2012. gada 26. aprīlis

Vakar un šodien Zviedriju apmeklē Ķīnas premjerministrs Vens Džiabao (Ven Jiabao). Viņa programmā ietilpst tikšanās ar Zviedrijas valdības vadītāju Frederiku Reinfeldu, industrijas ministri Anniju Lofu un audience pie karaļa.

Šī vizīte ir komplicēta, jo Ķīna joprojām ir politiska diktatūra. Valstī nav politiskas demokrātijas, režīma kritizētājus vajā, nogalina un turpina ieslodzīt ”darba nometnēs”.

Ķīnā netiek nodrošināta mediju, izteikšanas vai reliģijas izvēlēs brīvība.

Etniskās minoritātes Tibetā, Ksinjangā un Mongolijā tiek vajātas un, protams, ka tas nav akceptējami.

No otras puses Ķīnai pašlaik pieder pasaules dinamiskākā ekonomika, pēdējie 30 gadi šajā virzienā valstij ir bijuši veiksmīgi.

Cēlies ķīniešu dzīves standarts un labklājība.

Ķīnieši nav brīvi, bet paēduši. 

No ”debesu impērijas” Ķīna pārvērtusies par globālu lielvaru.

Jā, protams, ka šobrīd ķīnieši dzīvo daudz brīvāk nekā Mao laikā, taču demokratizācijas fināla atrisinājumu vēl nav iespējams saskatīt.

Tāda nav.

Kur slēpjas problēma mūsu attiecībās ar Ķīnu? 

Šobrīd mēs varam uzskatāmi novērot, kā lielās Eiropas valstis (Francija un Vācija) cenšas tuvoties Ķīnai un visiem spēkiem klusināt kritiku ķīniešu politiskā režīma vizrienā.

Priekšplānā tiek izvirzītas ”darījumu attiecības” un politiskajam aspektam tiek uzlikta surdīne. 

Dzenoties pēc jauniem eksporta tirgiem vai tieši pretēji – cerot iegūt ķīniešu investīcijas, bizness aizbāž muti politikai. Protams, ka te noderētu vienota Eiropas politika režīma virzienā.

Piemēram – kopējs ieroču embargo Ķīnas vizrienā. Taču te negrib piedalīties Francija.

Ikviens vēlas izmantot Ķīnu savām biznesa iespējām, cenšoties neredzēt novecojošo režīmu, kas šajā valstī valda joprojām.

Taču ir cerība.

Pēdējais skandāls, kas saistās ar skandalozo britu uzņēmēja nogalināšanu, var sašūpot trekno elites slāni Ķīnas varas hierarhijas augšpusē.

Tā kā manu blogu lasa arī lasītāji no Ķīnas, es jūtos gandarīta, ka varu izklāstīt kā šo ”Ķīnas skandālu” atspoguļo rietumu prese. 

Skandāls (par kuru jau informēju iepriekš) sākās kādā viesnīcas istabā Čongkvingā (Chongquing). Nogalinātais bija kāds britu uzņēmējs (Neil Heywood), kurš pēc ķīniešu mediju ziņām – bija pārdzēries un nomiris no alkohola pārdozēšanas. Tās bija oficiālas ziņas, taču realitāte ir tāda, ka šis cilvēks nekad nelietoja alkoholu un nāves iemesls (acīmredzot) bija pavisam cits.

Šī detektīvstāsta turpinājumā pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, maskējies sieviešu drānās, ieradās amerikāņu konsulātā Čengdū (Chengdu) un paziņoja, ka minētais notikums ir slepkavība. Ar to arī viss sākās.

Tagad ir iestājies otrais spēcīgākais politiskais orkāns ( kopš 1989. gada!) un viens no ietekmīgākajiem ķīniešu politiķiem Bū Ksilais ir nomests no amata. Viņa sieva ir apcietināta, aizdomās par  minētās slepkavības veikšanu vai organizēšanu.

Iemesls – politiķa sieva, ar britu uzņēmēja palīdzību, ir ”transportējusi naudu” no Ķīnas uz rietumiem. Abi nav varējuši vienoties par brita honorāra lielumu, pēc tam sekojuši draudi – publiskot ”darījumus” Ķīnas medijos. Rezultātā – politiķa kundze nepaklausīgo britu vienkārši noindējusi. Tā informē rietumu mediji.

Augsti stāvošā politiķa un viņa sievas dēls Bū Guanga (kas savulaik vadāja glītas meitenes uz ķīniešu diskotēkām ar savu sarkano Ferrari), turpina studijas ASV (Kennedy School of Government, Harvard) un, protams, ir pamats brīnīties, kā  ķīniešu vecāki var samaksāt atvases dārgo skolas naudu un sadzīves izmaksas ASV (un pirms tam Lielbritānijā) un  vēl finansēt jauna Porsche iegādi dēla vajadzībām ASV. Galu galā ar augsta partijas līdera algu šādiem izdevumiem nepietiek.

Jā, šis skandāls ir pašlaik galvenā sarunu tēma Ķīnā. 

Tam var izrādīties tālejošas sekas. 

Mandarīnu valodā vara nozīmē ”quan” un nauda ”qian”. Nav brīnums, ka daudzi uztver šos vārdus kā sinonīmus. 

Ķīnā katrs pelna naudu kā māk: ārsti ņem ”honorāru” pirms operācijām (tāpat kā Latvijā!),  žurnālisti – ņem pretī naudu pirms raksta publicēšanas. Tieneši ņem naudu no apsūdzētajiem, politiķi no ražotājiem. Korupcijas dimensijas ir grandiozas.

Ķīnas centrālās bankas ziņojums par to, ka 18 000 korumpēti valsts ierēdņi ir  izveduši nelegāli no valsts 120 miljardus dolāru, faktiski ir nieks. Katrs nozog valstij un līdzpilsoņiem apmēram 7 miljonus un kas tas ir salīdzinājumā ar mūsu oligarhiem?

Daudz vai maz?

Morāle tā pati – zagt kamēr vēl var paspēt to izdarīt.

Nauda ir pazudinājusi daudzus.

Cilvēkus, partijas un valstis.

Nav izslēgts, ka Ķīnas varas aparātam neizdosies apturēt domino kauliņu krišanas procesu, kuru ir iedarbinājusi Bū Ksilais kundze ar savu alkatību.

Ķīnas politiskā sistēma ir pārvarējusi daudzas problēmas.

Izskatās, ka nauda šo valsti pazudinās un režīms kritīs. 

Tā patiešām izskatās.