Izskatās, ka neinteresē. Īpaši tagad – Ukrainas kara laikā. Taču no tā nemainās fakts, ka no jauna uzliesmojusi bada krīze melnajā kontinentā un cilvēki tur mirst pārtikas trūkuma dēļ. Sekojot notikumiem pasaulē, jau sen esmu sapratusi, ka cilvēkus neinteresē lietas, kas notiek tālu. Izskatās neizsniedzamas un nesaprotamas. Taču saņemšos un uzrakstīšu par to, ka pašlaik lielākajā daļā Āfrikas raga valstu – Džibuti, Eritrejā, Etiopijā un Somālijā – iedzīvotāji atrodas uz bada robežas. To izraisījis sausums, siseņu uzbrukumi, karu posts un nelaimes. Šo iemeslu dēļ 17 miljoni cilvēku pavisam drīz var palikt bez iztikas minimuma. Uz rudeni šis skaitlis var pieaugt vēl par 3 miljoniem. Saprotams, ka vainīgais šeit nav tikai sausums un neraža, bet arī politiskie un sociālie priekšnosacījumi.
Mūžīgais bads
Āfrikas raga valstis gadu desmitiem ir cietušas no bada. Tā izraisītāji nav tikai dabas apstākļi, bet arī ekstrēmā masu nabadzība, infrastruktūras neesamība, politiskā nestabilitāte, ilgstoši bruņotie konflikti. Tagad situāciju vēl pasliktinājuši Covid-19 pandēmijas radītie ierobežojumi. Krievijas iniciatīva neļaut ukraiņu kuģiem no savām ostām piegādāt graudus šim reģionam arī palielinās badā mirušo skaitu Āfrikā. Krievija un Ukraina līdz šim nodrošināja 1/3 daļu labības eksporta pasaules tirgū. Tagad, Krievijas radīto ierobežojumu dēļ, graudi nenonāk pie afrikāņiem un labības cenas šodien jau dubultojušās.
Pandēmijas un kara dēļ summas bada cietēju atbalstam sarūk. Ir pamats panikai un sašutumam par bagāto valstu neieinteresētību šīs problēmas priekšā, taču izskatās, ka lielākā daļa no mums vaino bada cietējus pašus savu problēmu nerisināšanā. Lai gan faktiski tas ir tas pats kā vainot slīcēju, ka tas nav iemācījies laicīgi peldēt.
Pagaidām nav iespējams pateikt, cik cilvēku Āfrikas dienvidos nomirs no bada. Šādu skaitļu nav, un mēs nevaram ar tiem žonglēt un argumentēt. Kā šos skaitļus atrod starptautiskās organizācijas? Tās definē badu kā apjomīgu, ilglaicīgu nepietiekamas pārtikas patēriņa laiku, kas izraisa pieaugošu mirstības procentu iedzīvotāju vidū. Nepietiekams pārtikas uzņemšanas daudzums var stimulēt smagu slimību attīstību un veicināt infekcijas, kas noved pie letāla iznākuma. Tā kā liels skaits mirušo dzīvo ļoti spiedīgos apstākļos, mazos mitekļos, tad ir grūti nosaukt skaitli, tieši cik cilvēku nomira no bada un cik no citām sērgām vai slimībām.
Mani vienmēr ir pārsteidzis šis palīdzības organizāciju aktīvais sašutuma dāsnums un vajadzība panākt pārtikas piegāžu nodrošinājumu, nevis gatavība cīnīties ar iemesliem, kas šādas krīzes izraisa. Ja reiz šajās valstīs galvenais iemesls iedzīvotāju postam ir mūžīgie kari un bruņotie konflikti, kas panāk lauksaimniecības ražošanās apsīkumu un iedzīvotāju slīkšanu trūkumā, tad varbūt labāk būtu sākt vienreiz ķerties klāt tieši šai – politiskās dabas problēmai. Nevis kaunināt pasauli par to, ka tā „atkal nav gatava“ nodrošināt ziedojumus Āfrika raga valstīm.
Ekonomikas iztrūkums un globālā sasilšana
Tas, ka valstīs, kurās arguments ir nevis zināšanas, prasmes, bet „kalašņikovs“, nekad nebūs pārticības, ir skaidrs jau sen. Taču klimata krīze ir devusi jaunus argumentus starptautiskajiem palīdzētājiem, un izskatās, ka politiskās problēmas tomēr risinātas un aktualizētas netiks. Jā, piekrītu. Nedrīkst pakļaut vienkāršus cilvēkus bada nāvei. Tas ir nehumāni. Protams. Taču, no otras puses, nav cilvēka cienīgi pievērt acis uz posta izraisītāju izdarībām vienkārši tāpēc, ka daudz vieglāk ir „aizvest putru izsalkušajam“, nevis ķerties klāt politiskiem neliešiem un sodīt tautu posta izraisītājus.
