Tā kā mēs (Latvija) reflektējam “sauli”(ASV), tad vajadzētu saprast kurā brīdī amerikāņi kļuva par pasaules lielvaru un kā tas viss notika. Kāpēc viņi kļuva par pasaules policistiem un lielvaru līderiem?

Atbilde, iespējams, ir ļoti lakoniska –  1941. gada 7. decembris. Brīdis, kad Amerikas Savienotās Valstis  mēģināja sagraut japāņi, bet vēsture pagriezās uz pretējo pusi. 

Tobrīd Japānas ķeizariste veica pēkšņu uzbrukumu ASV flotes bāzei Perlharborā, Havaju salās. Šis trieciens “nosita” ASV neitralitāti un ierāva valsti Otrajā pasaules karā.  Tas piespieda ASV iesaistīties Otrajā pasaules karā.

Pirms tam amerikāņi karot nevēlējās. Divdesmitajos gados valstī valdīja nostāja “Amerika pirmajā vietā” (tāpat kā tagad tas raksturīgs Trampam) un visi prezidenti pēc kārtas atteicās no līdzdalības ārzemju karos.  

No 1939. līdz 1941. gadam pastāvēja spēcīga pretestība arī pret karošanu ar Vāciju. Toreiz burkšķēt pret Hitleru nebija pieklājīgi. Lai gan, piemēram, Franklins D. Rūzvelts (kurš personīgi bija spēcīgs Lielbritānijas draugs) dziļi ienīda Hitleru. Taču vienladzīgo pozu saglabāja. 

Neitralitātes pozīciju tolaik deklarēja daudzi amerikāņi. Viens no ievērojamākajiem Amerikas dalības karā pretiniekiem bija arī populārais un slavenais lidotājs Čārlzs Lindbergs. Arī viņš bija pret karu un apzināti distancējās no palīdzības Čērčila Lielbritānijai. Pat pieprasīja, lai prezidents un Kongress noslēgtu neitralitātes līgumu ar Vāciju un Hitleru.

Pēc Lindberga domām, galvenais amerikāņu ienaidnieks nebija Vācija, bet gan Padomju Savienība. Ja krievu komunistiem tiks dota brīva vaļa savu ideju izplatīšanai,  tad “rietumnieki riskētu noslīkt dzeltenas, melnas un brūnas krāsas jūrā”. Viņu atbalstīja citi, kas spēja ietekmēt publisko domu. 

Bet tad pienāca 1941. gada 7. decembris. Japānas militārā vadība bija traki neapmierināta ar amerikāņu atbalstu Čana Kaiši (Čankaišī) režīmam Ķīnā. Šo palīdzību Tokija uztvēra kā ekonomisku šantāžu. Ja Japāna būtu gudrāk uzbruksi amerikāņiem, tad ASV flote tiktu tik ļoti sagrauta, ka nespētu apturēt Japānas ekspansiju Klusajā okeānā. Taču notika citādi: Japānas lidmašīnas no lidmašīnu bāzes kuģiem uzbruka ASV jūras spēku bāzei Pērlhārborā Havaju salās. Amerikāņi bija nesagatavoti. Tika iznīcinātas desmitiem lidmašīnu un divi kaujas kuģi. Bija arī veiksmes stāsi. Piemēram, lidmašīnu bāzes kuģi atradās mācību vingrinājumā un tādejādi izvairījās no japāņu triecieniem.

Tagad jaunajai pasaulei jeb amerikāņiem vairs nebija iespējams tālāk tēlot neitralitāti. Franklina D. Rūzvelta septiņas minūtes garā runa 1941. gada 8. decembrī kļuvusi par vienu no slavenākajām runām 20. gadsimta vēsturē. Amerikāņi bija satriekti. Tas pats Čārlzs Lindbergs uzreiz lojāli nostājās prezidenta pusē. Pēkšņi visi gribēja piedalīties uz karot. Entuziasms un karotgriba paloja visos sabiedrības slāņos pa vertikāli.

Iznāca tā, ka Pērlhārboras uzbrukuma sekas bija daudz citādākas nekā japāņi bija cerējuši un plānojuši. Viņi nevis “iesita knipi” (lai pieliktu Vašingtonu “pie vietas”),  bet pārvērta amerikāņus par militāru lielvaru.  Amerikas Savienotajām Valstīm bija milzīgas ekonomiskās rezerves, gigantisks industriālais parks. Valsts nebija kara saplosīta un varēja ātri iesaistīt armijai vajadzīgajā rūpniecībā simtiem tūkstošu vīru. Turklāt kodolieroči tika izgudroti  + izmantoti pret Japānu jau dažus gadus vēlāk.

Pēc 1945. gada, kad krievu Eiropu saskaldīja ar savu “dzelzs priekškaru”, amerikāņi jau bija uzvilkušies kā pasaules policisti un viņu valsts kļuvusi ietekmīga. Tobrīd piedzima hegemoniska, jauna impērija, kas diktē noteikumus pārējiem joprojām. Latviju ieskaitot.