Māksla, propaganda un zaldātu romāni

2015.gada 16.03

Nezinu neko nejēdzīgāku par karu. Cilvēkbērns dzimst lēni mātes sāpēs, aug lēni,  pierasot sev milzīgu apkārtnes enerģijas potenciālu. Taču karalaukā mirst neticami strauji no vienas lodes. Sekundes acumirklī. Maigums, izturība+ pacetība : varmācību + cietsirdību = vienas monētas divas puses.

Saprotams, ka karš ir nejēdzība arī šodien.

Tagad, kad gandrīz katru dienu varam uzzināt (no medijiem), ka Putins ir uzsācis karu pret ”rietumiem” un viņa pirmā kara pietura ir Ukrainas austrumi. Šodien, kad Latvijā jau ielidojis Vladimira lidojošais vampīrs ar nosaukumu – ”Sputņiks” un Kremļa propagandas buldozers bliež no radio un televīzijas mums virsū savas propagandas samazgas ar pilnu klapi. Tagad ir jāsāk runāt vēl skaļāk par kara nejēdzību. Jo propaganda maļ pūļa smadzenes nežēlīgāk par kalašņikovu.

Mums jau šodien ir arī  upuri. VIņi nav fiziski, bet garīgi miruši. Jo tic Putinam. Ticīgo skaits ir samērā liels arī Rīgā un Liepājā un mums atliek brīnīties par to, ka Latvijas valstij nav stratēģijas sabiedrības izglītošanai par tiem pašiem ”smadzeņu skalošanas” jautājumiem. Diskusijas medijos (vismaz tās, kurās man izdevies piedalīties) pagaidām ir samērā izplūdušas un nekonstruktīvas, radot iespaidu, ka ”neko jau tāpat nevar darīt” un, ka ”gan jau Putins panāks to, ko grib”. Galvu iebāzt smiltīs ir visērtāk, jo domātnespējīgo slānis ir krietni biezāks nekā sākumā šķiet. Ērtāk taču ir nedomāt un pakļauties stiprākajam. Ko pārējie? Vai man ir plāns kā valsts drošību varētu pilnveidot šajā kritiskajā brīdī? Jā, pāris idejas man ir, taču tas nav mans projekts.

Šodien man doma aprunāties ar jums, cienījamo lasītāj, par ko citu. Par mākslas kalpošanu karam. Precīzāk, par tās vienu – pašlaik ļoti aktuālo  veidu – ”zaldātu romānu”. Tas ir atceļojis pie mums no Rietumiem.

Protams, ka varētu (šajā jomā) runāt par Kremļa krievu patriotiskajām filmām, ”analītiskajām programmām”, kas ar savu faktu izkropļošanas absurdumu traģiski strauji tuvojas izklaides žanram. Taču šī analīze neko jaunu mums nepastāstītu, jo mēsls paliek mēsls arī mākslā. Es šoreiz pieskaršos amerikāņiem raksturīgajai kara poetizācijai, jo daudzo karu nebeidzamās sekvences Irākā, Sīrijā ir panākušas jaunu romantiskās literatūras žanra – ”zaldātu romāna” uzplaukumu rietumpasaulē. Tas rod savu pielietojumu arī kino un mēs redzam jaunu īpatnību – klajas nežēlībās ekranizāciju, no kura līdz šim TV un kino izvairījās, taču tagad šķiež miesu un asinis uz visām pusēm tieši tāpat kā skarbajās videospēlēs. Personas ar slepkavnieka sindromu tagad trako pie ekrāniem. Ielas esot tāpēc kļuvušas mierīgākas.

Sākism ar operāciju ”Scooby”, kuras laikā jeņķu karavīri izklaidējās izšaujot suņus Irākā. Tāds hobijs. Tas esot sācies tā: amerikāņu karavīri pieķēra suni, laizot nošauta cilvēka asinis. Pretīgi? Protams. Pēc tam tika uzsāktas masveida suņu medības, lai gan izšaujot suņus šo karu nevar uzvarēt. Jūs atpazīstat šo ainu no Phil Klays darba ”Redeployment”? Būtībā nejēdzīgas medības. Taču tās notiek. Jēgas trūkums ir visu karu un bruņota konflikta būtība. Jaunajos zaldātu romānos tieši šis jēgas trūkums ir pati zīmīgākā parādība, jo agrākie Vjetnamas kara romāni un filmas mums rādīja karavīrus, kuru kaujai un cīņai tomēr bija kāda jēga. Tagad zaldātu dominējošais stāvoklis frontē ir 100% apātija un pretīgums pret visu frontē notiekošo. Iespējams, ka tā kaujinieki frontēs ir jutušie vienmēr (visos laikos) tikai tagad kino un zaldātu romāns to beidzot godīgi mums parāda. Iespējams, ka tā. ”I support our troops but not the war.” Tūliņ mums arī Rīgā nāksies lasīta šos tekstus krievu valodā uz brantmūru malām, uzpūstus ar melnu krāsu, kriļicā. Putins, tāpat kā PSRS, ar vienu roku šauj un ar otru tur pie mutes mikrofonu un dzied ” Lai vienmēr būtu saule, lai vienmēr būtu debess, lai vienmēr būtu māte, lai vienmēr būtu es!’. Pēc tam gaisā tiks palaisti balti baloži. Miera kareivis, tā teikt, atkal maršēs mums pretī ar kalašņikovu rokās.