Nākamais būtiskais solis būtu noskaidrot, „kurš cik saņēma“ no cietušajiem un kā mūsu ziedojumi nonāk vai nenonāk pie tiem, kuriem šī labvēlība paredzēta. Interesants šajā virzienā ir Nobela ekonomikas prēmijas (1998) laureāta Amartja Sena pētījums un grāmata „Nabadzība un bads“ (”Poverty and famines”, 1981), kas pievēršas bada un nabadzības mehānismu izpētei. Pierādot, ka tieši netaisnīga pārtikas resursu sadale izraisa badu. Viņš arī pamato un uzsver, ka bads nekad nav raksturīgs demokrātijām. Bruņotie konflikti ir noteicošais bada ciešanu izraisīšanas iemesls. Domāju, ka arī Ukrainas kara situācija šo problēmu sāk izgaismot pārtikušajā Eiropas kontinentā un Putina doktrīna drīz novedīs pie ļoti lielām problēmām arī mūs – pārtikušos.
Līdz šim mēs nolūkojāmies uz afrikāņiem kā nespējīgiem tikt galā ar savām problēmām. Tagad Putins ir izraisījis ko līdzīgu Eiropā. Tikai „kalašņikova“ vietā viņam ir atomieroči, un tāpēc mēs pārējie (ieskaitot NATO un ES) pēkšņi nostājamies miera stājā un gaidām, lai ukraiņi atrisina Krievijas izraisītās problēmas. Ja Āfrikas ragā ir jābažījas par to, ka bada ciešanas var izraisīt kaujas nomadu grupējumu starpā, tad Vladimirs Putins šajā – Ukrainas kara situācijā dara visu, lai iztriektu ukraiņu bēgļu miljonus ārā no viņu mājām un uzkrautu „šos simboliskos bada cietējus“ citām Eiropas tautām un valstīm. Cerot, ka šī „nasta“ kļūs par akmeni kaklā latviešiem, vāciešiem vai norvēģiem un sāksies kari viņa pretinieku starpā. Saprotams, ka šāda Putina kalkulācija ir loģiska. Ja, piemēram, Etiopijā, laikā no 1960. līdz 2020. gadam iedzīvotāju skaits palielinājās no 22 līdz 115 miljoniem, bet Kenijā no 8 līdz 54 miljoniem, tad ir skaidrs, ka ļoti liels iedzīvotāju skaits nevar iegūt vienādu pārticību no tiem pašiem pārticības avotiem. Ja Eiropai jāuzņem vēl miljoniem ukraiņu bēgļu vairākus gadus pēc kārtas, tad pārticības problēmas nebūs vienīgais klupšanas akmens nākotnes izredzēs. Putins turpinās triekt ukraiņus ārā no mājām, ja viņam to turpinās atļaut. Kurā brīdī vadzis būs pilns un lūzīs?
Apstākļu slogs
No visiem Ukrainas kara reportāžu kadriem mani vissmagāk satriec krievu apzinātā labības lauku dedzināšana Ukrainā. Liesmas aprij labību, un cilvēki izmisīgi cenšas apturēt šo ienaidnieka radīto postu. Jā, ir redzēti kūlas dedzinātāji, mežu svilinātāji un ēku ugunsgrēku autori, taču maizes dedzinātāji ir briesmīgākie tipāži šajā piromānu bandā.
Pielaist uguni maizei? Jā, ir cilvēki, kas ir gatavi paklausīt Kremļa pavēlei un radīt priekšnoteikumus vēl daudz lielākam masu postam nekā iecerētajai ukraiņu kā tautas iznīcināšanai. Proti – apzināti dedzināt maizi un piespiest citus mirt no bada.
Uzskatu, ka Ukrainas karš nav tikai Putina cīņa par Krievijas impērijas robežu atjaunošanu. Tas ir daudz apjomīgāks projekts, jo paredz attīstīto valstu pakļaušanu sev ar izejvielu un dzīves dārdzības pieauguma šantāžas sviru. Pati Krievija nav nedz pārtikusi, nedz attīstīta valsts, taču ar šo karu tā mēģina pakļaut sev lētticīgos un skopos Rietumeiropas vēlētājus. Tieši tāpat, kā Ulmanis savulaik neticēja, ka eksistē Molotova-Ribentropa dokuments par Eiropas valstu sadalīšanu divu lielvaru starpā, arī mēs pašlaik nevēlamies ieskatīties kara problēmai acīs un atzīt, ka Āfrikas ragā notiekošais var atkārtoties arī pie mums, ja „vecis ar atomieroču pogu kabatā“ netiks laikus apstādināts.
Tāpēc neteiksim, ka mūs neinteresē bads Āfrikā. Viņu problēmas ir kļuvušas arī par mūsu šodienas realitāti. Nav izslēgts, ka, ievilcinot šo „miera stāju atompogas priekšā“, spējam negribot sevi novest līdz bada pirmajam slieksnim. Tiešā un pārnestā nozīmē. Jo maize jau tiek dedzināta.