Starptautiskā tiesa Hāgā (ICC) tikko publiskojusi Vladimira Putina apcietināšanas orderi. Viņš skaitās atbildīgs par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā. (Reuters). Par nelikumīgu bērnu un pieaugušo aizvešanu no Ukrainas uz Krieviju. Maskava visu gadu ir pretojusies pārmetumiem par krievu kara noziegumiem Ukrainā. Par šo konkrēto Hāgas lēmumu Kremlis arī izsakās nicīgi un uzsver, ka tas neko nenozīmējot. (Reuters)
Putina garā rokā saskatāma arī Zviedrijas neveiksmīgajā ceļā uz NATO. Putins panācis, ka Turcija (Erdogans) bloķē šo zviedru vēlmi iestāties Atlantiskajā aliansē un šodien Stambulā tikai Somijai turki „ieslēdza zaļo gaismu“ ceļam uz NATO. Zviedri joprojām stāv „durvju viņā pusē“ un klaudzina. Divas, Putinam tuvu stāvošas valstis : Turcija un Ungārija, apzināti traucē zviedru iestāju aliansē. Atrodot visādus, nebūtiskus iemeslus, lai atteiktu. Pie viena Putina galms (Vāgnera armija) organizē korāna dedzināšanu ar zviedru-dāņu anarhista Paludana rokām pie Turcijas vēstniecības Stokholmā un izskatās, ka ar šīm mahinācijām Kremlis arī atstās zviedrus aiz alianses durvīm. Šāds notikumu attīstības virziens nav mūsu interesēs, jo Zviedrija ir būtisks Baltijas jūras reģiona drošības politiska spēlētājs. Mums vajag, lai Zviedrija būtu NATO dalībvalsts un lai no Latvijas 220 km attālumā esoša Gotlande nekļūst par nākamo krievu iekarošanas plānu punktu. (DN) Tā nu tas ir.
Slovākija seko Polijas piemēram un dāvina Ukrainai 13 Mig 29. Kremļa reakcija uz šiem Polijas un Slovākijas paziņojumiem ir barga. Visas šī uzdāvinātās lidmašīnas krievi notriekšot. Par to ir pārliecināts Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs. (SvD)
Ķīniešu uzņēmumi ir piegādājuši Krievijai kara tehniku. Proti – 1000 šaujamos ieročus (Politico). Piegādes notikušas laikā no jūnija līdz decembrim. Muitas deklarācijā ķīnieši norādījuši, ka šie esot medību ieroči, taču līdz tam tos izmantojušas militāras vienības Filipīnās, Paragvajā un Dienvidsudānā. No Ķīnas uz Krieviju nosūtītas arī 12 kravas ar dronu detaļām un apģērbu karavīriem. Līdz šim bija zināms, ka Ķīna piegādājusi Krievijai navigācijas ierīces, satelītattēlus un automašīnu rezerves daļas, lai atbalstītu kara darbībā pret Ukrainu. (SvD)
Tagad vēlreiz par Bahmutu.
Drausmīgā kauja, kas turpinās. Kāpēc tā?
Normālam cilvēkam ir grūti saprast šo kara apsēstību ar moto: „kurš kuru“. Kauja par šo faktiski nenozīmīgo pilsētu ieilgst, jo kauju spriedze un bojā gājušo skaits apsteidz pat zināmās, leģendāras pagātnes vēsturiskās kaujas un pat ar neapbruņotu aci redzams, ka šis ir principiāls mezgls. Ukraiņi nevēlas, bet krievi nedrīkst atkāpties.
Kurš kuru salauzīs? Krievi ukraiņus? Jeb tomēr ukraiņi krievus?
„Viss kas šeit notiek ir psiholoģiska kauja“, – uzskata Romāns. Bijušais naktskluba īpašnieks, bet tagad 72.brigādes karavīrs. Visiem krievu nākošajiem iekarojumiem Ukrainā (ja tos nekādi nevar novērst) jābūt par nenormāli dārgu cenu. „Krieviem nāksies saprast, ka nebija vērts šķērsot Ukrainas robežu un iekarot šo zemi“, – saka Romāns un pasmaida.
Bahmuta ir gandrīz kā kauja pie Verdenas pirmajā pasaules karā. Tā notika starp vācu un franču armijām no 1916.gada 21. februārim līdz 19.decembrim. Nogalināto skaits toreiz sasniedza ceturtdaļmiljonu un pusmiljons karavīru tika ievainoti. Tātad simboliski (skaitliski) tajā it kā piedalījās visi Latvijas iedzīvotāji . Tas ir ļoti daudz vienai kaujai. Verdenas kauja bija garākā pirmā pasaules kara kauja un pati asiņainākā. Lielā mērā pagrieziena punkts kara gaitā.
