Kā iemācīt politiķus neuzbrukt žurnālistiem, bet runāt par lietu

Speciāli TVNET

Jēdziens ad-hominem* ir sens un nozīmē ziņneša iznīcināšanu. To var novērot tad, kad kašķa cēlājs atgaiņājas no izjautātāja ar apvainojumiem. Mēģinot otru „pataisīt par muļķi“, nevis runāt par lietu. Latviski mēs sakām, ka var runāt „vai nu par meitu, vai par kleitu“ un tās ir divas atšķirīgas lietas. Kopš Romas impērijas retoriķu laikiem strīdos un konfliktos atšķir šīs divas pieejas – emocionālo un loģisko. Pirmajā var apšaudīt ar emocionālo patosu un rīdīt pārējos pret sarunu biedru kā personu. Otrajā – diskutēt loģiski, ar argumentiem. Pirmais ir vieglāk. Otrais – grūtāk. Ja kādam nepatīk jūsu viedoklis, ideja vai pārliecība, tad neglītākā (vieglākā!) cīņas metode ir nevis apspriest problēmu, bet apsaukāt, apmelot vai kā citādi pazemot sarunu biedru kā sliktu cilvēku. Atrodot otrā cilvēkā defektus, kuri it kā kropļo viņa labo slavu publiskajā vidē, bet nekā neattiecas uz apspriesto tēmu. Piemēram, leģendārais diriģents Herberts fon Karajans esot klibojis, taču viņš diriģēja kā dievs. Bija skauģi, kas apspriežot viņa muzicēšanu, atļāvās vīpsnāt par viņa fizisko defektu. Ko gan klibais var zināt par mūziku! Vai klibošana ietekmēja diriģēšanu? Protams, ka nē. Taču šādi bija iespējams novērst uzmanību no viņa panākumiem un ievainot leģendāro mūziķi kā jūtīgu personību.  

Vieglāk ir apsaukāt gudru cilvēku, nekā ielaisties ar viņu diskusijā. Tātad ērtāk ir devalvēt otru kā personību un autoritāti. To pazeminot un samazinot. Radot negatīvu iespaidu un tā novēršot uzmanību no apspriežamās tēmas. Vēl precīzāk šo pieeju pauda Josifs Staļins – „ja nav cilvēka, tad nav problēmas.“ 

Aktuālākās publiskās apmelošanās metodes

Uzbrukumi internetā ir izplatīta lieta. Nereti vairāku cilvēku sarunas gaitā pēkšņi iejaucas sveši, agresīvi cilvēki, kuriem nav loģisku argumentu par tēmu, bet ir „vesels vezums atmaskojumu”, kas kompromitē viedokļa paudēju jeb nepatīkamas ziņas autoru. Kādu taktiku viņi izmanto? Tās ir vairākas. Šajā rakstā pievērsīšos dažām.

Pirmais un izplatītākais paņēmiens ir tā saucamais „Whataboutisms“, kas radies Padomju Savienībā un plaši izmantots, lai atvairītu liberālo režīmu kritiku pret Padomju Savienību un sociālisma sistēmas valstīm. Lai pāradresētu auditorijas uzmanību no saviem uz pretinieka „defektiem“. Tātad – lai atvairītu loģisku kritiku, vispirms jāmaina sarunas tēma. Proti – ja kritiķis pieķer jūs pārkāpumos, tad nekavējoties jāuzbrūk kritiķim, atrodot viņa „kontā“ lielākās problēmas par savējām. 

Padomju Savienība šo paņēmienu izmantoja šādi: Rietumi kritizē PSRS par disidentu vajāšanu? Atbilde ir nevis par to, vai tā patiešām ir vai nav, bet zibenīgs pretuzbrukums par to, ka ASV paši vajā melnādainos. Ja Kremlim tiek pārmesta invāzija Afganistānā, tad atbilde ir  „amerikāņi neglīti karoja Vjetnamā“. Tātad  „Whataboutisms“ pieprasa neatbildēt uz konkrēto jautājumu, bet sviest pretī oponenta kļūdas kādā citā jomā. Šādā ceļā tiek radīti apstākļi, ka diskusija vai saruna nav iespējama. Sarunas tēma 100% tiek nozagta un uzmanība pārvirzīta uz citu jomu. 

