Vai ekonomiskie satricinājumi ir svarīgāki par politiskajiem? Ekonomiskas zemestrīces izraisa politiskos apvērsumus. 

Man šķiet, ka tā notiek. 

Pirms 100 gadiem (1929. gada rudenī) pasaules ekonomika tika sakratīta līdz pamatiem. Lielā depresija kļuva par ekonomisku katastrofu, kas mainīja visu valstu vēsturi gadsimta garumā. Sāksim ar 1929. gada 29. oktobri jeb – “Melno otrdienu”, kad Volstrītas akciju tirgus sabruka un valsts tika ierauta depresijā. Tā kā Amerikas Savienotās Valstis toreiz bija “pasaules ekonomikas dzinējspēks”, tad arī visas pārējās valstis tika ierautas recesijā ar sociālām, ekonomiskām un politiskām sekām. Sākās: masu bezdarbs, gruva demokrātija, nacisti pārņēma varu Vācijā un viņam pakaļ izdarījās vesela virkne Eiropas valstu diktatoru.  Sekoja otrais pasaules karš. Ja šī ekonomiskā krīze toreiz nebūtu sākusies un izvērsusies, tad mēs visi šodien būtu dzīvojuši citādi. 

Tad katastrofa notika? Kurš izraisīja ekonomikas krahu? 

Centrālais ļaundaris bija laikmeta gars (rēcošie divdesmitie”, “folles années, Goldene Zwanziger, tehnoloģiskais un zinātnisko progress, modernisma arhitektūra un literatūru, Art Deco stilu, jauns sievietes tēls: īsi mati, grimēta seja, cigaretes un džeza mūzika).

Dominēja ekonomiskais optimisms un cerība, ka “lietas ar katru dienu kļūst labākas un labākas” (Ernsts Rolfs). Vēl 1929. gadā daudzi darījumu cilvēki bija pārliecināti, ka cenas turpinās pieaugt, bet kritums nenotiks. Rūpnīcās saražoja ievērojami vairāk preču, nekā cilvēki varēja nopirkt. Kur nu vēl varas aprindu muļķība, kuru ilgi neviens nevēlējās atzīt. Preces veikalu plauktos rēgojās, bet naudas nopirkšanai nebija. Republikāņu partijai, neizdevās atgriezt valsti uz pareizā ceļa. Franklina D. Rūzvelta demokrātiem izdevās pārņemt varu un sākt “atkāpšanās no pagātnes”. Tā kā ekonomika bija visus dziļi sarūgtinājuši, valsts izdomāja iejaukties un savest visu kārtībā pati. Kā zilonis trauku veikalā. 

Rūzvelts panāca Sociālās apdrošināšanas likuma pieņemšanu, kas daudziem strādniekiem garantēja pensiju jau 65 gadu vecumā. Taču šajā bezdarbnieku tuksnesī kāds iedomājās

pacelt muitas tarifu sienas pret ārpasauli, lai šādi “aizsargātu savus uzņēmumus”. Diemžēl protekcionisms neko neatrasināja. Krīze gāja dziļumā un pārvērtās bezdibenī  

Pasaules ekonomiskās krīzes sekas Latviju sasniedza tikai 1930. gadā ar smagāko kritienu 1932. gadā. Latvijas galvenie tirdzniecības partneri (Lielbritānija un Vācija) samazināja iepirkumus un ieviesa muitas ierobežojumus. Lauksaimniecības produkcijas (sviesta, linu, bekona) cenas pasaules tirgū nokritās par 50–70%, sagraujot Latvijas zemnieku ienākumus.

Pircēju pieprasījuma trūkuma dēļ slēdza rūpnīcas. To skaits saruka par vienu ceturto daļu.

Tūkstošiem pilsētnieku zaudēja darbu un valstī strauji pieauga sociālā spriedze.

Lai glābtu budžetu, Latvijas valsts ieviesa stingru valūtas kontroli un ierobežoja importu, kas bremzēja saimniecisko dzīvi.

Jā, Kārlis Ulmanis nāca pie varas tieši Lielās depresijas izraisīto seku dēļ, kas sagrāva Latvijas iedzīvotāju ticību demokrātijai un parlamentārajai sistēmai. Ekonomiskais krahs radīja ideālus apstākļus autoritāram apvērsumam.

Jo: 1) Krīzes laikā (1930–1933) Saeima bija politiski sašķelta un nespēja vienoties par ātriem, efektīviem soļiem ekonomikas glābšanai. Cilvēki sāka ilgoties pēc “stingrās rokas”. 2)  Ulmaņa pārstāvētās Latviešu Zemnieku savienības galvenais vēlētājs — lauku saimnieks — bankrotēja zemo cenu dēļ. Ulmanis solīja valsts atbalstu un cenu regulēšanu, kuru demokrātiskā Saeima nespēja nodrošināt. 3) Ekonomiskā spriedze radīja augsni gan kreisajam radikālismam (komunistiem), gan labējam nacionālismam (Pērkonkrustam). Ulmanis izmantoja bailes no šiem ekstrēmistiem un pilsoņu kara, lai attaisnotu Saeimas atlaišanu. 4) Ulmanis sevi pozicionēja kā vienīgo valstsvīru, kurš var “saliedēt tautu” un izvest valsti no saimnieciskā purva, noliekot malā politisko partiju strīdus.

Lai gan 1934. gada maijā ekonomiskā situācija jau sāka nedaudz uzlaboties, tieši krīzes gadu radītā sociālā trauma un politiskā nestabilitāte ļāva Ulmanim veikt apvērsumu bez jebkādas pretestības no sabiedrības puses.

2008. gada ekonomiskā krīze Latvijā (saukta arī par “dižķibeli”) izraisījās tieši tāpat. Tā bija “trekno gadu” izšķērdība uz globālās finanšu krīzes fona. To veicināja pārmērīga kreditēšana, spekulatīvs nekustamā īpašuma tirgus, straujš algu pieaugums un valsts iekšējās ekonomikas nesabalansētība, kuru vainagoja Parex bankas krahs. Darbaspēka izmaksas un algas tolaik auga straujāk nekā reālā darba ražīgums, padarot Latvijas uzņēmumus mazāk konkurētspējīgus. 

Pašlaik Latvijā šādas lietas nenotiek, lai gan krīze slapstās visapkārt. Mūsu ekonomika saskaras ar izaicinājumiem ģeopolitiskā saspīlējuma, Tuvo Austrumu konfliktu un dārgāku energoresursu dēļ.

Karš Ukrainā un saspīlējums Tuvajos Austrumos liek investoriem un patērētājiem būt piesardzīgiem, savukārt vājāka ekonomiskā aktivitāte Eiropā bremzē Latvijas eksportētājus. 

Jā, izaugsme ir gausāka un ģeopolitiskas nenoteiktības posms ir iestājies. Ceru, ka šiem pazemes grūdieniem nesekos politisko pārmaiņu sekas. 

Jo pie visa vainīgi taču Putins un Tramps. 

Nevis mēs.

Tā nu tas ir. 

Ilustrācija: Nethersā, Virdžīnijā, Amerikas depresijas laikā. Foto: Kongresa bibliotēka/AP