18. novembra Latvija ar un bez Aleksandra. Daudz laimes abiem!

2011. gada 18. novembris

Tovakar mēs nolēmām sviniet kojās 18.novembri – Latvijas valsts svētkus padomju okupētajā Rīgā. Sacīts – darīts. Sapulcējāmies krietna grupiņa pirmkursnieku- žurnālistikas studentu  Tālivalža ielas kopmītnes šaurajā istabiņā un …tieši tad arī viss sākās. Pēkšņi atsprāga durvis. Uz sliekšņa nostājās pasniedzēja uz dzejniece Milda Losberga un vēl dažas (krietni mīklainākas) sievietes.

Mildu Losbergu atceros. It kā simpātiska dāma. Mums viņa neko nemācīja, taču ”dzejnieces prestižs” toreiz likās pietiekams esam, lai šo pasniedzēju cienītu.

Tobrīd 18. novembrī viņa stāvēja uz kopmītnes istabiņas sliekšņa dekoratīvi un artistiski.

–  Nelieši! – viņa negaidīti un skaļi iesaucās, – svinat buržuju svētkus! Svinat, ja?!!!- pasniedzēja sauca tā ka atskanēja viss kopmītnes gaitenis.

Sabijāmies. Apmulsuši klusējām. Vecākie kursi jau bija brīdinājuši, ka var iziet slikti ”ar to svinēšanu”. Uzskasīsies ”modrie” un slikti būs. Atskaitīs no studijām par ”buržuāzisko nacionālismu” un beigta balle.

Tobrīd izskatījās, ka esam tuvu ”balles pabeigšanai”.

Mēs turpinājām klusēt – Losberga turpināja klaigāt.

Visbeidzot viena ko kursa biedrenēm klusi un skaidri paziņoja, ka ”mēs svinam Aleksandrus”.

-Kā?! – no jauna iebrēcās pasniedzēja un dzejniece Milda Losberga, – jūs svinat Aleksandrus! Jūs!!!? Mēs taču zinām, ka jūs svinat 18. novembri un par to visi Jūs samaksāsiet. Bargi samaksāsiet! – viņa gavilēja.

-Nē, mēs svinam Aleksandrus! – mierīgi teica Mārīte.

–  Kur ir jūsu Aleksandrs? – prasīja Losberga.

–  Nav klātesošs! – teica Mārīte.

–  Kāpēc nav?

–  Viņš mums tāds smuks un kautrīgs!

–  …un jūs svinat tāpēc bez viņa?

–  Jā!

–  Jā, tieši tā! Bez viņa! – apstiprinājām arī mēs pārējie.

–  Kāds ir viņa uzvārds? – jau nedrošāk pieprasīja dzejniece.

Mēs atbildējām. Pats trakākais, ka mūsu kursā patiešām bija Aleksandrs, ar visu uzvārdu.

Reāls Aleksandrs, kas toreiz izglāba mūs un mūsu svinēšanu.

Stulbajā, melnajā, tumšajā un idiotiskajā okupācijas laikā.

Tāpēc…

Daudz laimes dzimšanas dienā Latvija un daudz laimes vārda dienā – Aleksandr!

3 thoughts on “18. novembra Latvija ar un bez Aleksandra. Daudz laimes abiem!

  1. ”Stulbajā, melnajā, tumšajā un idiotiskajā okupācijas laikā.” – Un vienīgi un tikai ? Pat ‘Tik un tā’ Jūs nedziedājāt pirms 30 gadiem? Visa bērnība, skolas laiks un jaunība – visa melna, tumša un idiotiska pagāja?! Kā ‘Vai viegli būt jaunam?’ paaudzes pārstāvis izsaku Jums līdzjūtību……

    • Paldies, iztikšu bez līdzjūtības. 🙂 Tas laiks patiešām bija tukšs un nejēdzīgs. Tas vilkās pārāk ilgi. Nepiedodami ilgi. Tieši tāpat kā tagad sīriešiem. Viņiem patiešām jājūt līdzi. Vienīgais, kas atliek šādā tumšā un aizslēgtā valstī ir daudz mācities un lasīt. Paldies, ka vismaz tas mums bija. Izglītība, kas tika kombinēta no piedāvājuma un pašas atrastā vērtīgā satura. Super. Tagad mani studnenti pat legāli nedabū to, ko iemācījos es. Žēl.

  2. Mans Tētis ir dzimis 18. novembrī, tāpēc vienmēr esam svinējuši! Padomju miliči atnāca, apskatījās Tēva pasi un neko neteica! Labi, ka mamma bija paguvusi noslēpt baltās salvetes uz kuru stūrīšiem ar sarkanu lūpukrāsu bija iezīmētas Latvijas karoga krāsas!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s