Pēc Zelenska uzstāšanās ASV kongresā Nensija Pelosi atzina, ka šī esot labākā runa, kādu viņai nācies noklausīties. Jā, Zelenskis prot runāt, ir harismātisks, un viņa runu rakstītāji vienmēr ir pienākumu augstumos. Tā nu tas ir. Reizēm liekas, ka tieši šis prezidents var kļūt par izšķirošo figūru Ukrainas nākotnei. Pareizs līderis visaugstākajā amatā ir svarīgs katrai valstij, īpaši izšķirošā brīdī. Tādā, kā tas ir pašlaik, kad Krievija turpina uzbrukt civilizētajai pasaulei, kuras priekšpostenis ir Ukraina, Kremļa vadoņa ideoloģiskās apsēstības vārdā. Kā tas ir pie mums?
Domāju, ka remdeni, jo visaugstākos valsts amatus sadala politiķi savā starpā. Domājot vairāk par savu interešu aizstāvību, nevis izvēloties piemērotākos cilvēkus valsts reprezentācijai. Tuvojas gadu mija, un atkal īsi pirms pusnakts ekrānos savas formālās runas teiks premjers un prezidents. Mēs būsim spiesti sēdēt pie ekrāna, gaidīt jaungada pirmās minūtes un klausīties bezgalīgi garlaicīgos politiskos monologus. Tos pašus, par kuru saturu kāds „uzrakstītājs“ ir saņēmis sulīgus honorārus. Skatoties neizteiksmīgajās, blāvajās un garlaicīgajās mūsu valstsvīru sejās gadu mijas ekrānā un noklausoties viņu formālās atskaites, vienmēr rodas viena un tā pati vēlēšanās – izslēgt televizoru. Tā arī daru. Pārslēdzu kanālu. Turpinot skatīties gadu miju, kurai nav pievienota politiķu izrādīšana.
Ir pienācis laiks pārtraukt politiskos monologus gadu mijā
Pēc neatkarības atjaunošanas nav nācies piedzīvot Latvijas prezidentu, kurš būtu harismātisks, intelektuāls un spētu savās runās pateikt ko gudru un tālredzīgu. Kaut ko tādu, lai es ar prieku gaidītu šī cilvēka uzstāšanos gadu mijas televīzijas ekrānā ar šampanieša glāzi rokās. Ventspils mēra un ietekmes oligarha Lemberga ieceltie Andris Bērziņš un Raimonds Vējonis bija izcili nespējīgi publiskajā runā, un viņu uzstāšanās laikā parasti pārņēma liela neērtības sajūta, noklausoties bezsaturīgos runu tekstus, kuri vairāk atgādina vilciena kustības saraksta nolasīšanu, nevis publisko runu. Vaira Vīķe-Freiberga mēdza „likt uz“ patētismu, mazāk paužot analītiskas, tālredzīgas idejas, kuras sagaidām no prezidentiem vai valsts viedokļu līderiem. No visiem bijušajiem prezidentiem pats spēcīgākais, manuprāt, ir bijis Guntis Ulmanis. Ne tikai kā pirmais prezidents (pēc PSRS sabrukuma), bet arī kā godprātīgs prezidenta pienākumu veicējs valstī un ārzemēs. Pārējie ir bijuši tikai parlamenta politiskā vairākuma deleģēti ierēdņi, no kuriem vislielākā vilšanās saistīta ar pašreizējo prezidentu Egilu Levitu. Viņu šim amatam vairākās Latvijas politiskās ietekmes grupas bīdīja vairākas reizes pēc kārtas, radot iespaidu, ka būs sagaidāms kas īpašs un ievērības cienīgs. Diemžēl šīs cerības neattaisnojās. Egils Levits pilda savus prezidenta pienākumus kā ierēdnis, nevis harismātiska un iedvesmojoša personība. Parasti personas piemērotība vai nepiemērotība augstiem un atbildīgiem valsts amatiem izgaismojas krīzes situācijās. Tieši tāpat, kā to šobrīd varam novērot Ukrainā, Zelenska veidolā. Jā, viņš formāli ir „tikai šovmenis un aktieris“, taču kara ārprāts pierādījis, ka viņš ir īstais vīrs pareizajā vietā. Ar savu spēju vadīt valsti pret maniakālu ienaidnieku Krieviju, prasmi uzrunāt tautu, karavīrus un pasaules vadītājus no savas sabumbotās Kijivas, viņš ir kļuvis par pašu ievērojamāko planētas gada cilvēku. To saprot arī Times Magazine. Jā, Volodimirs Zeļenskis prot veidot savu un nesalaužamās Ukrainas tēlu tik perfekti, ka mēs viņus varam šajā jomā vienīgi pozitīvi apskaust. Viņš ir Ukrainas karogs. Tiešā un pārnestā nozīmē. Krievijas Putins viņam zaudē visās nozīmēs. Mūsu Levits arī.
