Pēc ilgām neveiksmēm, Ukraina beidzot atguvusi iniciatīvu šajā karā. Kā tas tika panākts? Labāki droni un gudrāk apmācīti karavīri, kas spēj domāt patstāvīgi. Tā esot pašreizējo ukraiņu panākumu atslēga. 

Piedāvāju ieskatam nelielu epizodei no kolēģes Annas Lenas jaunākās reportāžas fragmentus. 

Vispirms viņa detalizēti apraksta to cik ātri ir jābrauc ar automašīnu pa frontes ceļiem, “lai droni nenofiksējās”.  Krievu droni tur patrulē sistemātiski un bez traucētājantenas uz automašīnas jumta+ nenormāli ātras braukšanas pārvietoties frontes tuvumā ir neiespējami. Galamērķī automašīnas ir jānomaskē. Pēc tam īss gājiens pa biezu mežu un brikšņiem, līdz parādās ieeja dronu pilotu mājoklī jeb alā.  Piloti strādā bedrē ar maskētu ieeju un katru brīdi rēķinās, ka svešs drons jūs novēro.  

“Vakar beidzot atradām mērķi. Vienu no viņu (krievu) dronu centriem, ar kuru tagad tiksim galā,” saka grupas vadītājs seržants Oleksandrs Dubs.

Dubam ir saulesbrilles, zaļš militāra rakstura T-krekls. Bez bruņām vai kāda cita aizsarglīdzekļa. No malas šie ukraiņi izskatās atbrīvoti,  ir enerģiski un pašapzinīgi. Vairāk  atgādinot draugu grupu, nevis skarbi disciplinētus karavīrus. Taču šis veidols ir mānīgs. 

Apmēram 40 kilometru attālumā atrodas Kupjanska. Rūpniecības pilsēta Donbasā, Ukrainas austrumos, kas kļuvusi par Ukrainas pašapziņas simbolu.

Šeit gandrīz vairs neviens nedzīvo.Apbūve ir sagrauta un atgādina drupu kaudzi, taču joprojām pieder Ukrainai. Ukraiņi to aizstāv ar droniem gaisā un nelielām kājnieku grupām uz zemes.

Tā kā pēdējo mēnešu laikā Ukrainas droni veikuši simtiem uzbrukumu Krievijas iekšienē, iznīcinot 1/3 daļu krievu degvielas noliktavu un naftas pārstrādes rūpnīcu, tad šie panākumi jūtami arī šeit- frontē. Kaujinieki jūtas uz viļņa. Ir pašapzinīgi un optimistiski. 

Interesanti, ka Krievija ir padarījusi Kupjansku arī par savu simbolu, atkārtoti apgalvojot, ka esot ieņēmusi pilsētu. Piemēram, 20. novembrī pat Putins oficiāli un skaļi paziņoja, ka Kupjanska piederot tagad Krievijai. Vienlaikus ukraiņi uzsāka drosmīgu operāciju. Kājnieki, kurus atbalstīja artilērija un droni, iebruka pilsētā. Krievi nebija sagatavoti aizsardzībai un nespēja noturēties. Slavenā video (12. decembrī) Volodimirs Zelenskis, stāvot pie Kupjanskas vārtiem, pauda prieku par uzvaru un pateicās saviem karavīriem par labi paveikto darbu.

Tā tas šajā karā notiek – krievi izmanot katri brīdi, lai uzvilktu savu karogu kādā ukraiņu stabā, bet vietējie pēc mirkļa to novāc. 

Karogs krievu propagandai ir manipulācijas palīglīdzeklis, kas liek pieņemt skatītājiem to, kas faktiski nav noticis. Tā šī spēle turpinās: krievi lielās un filmē, bet ukraiņi viņus izgrūž ārā un karogus novāc. 

Pašlaik kadrā 33 gadus vecais Jevhens liek kopā Laleiku jeb ukraiņu izlūkdronu. Kopā ar 37 gadus veco pilotu Aleksandru abi izskrien ārā un met lidoni gaisā. Pēc desmit minūtēm ekrānā var redzēt to ko jau aplūko uzmestais drons no augšas. Zem tā kāds krievu karavīrs brauc ar motociklu. Pa pamestu lauku ceļu. Viens pats.  Pie katra izdeguša tanka vai automašīnas vraka viņš apstājas, lai kaut ko atrastu. Iespējams, ka meklē degvielu.

Krievu karotājs brauc pa ceļa vidu un ir skaidri redzams. “Tam nelietim nav ne jausmas, ka mēs viņu redzam. Izlūklidmašīnas lido tik augstu, ka no zemes tās nav redzamas”, – saka Oleksandrs Dubs.

