Karš mēdz mainīt sejas. Tas attītās ne tikai ierakumos, bet arī civilajā zonā. Pašlaik, piemēram, Krievijas izlūkdienesta aģenti vervē meitenes vai jaunas sievietes spiegošanas slepkavībām. Mērķis – piedāvāt  sazināties ar Ukrainas karavīriem iepazīšanās vietnēs un pēc tam – noindēt ukraiņus ar metadonu. Šo faktu intervijā Ukrainas tiešsaistes žurnālam Cenzor publiskojis  Ukrainas policijas priekšnieks Ivans Vihivskis. Pieejamā informācija liecina, ka Ukrainas iestādes jau izmeklējušas vairākus gadījumus, kuros metadons izmantots noziedzīgos nolūkos. Incidenti tiek izskatīti kā smagi kriminālpārkāpumi un valsts drošības apdraudējumi. Pie kam Ivans Vihivskis apgalvo, ka Krievijas izlūkdienesta aģenti nesen vērsušies pat pie nepilngadīgām meitenēm, lai tās “saņemtos” un veiktu pasūtījuma slepkavības. Kopš 2026. gada sākuma Nacionālā policija ir reģistrējusi sešus šādus pasūtījuma slepkavību gadījumus, kas organizēti, izmantojot Telegram. Viens no tiem tika veiksmīgi novērsts. 

Kā šādas slepkavības krievi rīko? Pateicoties sociālajiem medijiem tiek meklētas meitenes vai jaunas sievietes (Telegram vai citās lietotnēs). Solot lielu naudu. Biznesa ideja: atrast Ukrainas karavīrus iepazīšanās portālos un noorganizēt tikšanos ar viņiem atvaļinājuma laikā. Kad šāds randiņš ir sarunāts, tad Krievijas kontaktpersona sūta naudu aktīvajai sievietei, lai tā var noīrēt dzīvokli seksa baudām, nopirktu alkoholu un spētu segt citus iespējamos izdevumus. Pēc tam šīm sievietēm piedāvā informāciju par “slēptuvēm”, kur viņas var paņemt metadonu. Ar to arī noindēs savus upurus.

“Šīs ir iepriekš plānotas, apzināti organizētas slepkavības, kuras vada ienaidnieka valsts drošības dienests, izmantojot Ukrainas pilsoņus. Īpaši ciniski ir tas, ka ienaidnieks (lai īstenotu savus plānus) izmanto jauniešus, kuri bieži vien pilnībā neizprot sekas vai cer uz ātru peļņu,” – konstatē Ivans Vihivskis.

Šāda veida kaujas paņēmienu dēvē par “medus slazdiem”.  Starp citu, šie medus slazdi ir tikai viens no jaunākajiem veidiem, kā tiek veikta Krievijas spiegu vai citu neregulāru resursu vervēšana tiešai vai netiešai kara darbībai. Kurus un kādus cilvēkus var šādi piesaistīt nelietībām un nodevībai? Tas neesot grūti, jo daudziem vajagot naudu, glaimus un iespēju viegli nopelnīt. 

Samērā jauna parādība ir “gig ekonomika” jeb jaunais darba tirgus modelis, kurā uzņēmumi algo neatkarīgus ārštata darbiniekus vai līgumstrādniekus īstermiņa darbiem vai atsevišķiem projektiem. Tātad, nevis slēdz ilgtermiņa darba līgumus ar pastāvīgiem darbiniekiem, bet vienojas tikai par atsevišķiem pasūtījuma darbiem. Piemēram, jāatrisina kāds uzdevums. Šādus “strādniekus” sauc par :īsā patēriņa aģentiem”. 

Kādi cilvēki uzņemas spiegošanas “pasūtījumus”?  Tie esot visu vecumu ļaudis  (vidējais vecums 48 gadi). Vairums – vīriešu. Tikai 4 no 70 mēdz būt sievietes. Pētījums rāda, ka mazāk par pusi šādu spiegu ir tradicionālie “iekšējās informācijas nesēji”, kuriem darbā ir piekļuve slepenajai informācijai. Vairums spiegu – pašdarbnieku ir parasti cilvēki. Viņus vervē militāru ēku vai aprīkojuma novērošanai, fotografēšanai. Katrs trešais šāds spiegs parasti piesaista šim “darbam” savu dzīvesbiedru, radinieku vai kādu kolēģi.