Bahmutas kaujai ir līdzīga loģika. Tā turpinās jau pusgadu un katru dienu tur mirst aizvien vairāk cilvēku. Jo karš ir cīņa starp metālu un maigu cilvēka ķermeni. Tas turpinās un turpinās. Pa to laiku pasaules mediji nenogurst ziņot par „gaļas mašīnu“ Bahmutā un nesaprot kāpēc šis ārprāts turpinās. Pašas pilsētas Bahmutas vairs faktiski nav, no tās palicis tikai nosaukums. Taču karavīri turpina mirt abās pusēs. Katru dienu.
Taču te joprojām mīt arī parastie cilvēki. Tie, kas nekaro, bet cenšas izturēt un izdzīvot. Ielas atgādina izgāztuvi, jo iegrimušas stikla un metāla šķembās, sarkanā ķieģeļu pulverī, pelnos, stieplēs un dažādu priekšmetu atlikumos.
Kā izskatās cīnītāji pirmajā līnijā? Ukrainas pusē?
Jurijs guļ uz salauztas kušetes pagrabā. Armijnieku patvertnē. Pie sienām monitori, kuros var redzēt lidojošus krievu dronus. Viņš neguļ, bet lasa saplēstu grāmatu. Par kaut kādiem ceļojumiem, kuru jēgu esot grūti saprast. „Runā, ka mēs atstāšot Bahmutu. Mums būšot jāatkāpjas, bet es teikšu tā kā domāju – man ir baigi grūti atstāt šo elles caurumu“, – viņš saka dusmīgi un pāršķir nākamo lapu. Līdzās sēž Aleksejs, ļoti jauns karavīrs. Esot influenceris jeb ietekmelis. Jā, agrāk esot rakstījis sociālajos medijos par savu dzīvi, mūziku, restorāniem un foršām meičām, bet tagad – nekā. „Nevienam tagad neinteresē ko es daru“, – viņš nočukst. It kā pārliecināts. Savādi, Aleksejs cīnās pirmajā līnijā, tieši pie point zero. Bahmjutkas krastā. Viņš, manuprāt, pašlaik ir svarīgāks nekā viss viņa pirmskara glamūrs. Sev, Ukrainai un mums visiem. Varonis. Viss ir nenormāli svarīgi ko viņš dara. Tā man liekas, jo te līdz krieviem (vāgneriešiem) ir tikai 100 metru.
Nākamais ir Artjoms. Viņam 19 gadu un pašlaik ir snaiperis pie viena no daudzstāvu nama logiem. Viņa pozīcija esot stratēģiski izšķiroša – nelaist vāgneriešus tālāk.
„Mēs strādājam tikai pa naktīm“, – stāsta Artjoms, -„No upes puses katru nakti izspurdz mazas grupiņas ar krievu karavīriem un cenšas ieņemt mūsu pirmo līniju. Šonakt izlēca pieci stāvi un vienam no viņiem pat izdevās nošaut manu pārinieku. Taču mēs viņu pēc tam vienalga nošāvām pašu“.
Visapkārt dārd artilērija, granātmetēji un smagie automātiskie ieroči. Pa gaisu spurdz droni, kas met zemē granātas, apdullinoši ekplodē improvizētas bumbas. Pa vidu (kā apjukušas spāres) lidinās kara helikopteri. Dzirde šajā karā cieš pirmā.
Nākamā ir oža. Visapkārt smird degums un svilums. Pārkarsēts metāls. Pūstoša miesa.
Krievi iznīcina visas ēkas, lai ukraiņiem nav iespēju aizstāvēties virs zemes.
„Visu savu mūžu es esmu veltījis cilvēku ārstēšanai. Tagad es dienām sēžu ierakumos un šauju nost cilvēkus. Ienīstu šo „darbu“. Kāda velna pēc tie krievi atvilkās uz šejieni un šo visu sarīkoja? Ziniet ko es regulāri domāju? Vai cilvēks var sevi uzskatīt par cilvēku, ja ir bijis spiests nogalināt citus?“- jautā Endrju, 46.gadus vecs psihologs un skolas direktora vietnieks.
“Man šķiet, ka pa šo laiku esmu nobeidzis apmēram 40 krievus. Vai es viņus ienīstu? Nē, es nejūtu neko. Esmu nikns, ka man šeit jākaro viņu dēļ. Viņi šo visu ievārīja“ (Romāns)
„Jā, esmu šeit. Karoju. Varēju to nedarīt. Protams. Vai man ir bail? Jā, man ir ļoti bail, bet es cenšos izturēt“( Taņa, aktrise)
„ Ziniet, es negribu pamest Bahmutu. Šādu domu es nepieļauju. Pēc vienas kaujas krievi mūs aplenca. Bija tāda lieta. Jā, jā. No 29 palika dzīvi tikai 3 mūsējie. Nebiju pat iemācījies kā viņus sauca. Taču atkāpties es negribu“ (Valerijs, 39.gadus vecs, apbedīšanas biroja darbinieks)
Kā lai apkopo šo visu?
And I am rich in all that I have lost
Attēls – Bahmuta, 2023.gada marts
(SVD)