Piemēram, ja žurnālists sāk apskatīt homofobijas izplatību sabiedrībā un pierāda, ka šajā kūdīšanās un rīdīšanas procesā apzināti iesaistās vadošās partijas uz baznīcas līderi, tad  „Whataboutisma“ loģika pieprasa nekavējoties sviest pretī citu tēmu, kā svarīgāku. Uzrunātie nevis apspriež piedāvāto problēmu, bet pārmet žurnālistiem, ka tie nepēta migrācijas lietas vai latviešu valodas statusa stāvokli sabiedrībā kā „daudz svarīgāku tēmu“. Šādi rīkojās tikko valsts prezidents Egils Levits, pēc ordeņu piešķiršanas virknei žurnālistu Latvijā. Ordenis praktizējošam žurnālistam ir pretrunā žurnālistikas ētikai, jo demokrātiskas sabiedrības varas pārstāvji nemēdz apbalvot žurnālistus, kas publiskajās debatēs karo pretējā pusē „varai un naudai“. Lai novērstu uzmanību no šī misēkļa, prezidents pēkšņi sāka runāt par cilvēkiem, kas dzīvo ilgstoši Latvijā, bet nav iemācījušies latviešu valodu. Tēma ir sāpīga, tā zibenīgi anulēja publiskās telpas nosodījumu par ordeņiem žurnālistiem kā cenzūras veidu. Par šo jautājumu Egils Levits varēja runāt jau sen, taču tagad šī tēma noderēja, lai novērstu uzmanību no prezidenta kancelejas ordeņu taktikas kļūdām. 

Kāpēc šo paņēmienu sauc „un kas par to“? Tas ir parasts smilšukastes bērnu loģikas paņēmiens ar moto: „kas pats tā saka, tas pats tāds ir“. Viens bērns pārmet otram papīru mešanu zemē, taču otrs atbild: „Bet tava mamma ir mele!“. Ar šo arī saruna beidzas un piegružotājs ir uzvarējis. 

Ad-hominem jeb apmelojumu uzbrukums personai

Iepriekšējā piemērā labi redzams, ka papīru metējs zemē vēlas smagi ievainot otru bērnu. To kārtīgo, kurš pateica patiesību. Jo ir pieķerts, ka darījis neglīti. Vainīgais sabīstas un metas aizstāvēties. Viņš piesauc kārtīgā bērna mammu un apmelo to. Atbildes nav, jo apzinīgais bērns ir sarūgtināts par apmelojumu un aiziet uz mājām raudādams. Tieši šādi rīkojas daudzi – nevis runājot par lietu un problēmu, bet uzreiz uzbrūkot sliktās ziņas nesējam kā sliktam cilvēkam. Nevis rīkojoties lietas labā un iemetot nomesto papīru gružu kastē, bet privāti aizvainojot cilvēku, kas neglīto rīcību ir pamanījis un uz to aizrādījis. Šādi mēdz rīkoties politiķi, ja žurnālisti atklāj viņu neglītās rīcības sekas. Tad jānoklausās nevis argumentēta atbilde, bet uzbrukumi: melis, psihiski nestabils, idiots utt. Parasti šādu paņēmienu lieto, ja nav ko atbildēt. Nav argumentu un spēju diskutēt par tēmu, kas tiek piedāvāta diskusijai vai sarunai. 

Te lieti noder tīmeklis, jo ar tā palīdzību iespējams sliktās ziņas nesēja vajāšanā iesaistīt troļļus un citus labticīgus/emocionālus cilvēkus, kuri notic un līdzdarbojās. Ad-hominem uzbrukumu mērķis ir nogalināt cilvēku, ar kuru sarunāties un diskutēt nav spēka.  Piemēram, pēc mana raksta TVNET par vairāku vadošo partiju un baznīcu līderu iesaistīšanos kūdīšanā un rīdīšanā pret homoseksuāliem cilvēkiem, būtu loģiski, ka tauta turpinātu šo sarunu medijos un publiskajā telpā. Ar vai bez manas līdzdalības, taču bez savstarpējiem privātajiem apvainojumiem. Diskutējot vienīgi par problēmu, nevis par cilvēkiem, kas diskusijā piedalās.  Proti par to, kāpēc Latvijā ir kļuvusi par vienu no visnaidīgākajām valstīm pret cilvēkiem, kas vēlas stāties viendzimuma partnerattiecībās vai laulībā un audzināt bērnus. Šī ir nopietna tēma un nav slēpjama aiz dekoratīvās „tradicionālās ģimenes“ aģitācijas aizslietņa. Taču tēmas diskusijas vietā dažas politiskās partijas ir uzsākušas „raganu medības“ pret mani kā žurnālisti, kas aktualizējusi šo problēmu. Piemēram politiķis –  Nacionālas Apvienības un Latvijas Reģionu Apvienības pārstāvis Ģirts Lapiņš pašlaik aktīvi internetā izplata apmelojumus par mani, kurus esot pamanījis nu jau mirušā trimdas aktīvista U.Ģērmaņa izteikumos (avots: 90.gados LR radioraidījumā, Ata Skalberga intervija). Tur nav runa par homoseksuāliem cilvēkiem. Nē, tas ir  30 gadus vecs, sadomāts „kompromats“, lai devalvētu manu šodienas viedokļrakstu ietekmi uz sabiedrību un interpretētu žurnālisti kā negodīgu, nepatriotisku cilvēku. Visi šie Ģirta Lapiņa apgalvojumi ir nepatiesība. Žēl, ka trimdas aktīvists un „čekistu mednieks“ Uldis nomira pirms tiesas un man tā arī neizdevās ar šo kungu (mana tēva vecumā) redzēt, noskaidrot patiesību un palūgt publisko atvainošanos par uzbrukumiem ad-hominem. Tagad šos pašus melus un izdomājumus atkal kā noderīgus izplata politiķis Ģirts Lapiņš. Jo, acīmredzami, nav spēka un argumentu tikties ar mani kā viedokļa paudēju atklātā diskusijā par seksuālo minoritāšu tiesību ierobežošanu Latvijā. Vieglāk ir apsaukāties ar nepatiesiem apgalvojumiem, liekot lietā pat melus, lai „viss ko šī žurnāliste saka“ lasītājiem nepatiktu. Šis ir konkrēts žurnālista izteikšanās brīvības ierobežojums, izmantojot ad-hominem formu. No politiķa puses. Tas ir krasā pretrunā demokrātiskas valsts principam, jo mediju pamatots kriticisms ir viens no demokrātijas nodrošinājuma priekšnosacījumiem jebkurā valstī, arī Latvijā.       