To pierādīja pandēmija. Tā arī bija ārkārtas situācija, kurā atbildība par to, kurā virzienā mūs aiznesis slimības posts, bija jāuzņemas valsts politiskajiem vadītājiem. Dramatiski izgāzās tiešā atbildīgā persona – ministre Ilze Viņkele, nespējot veikt savus profesionālos pienākumus (vakcīnu sagāde) un neprasmē komunicēt ar sabiedrību. Pēc tam sekoja savādas izdarības, veidojot visādu veidu labi apmaksātas darbavietas nespējīgiem ierēdņiem, kuri visi kā viens nemācēja komunikāciju ar tautu. Pa vidu šo visu centās saglābt premjerministrs Krišjānis Kariņš, kurš vienīgais uzņēmās atbildību par notiekošo, jo valsts prezidents kā pele – klusi un nemanāmi bija pazudis no publiskās telpas. Nesaprotamā tumsā. Neredzams un nemanāms. Ilgu laiku radās iespaids, ka Prezidenta kanceleja pandēmijas pašizolāciju ir sapratusi arī kā jaunu prezidenta Egila Levita atvaļinājumu, kurā viņam nekas nav jādara. Tikai jāizolējas un viss. Taču faktiski ir otrādi. Šādos – kritiskos brīžos (kā pandēmija vai karš) valsts prezidentam ir jāuzņemas papildu slodze un aktivitātes, lai uzrunātu, iedrošinātu un nomierinātu tautu. Aktīvi iesaistoties norisēs un procesos distancēti, ekrānā. Tieši tāpat, kā to darīja citu valstu vadītāji, kuri pandēmiju neuztvēra kā atvaļinājumu. Vai man bija nepieciešama aktīvāka Egila Levita (kā valsts prezidenta) līdzdarbošanās pandēmijas apstākļos? Jā, protams. Gaidīju viņa iesaistīšanos sakarīgu un uzmundrinošu publisko runu formā, uzrunās, kas spēto iedvesmot nākotnes optimismam. Pēcpandēmijas apstākļiem. Joprojām neesmu pamanījusi, ka Levits justu masu emigrāciju projām no Latvijas un pārliecinošā veidā vērstos pret to. Nedzirdu un neredzu viņa runās izpratni par nabadzības smago slogu, ar kuru cīnās liela daļa ģimeņu, kā arī problēmu risināšanu, kas radušās sakarā ar bēgļu uzņemšanu no Krievijas un Ukrainas utt. Jā, prezidenta galvenais pienākums ir runāt ar tautu. Spēt to uzrunāt. Prast iespaidot idejas un viedokļus. Tāpēc vislabākie prezidenti mēdz būt harismātiskas personības ar publisko šarmu. Mums Latvijā šajā jomā neveicas. Ir provinciāli bļaurīgi klauni vai uzspēlēti manierīgi „aristokrāti“, kas piesaista uzmanību cietumā, Ventspilī vai valdības veidošanas gaiteņos, bet netiek pamanītas intelektuālas personības ar publiskā šarma talantu. Nē, tie nav mācītāji vai politiķi. Nē, nav. Es gadu mijas uzrunai piedāvāju pavisam citu projektu. Tālu no politiskā aprēķina, spiediena grupām vai egocentriskiem narcisiem. Kāda ir mana ideja?
Raimonds Pauls un gadu mija
Tā kā daudzās pasaules valstīs gadu mijā tautu neuzrunā vēlētie vai ieceltie vadītāji (prezidenti un karaļi), tad nākamā gada uzrunai Latvijā es izvēlētos spēcīgu personību, kurai ir ko pateikt mums visiem. Šajā gadījumā – Raimondu Paulu. Viņš ir ļoti elegants vīrietis, ar perfektu stāju un lielisku gaumi. Labi izskatās kadrā un spēj tajā darboties. Man šķiet, ka Raimonds Pauls ir ne tikai izcili apdāvināts mūziķis, bet arī viens no elegantākajiem latviešu dendijiem un krāsainākajām publiskās telpas personībām.
Raimonds nemēdz runāt gari, bet ir asprātīgs un dziļš. Viņa teksti mēdz būt interesanti un tautai patīk.
Man ļoti gribētos, lai Pauls mūs visus uzrunā pirms gadu mijas televīzijā un iedrošina dzīvot tālāk šajā tumšajā laikā, kad aiz muguras mums visiem neaizgājusī kovida pandēmija un uz sliekšņa trešais pasaules karš, ar kuru katru otro dienu draud Putins no Kremļa.
Ja Raimondam Paulam nav nekā daudz ko teikt, tad varam ieviest vēl vienu tradīciju katru gadu īsi pirms pusnakts, lai labs aktieris seko gada cilvēka uzrunai un stāsta mums Raiņa jauno laiku, kas šalkās trīs.
Tāds ir šis priekšlikums, kas lakoniski skan šādi: gadu mijas ekrānā politiķus nomainām ar gada cilvēka uzrunu Latvijas tautai un Raiņa dzejas teicēju, mākslinieku.
Iztiekam bez politiķiem un mācītājiem.
Dodam vārdu tikai tiem, kas to ir pelnījuši.