Pirmais šādu cilvēku magnēts ir nauda (41 no 70 gadījumiem). Otrais – lojalitāte kādai ārvalstij ar kuru saista ģimenes saites vai izcelšanās. Trešais – neapmierinātība ar savu pašreizējo dzīvi vai darba situāciju. Ceturtais – atriebības vēlme. Piektais – garlaicība un liels egoisms. Tikai daži gadījumi ir šantāžas vai draudu rezultāts. 

Zviedrijas Aizsardzības pētniecības institūts (FOI)  ir publiskojis vairākus pētījumu rezultātus šajā jomā. Pētījums “Spiegi mūsu vidū” analizē spiegošanas noziegumus Eiropā laikā no 2008. līdz 2024. gadam. 20 valstīs tika identificēti 70 gadījumi. Vislielākais gadījumu skaits bija Igaunijā (19), kam sekoja Vācija (8) un Ziemeļmaķedonija (8). Baltijā ir visvairāk šādu gadījumu un pārsteidz Latvijas “pieticīgā” klātbūtne.  Pasūtītāju vidū līderpozīcijās ir Krievija (47 no 70 gadījumiem), seko Ķīna (6) un Turcija (3). Visaktīvāk spiegu piesaistīšanai tiek izmantots Linkedin. 

Piespiešana nebija plaši izplatīta metode, taču ir daži gadījumi. Piemēram, Igaunijas armijas majors, kurš atvaļinājuma laikā Krievijā tika ietīts “medus slazdā”. Viņu ievilināja viltus mīlas romānā (filmēts), pēc tam apsūdzēja izvarošanā un piespieda sadarboties ar GRU. Llai izvairītos no cietumsoda. Krievu prasības pēc informācijas pieauga, viņa militārajai karjerai progresējot. Tagad šādu gadījumu esot maz.

Daudz plašāks mušpapīrs esot egoisms. Liela daļa cilvēku uzskata, ka ir nenovērtēti. Jūtas svarīgi. Par to (ka nenovērtē) viņi ir gatavi atriebties savai valstij. Viņiem ienaidnieks sākumā lūdz nelielu pakalpojumu, bet pēc tam palielina prasības un forsē diktātu.

Izlūkdienestu mērķi ir dažādi, un vajadzības – atšķirīgas.  Piemēram, krievus interesē vilcienu transports no Polijas uz Ukrainu. Viņiem ir svarīgi zināt tos, kas dzīvo ārzemēs un varētu būt Putinam un krieviem labvēlīgi. Piemēram, kāds somu profesors Dānijā tika notiesāts par savu studentu vārdu sarakstu nosūtīšanu Krievijas vēstniecības aģentiem. Šis saraksts krievu spiegošanai noderēs ilgstoši, ar šantāžas iespējām. 

Krievija ļoti aktīvi izmantoja cilvēku neapmierinātību pandēmijas laikā. Meklē un atrod “pašpasludinātos ģēnijus”, kas jutās “lemti kaut kam lielākam” un tāpēc sāk strādāt GRU labā. Piemēram, Zviedrijā.  

Kāds latviešu vīrietis ar prokrieviskām simpātijām piekrita apkopot izlūkošanas datus Maskavai. Šādu lēmumu it kā motivēja viņa ideoloģiska lojalitāte pret krieviem. Kāda igauņu sieviete sāka piegādāt slepenu informāciju Ķīnai. Šim nolūkam savervēja igauņu jūras spēku zinātnieku saviem biznesa mērķiem. Šim virsniekam bija pieejama informācija par NATO zemūdens centru. To arī pārdeva Pekinai. Abi tika notiesāti. 

Dažādas valstis spiegošanas jautājumus publisko atšķirīgi. Piemēram, Igaunija publicē gan notiesāto personu vārdus, gan attēlus, savukārt Somija neatklāj neko. Igaunijai ir skaidra taktika  – vēlas brīdināt savus pilsoņus un demonstrēt sabiedrotajiem, ka ir uzticams partneris.

Par Latvijas atklātajiem spiegiem nevaru uzrakstīt neko. Ziņu man nav. Tātad – spiegu nav…

Ilustrācija: Beku Kanomi (Unsplash)