Ar laiku šovasar neko nevar saprast. Brīdī, kad prognoze sola sauli un lietusgāzēm jānolīst tikai ļoti tālos reģionos, notiek pretējais un visnepatīkamākais – sāk līt tepat līdzās. 

Piemēram, vakar rūpīgi saspraudu zālājā kroketa spēles ”vārtiņus”, sabīdīju dārza mēbeles un sagaidīju draugus.

Pulcējāmies pamazām, ”ieknābājām” salātus un brīdī, kad kroketa čempionātam bija ”jāiet vaļā” sāka līt. Sākumā viss izskatījās cerīgi. Virs ezera debesīs bija saskatāma maza gaismas strēle un draugi mierināja, ka ”būs jau labi”, negaiss ”aizies prom pats” un mēs drosmīgi ēdām tālāk vēlās zemenes, joprojām zem saulessarga!

Tad nāca lielie spērieni un stihija okupēja visu debesu jumu.

Lietus gāzās aumaļām un mēs sabēgām verandā.

Tur arī palikām visu vakaru.

Kroketa nūjas bija nomainījusi sveču gaisma.

Arī labi.

Caur verandas logu uz mani skatījās lietainā vasaras nakts.

Domīgi skatījās. Tieši virsū.

Tad nāca tumsa un apēda visu: lietu, pērkonu un evakuācijas vaimanas.

No rīta saule karājās debesu vidū un viss izskatījās tā kā sinoptiķi bija solījuši.

Spoži.

Pie paegļiem piespiedušās gladiolas ziņoja, ka ir jau augusts.

Silts, vasara, mušas un dzīrojoši sestdienas svinētāji kaimiņu pagalmos.

Apskatīju zālāju un nolēmu, ka spēlēsim šodien.

Tomēr.

Izdevās.

🙂

Nospēlējām divas partijas, suminājām uzvarētāju ar luksusa rupjmaizes paciņu un … Lietus evakuācija vairs nebija vajadzīga.

Melns strazds uzmanīgi izlīda cauri kroketa vārtiņiem, mēģinot saprast stieplīšu loģiku zālājā. Pamazām satumsa. Tagad atkal ir pavisma tumšs.

Ceru, ka šodien – svētdien vairs nelīs. Zviedru avīzes draud, ka vasara esot cauri.

Neticu.

Braukšu uz ”Koklītēm” un paļaušos uz saules iespējamību Saulkrastos, kaut vai nosaukuma dēļ!

🙂