Mēs būsim sliktie, bet viņš – labais. Viņš šaus uz mums un mēs? Ko mēs? Iespējams, ka šis karavīrs mūs vienkārši neredzēs. Tāpat kā jeņķi neredzēja savus ienaidniekus Irākā. Tāpat kā norvēģu masu slepkava Breivīks šāva savus ideoloģiski nepareizos tautiešu Utoijas salā kā suņus, austiņās grandot iemīļotajai mūzikai. To pašu jau konstatēja Orvels – ”es esmu pret karu, bet atbalstu mūsu karavīrus”. Tā saucamā ”labā šaušana”, kad nogalina sliktos, ir parasta lieta. Tikai tagad to dara īpaši nežēlīgi. Cietsirdīgi. Tas no kā mēs izvairāmies TV ziņās (neliekot programmā asiņainas reportāžas no kara notikumiem frontē), plaukst un zeļ zaldātu romānā un zaldātu filmās.

Tātad, karu slavinošās mākslas formāts ir sekojošs: mēs atbalstam savu armiju, kas ir labā un cīnās par taisnīgu lietu, taču vienlaikus mēs norobežojamies no kara un to nosodām, jo karš ir slikts. Tā tiek būvēts patriotisms. Visur un vienmēr. Aizmirstot, ka labie karavīri tomēr nešauj gaisā. Zīmīgi, ka videospēles pie tā ir pieradinājušas. Nogalināt vairāk nav grūti. Tālāk jāuzkonstruē ideālais karavīrs, kas godīgi karo aizstāvot mūsu tautu un demokrātiju. Tiktāl vis ir kārtībā ar manipulāciju. Problēmas sākas brīdī, kad karš beidzas, karogs Bagdādes lidostā nolaists un zaldāti atgriežas mājās – mierā un sakārtotībā. Daudzi no viņiem sāka rakstīt grāmatas par piedzīvoto. Terapija pašiem un trauma mums – lasītājiem. Pēc otrā pasaules kara šādu grāmatu nebija, cenzūra to nepieļāva. Tagad tādas ir un mēs jau slīkstam kara veterānu atmiņās. Daudzi no viņiem nespēj domāt, karš ir viņu traumējis neatgriezeniski. Par šo seku traģismu, piemēram Putina Krievijā, neviens nerunā. Taču viņus tas sagaida jau pavisam drīz.

American sniper

Kāds īsti ir šodienas zaldāts? Nevis pompozais Brian Turners ar saviem poētiski lādētajiem memuāriem ”My life as a foreign country”, bet gan uz karu mikroperspektīvā blenzošais snaiperis un sapieris. PIemēram uz Clint Eastwoods ekranizēto Chris Kyles ”Amerikāņu snaiperis” vai Kathryn Bigelow ”Sapieris” The Hurt Locker”. Cilvēks ar sakropļoti psihi. Politiķu lēmumu upuris, kas nekad nespēs dzīvot kā cilvēks nevis slepkava. Cešoties uzgleznot traģisko pēctraumas situāciju, māksla šodien mēģina radīt jaunu kara romantiku, kurā vairs nav redzamu pretinieku, jo irakieši jau neskaitās. Jauns ir tas, ka zaldāts cinās solo.

Zaldāts cīnās viens, monotonā bezcerībā, kompensējoties nevajadzīgā riskā un cīnoties ar neredzamiem pretiniekiem. Pēc tam viņš atgriežas mājās un nekas vairs nav tā kā agrāk. Pieci izmisuma etapi – vispirms trauma par notikušo, pēc tam naids un vēlme atriebties, tam seko – uzbrukumi un nevajadzīgi riski. Tālāk kapitulācija un zaudējuma sajūta. Visbeidzot depresija. Izskatās, ka amerikāņiem ir vēl ļoti tālu līdz pēdējam jeb sestajam etapam – ciešamu procesa noslēgumam, kas saucas esošās situācijas akceptēšana. Tagad, atrodoties uz trešā pasaules kara sliekšņa, es atceros ko teica vecmamma. Viņa bērnībā man glaudīja galvu un teica – ”kaut tev nekad nebūtu jāpiedzīvo karš”. Es ļoti ceru, ka tā arī notiks. Taču pagaidām izskatās, ka mūs jau sen gatavo karam gan propagandas gan arī mākslas dimensijā. Vienīgais kas nav skaidrs – vai mēs paši to saprotam. Vai mēs būsim spējīgi nostāties humānisma pusē tad, kad barbari au klaudzinās pie rūts. Par to jādomā jau tagad. Lasot zaldātu romānus.

3 thoughts on “Māksla, propaganda un zaldātu romāni

  1. Reiz vienā amerikāņu filmā viens režisors kara veterānam skaidroja, kāpēc viņš uzņem komēdiju par karu: viņa kolēģis uztaisīja pretkara filmu un no sākuma parādīja to savā pilsētā. Pēc šīs filmas iesaukums armijā pieauga par vairākiem procentiem. Varbūt tas mums šobrīd tik ļoti pietrūkst – kara un kara kurinātāju izsmiešana?

  2. “Tagad zaldātu dominējošais stāvoklis frontē ir 100% apātija un pretīgums pret visu frontē notiekošo.” – nu bet šodien taču karam vairs arī nav nekāds “ideoloģiskais” pamatojums! Arī naivi romantizētais varoņu kults sen miris, tā ka viss pareizi, šodien iespējams tikai reibums un pretīgums pret karu. Lūk, īstais jautājums – tad kas mūsu apziņā ir tik perversi mazohistisks, ka mēs arī turpinām karot, par spīti visam?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s