Vai viņu tagad nogalinās? Žurnālistu priekšā, kā paraugdemonstrējumu?  “Nē, mēs viņu palaidīsim vaļā. Artilērijas priekšgals mums ir svarīgāks”, – saka Oleksandrs. 

Tikmēr piloti gaida, kad Bulava (Clawhammer) uzbrukuma drons ieradīsies mērķī. Šiem droniem, kas ražoti Ukrainā, ir daudz priekšrocību: labāks tehniskais atbalsts,  tie ir ērtāki kaujā. 

Kā ukraiņi sarunājās? Lieto abas valodas – gan krievu, gan ukraiņu. Kā vajag. 

“Kupjansku mēs labi plānojām. Krievi no mums to negaidīja,” – smejas 42 gadus vecais Leonīds – seržants dronu operāciju komandcentrā. Centrs atrodas pagrabā, starp Kupjansku un Harkivu. Apmēram piecdesmit cilvēki šeit koordinē dronu uzbrukumus.

Operācijas laikā Kupjanskā ukraiņi izmantoja dronus, kājniekus un artilēriju. Taču viņu lielākais varoņdarbs bija pārsteiguma moments krieviem.

“Iegājām pilsētā krieviem to nepamanot. Viņu izlūkošana neko nedarīja,  tāpēc krieviem nebija ne jausmas par mūsu klātbūtni,” – saka Leonīds. Pēc tam sekoja uzbrukums un lieta darīta. Vai izšķirošie bija droni? “Nē, tomēr kājnieki”, – viņš saka. Tikai kājnieki varot nodrošināt kontroli pār noteiktu teritoriju.

Pašlaik krievu un ukraiņi esot apmēram līdzīgi dronu lietošanā. Taču kājnieku zonā Ukrainai esot milzīgas priekšrocības – viņi esot apmācīti un aktīvi. Turpretī Krievija neinvestē apmācībā. Tā vietā Kremlis un komandieri vervē notiesātos un izmanto tos kā lielgabalu gaļu. Upurē neapmācītus cilvēkus ukraiņu ugunij.

“Nav svarīgi, cik labs ir tavs plāns. Ja Tev nav cilvēku, kas to īstenotu, tad zaudēsi” – saka Vitālijs Kučerins. Viņš piedalījās operācijā Kupjanskā un atgriezās atpakaļ pēc 160 dienu pavadīšanas snaiperu bunkurā. Aizvadītā ziema esot bijusi īpaši auksta un nežēlīga.  Reizēm temperatūra nokritās līdz mīnus divpadsmit grādiem un kurināt ugunskurus ierakumos bija stingri aizliegts.  “Palikām dzīvi, pateicoties pienācīgiem guļammaisiem, vienreizlietojamiem roku un kāju sildītājiem un daudzām apģērba kārtām,” saka Vitālijs.

Šobrīd ir pienākums – palikt dzīviem. Tātad – nebūt pamanītiem. “ Te desmit reizes jāpārliek katra kustība. Tas nav viegli –  visu laiku gandrīz nekustēties. Muskuļi atrofējas, cilvēks paliek stīvs” – domā Vitālijs. Taču šo to var arī iemācīties. Piemēram to, ka drons nevar veikt asus pagriezienus. Ja cilvēks strauji maina kustības virzienu, tad drons nespēj uzreiz sekot.  Šo lietu bieži var izmantot savā labā un nokratīt dronu. 

Vitālija pienākums ir regulāri vest kājniekus cauri nevienam nepiederošai zemei ​​uz Kupjansku. Trīsdesmit kilometrus turp un trīsdesmit atpakaļ var maršēt vairākas reizes dienā. Jo tā vajag. “Zinu šo maršrutu. Redzu, kur jāskrien un kur var slēpties no “žduniem”” 

Kas ir žduns? Žduni” ir militārs slengs, kas apzīmē uz zemes novietotus FPV dronus. Tie gaida kad garām pabrauks transportlīdzeklis vai tuvosies cilvēks. Tad pacelsies gaisā un nogalinās.  

Kas dod spēku izturēt?

“Katru reizi, kad sēžu pozīcijās, es sev saku: es izdzīvošu. Noteikti! Jo plānoju atgriezties pie sievas un diviem bērniem mājās Dņipro. Negribu, lai šeit būtu Krievija. Nevēlos, ka mums būtu jāsāk dzīvot tā kā to dara viņi. Lai viņi patur savu nekārtību pie sevis”.(DN)

Slava Ukrainai!

Ilustrācija: Dronu operāciju vadības centrs Kupjanskā. Foto: Daniels Konstantini( DN)