraiņu cīņu un tekstiem pret Donaldu Trampu. Tāpēc sāk mest ar “akmeņiem”. Tuvojas vēlēšanas un kritiķi ir jāapklusina.

Kā “viņi” to dara? Izmanto krievu propagandas metodi – “aplīmēšana ar melīgiem apgalvojumiem” (навешивание ярлыков jeb burtiski: “birku/etikešu piekarināšana”).  Tas ir spēcīgs emocionālās ietekmēšanas un manipulācijas paņēmiens un nozīmē negatīvu/nepatiesu īpašību piešķiršanu cilvēkiem, idejām vai notikumiem, lai izraisītu nepatiku pret kādu konkrētu personu, kas jānorok. Lai nomelnotu. 

Maniem nelabvēļiem gribas mani notraipīt, pārkrāsojot par Kremļa aģentu tāpēc, ka esmu savulaik studējusi doktorantūrā Maskavas Lomonosova universitātē (Aizrobežu/ ārzemju žurnālistiku) un tāpēc es esot “Maskavas taure”. Tāpēc viņi nesaprot kā es četrus gadus pēc kārtas (katru dienu) spēju atbalstīt savos FB rakstos Ukrainas kauju pret Kremli. Tas viņiem “neiet kopā”.

Uzreiz varu paskaidrot, ka Latvijas universitāte mani (PSRS laikos) aicināja kļūt par pirmo Latvijas doktoranti žurnālistikā (Lomonosova universitātē) un lūdza, lai es godam nokārtoju visus iestājeksāmenus un lai arī citi pēc manis var droši sāk “iet tālāk pa šo taciņu” mediju zinātnē. Studēt žurnālistiku toreiz nenozīmēja zombēt cilvēkus. Nē. Mēs studējām filoloģiju un man ir Filoloģijas zinātņu doktora grāds par kuru nekad neesmu kaunējusies. Nolēmu pievērsties Rietumvācu TV programmas žurnālu pētīšanai starptautisko attiecību kontekstā. No šejienes sākās mana padziļinātā interese par ārpolitiku un mediju specifiku, kas turpinās arī tagad  un redzama šajos Ukrainas rakstos FB. 

Vajātāji ir atraduši īsu interviju ar mani laikrakstā “Cīņa. Toreiz (pēc atgriešanās Rīgā ar aizstāvētu doktora darbu) mani intervēja zinātnes korespondents no avīzes “Cīņa’. Tas ir normāli. Jautāja par studijām un ko es darīšu tālāk Rīgā. Žurnālistiku Latvijā tolaik neviens nepētīja. Tādas zinātnes vispār nebija. Biju pirmā un LU gribēja šo faktu publiskot. Loģiski, ka intervētājs slikti saprata mediju pētniecību, mana zinātne viņu neinteresēja un iedziļināties viņš negribēja. Nekā nosodāma šajā “Cīņas” intervijā nav. Tā ir neinteresanta un formāla informācija par faktu. Nekā šausmīga vai kompromitējoša. 

Kāpēc esmu pēc tam lasījusi universitātē studentiem priekšmetu “Buržuāziskas žurnālistikas teorijas un prakses kritika”? Šo nosaukumu neizvēlējos pati. Tāds nosaukums lekciju kursam (34 sundas) mācību plānā visu laiku (pirms manis to lasīja T. Pole). Mācību priekšmetus mūsu universitātes žurnālistikas katedrā ieviesa centralizēti. No augšas. Nebija priekšmeta “Ārzemju žurnālistika”, tāpēc es lasīju studentiem lekcijas par ārzemju medijiem zem šīs izkārtnes. Turpinu to darīt arī tagad un man patīk mans darbs.

Jā, daudz labprātāk būtu studējusi Jēlā vai Harvarda universitātē, nevis MGU. Taču man Padomju Savienības laikā šāda iespēja netika dota. Tas bija neiespējami. Lomonosova Universitāte Maskavā bija mūsu Jēla, Amsterdamas vai Stanfordas universitāte kopā. Prasības bija augstas, viegli nebija, bet izdarījām. Paldies pasniedzējiem par šo iespēju. Viss izdevās labi un pēc manis doktorantu pulciņš jau bija apjomīgs. 

Ja cilvēks ir pētījis un rakstījis savu doktora darbu Maskavā (okupētās Latvijas apstākļos), tad tas nenozīmē, ka šādi būtu nodoti humānisma ideāli vai izdarīts kas slikts. Studijas kādā citā valstī vai pilsētā nepadara cilvēku automātiski par “ienaidnieku tauri”. Manu Maskavā aizstāvēto zinātnisko darbu var šodien labi izmantot propagandas dezinformācijas tehnikas pētniecībai. Lepojos ar to.    

Tā. Murgi apklusināti. 

Tagad atkal varam turpināt sekot notikumiem Ukrainā.  

Attēls: Nijvam Svangirai (Unsplash)