„Salmu vecis“ (biedēklis) un Džiša galops

„Salmu vecis“  jeb biedēklis ir specifisks uzbrukuma veids oponentam ar mērķi „pielīmēt“ otram cilvēkam īpašības, kurus uzbrucējs pats ir izdomājis. To sauc arī par izdomātu „uzlīmju pielīmēšanu“, jo apmelotājs pats izveido savu pretinieku kā „salmu veci“ un novieto to reālā oponenta vietā. Respektīvi tā ir otra cilvēka apzīmogošana ar īpašībām, kas viņam nepiemīt. Piemēram, Latvijas trampistiem ir ļoti raksturīgi lietot Donalda Trampa uzbrukuma metodes liberāļiem, nosaucot viņus par „marksistiem“ vai „kultūrmarksistiem“ un tml., kas faktiski ir tukši apgalvojumi bez pierādījumiem. Donalds Tramps plaši izmantoja „salmu veča“ paņēmienu, pielīmējot pretiniekam īpašības, kas tam faktiski nepiemita. Piemēram, viņš deklarēja, ka vadošie amerikāņu mediji NYT, CNN un WP ir viltus ziņu ražotāji. Tikai tāpēc, ka viņu ziņas bija nelabvēlīgas Trampam (nevis nepatiesas). Mērķis ir panākt, lai apzīmogotais pretinieks taisnojas. Lai tas cenšas atspēkot apzīmogojamus, kas ir nepatiesi. Ja upuris uzsāk šo spēli pret apmelotāju, tad kauja jau iepriekš būs zaudēta. Jo pakļaujoties demagoga spēles loģikai, apmelotā persona (kas taisnojas) sāk izskatīties it kā vainīga. „Salmu veča“ paņēmienu lieto arī tad, ja vajag devalvēt un apzīmogot noteiktu cilvēku grupu kā tendenciozu un agresīvu. 

Nosaukums „Džiša galops“ cēlies no pazīstamā amerikāņu kreacionista Duana Džiša (Duan Gish) diskusijas stila. Raksturīgāka iezīmē ir pretinieku apbēršana ar gigantiski lielu „argumentu“ gūzmu, no kuriem vairums ir nebūtiski un neatbilstoši. Tātad, kā pretargumenti tiek izmantoti nepatiesi apgalvojumi, puspatiesības un lērums nebūtisku faktu, kuru mērķis ir „noslīcināt“ oponentu savos „pierādījumos“ un mainīt sarunas tēmu uz citu – sev vēlamāku virzienu. Rezultātā saruna neizdodas, ievelkas garumā un daudzi nepatiesie argumenti  nevar tikt noskaidroti laika trūkuma dēļ. Tā tiek veidots patiesības nesēja un atmaskotāja tēls. Šādā diskusijā ir nepieciešams ļoti kompetents pretinieks, kas zibenīgi prot fiksēt melus, nepatiesības un atmaskot „Džiša galopa“ lietotāja apgalvojumos. Parasti šo paņēmienu izmanto cilvēki, kuri nevēlas vai baidās runāt par lietas būtību. Šo metodi plaši izmanto arī trampisti Latvijā, izplatot sociālajos medijos sev vēlamas nepatiesības. Piemēram, par it kā migrantu „izvarošanas akcijām“ un „no -go rajoniem“ Zviedrijā, par neskaitāmies migrantu terora noziegumiem, kurus neziņojot mediji utt. Aktīvi „Džiša galopu“ pašlaik dejo antivakseri, kas izplata daudz šausminošu ziņu par vakcīnu kaitīgumu un par cilvēka imūnās aizsardzības sistēma spēku uzvarēt covid19 utt. Tātad „Džiša galops“ pieprasa ļoti daudz vienveidīgu ziņu, kas var nebūt patiesas, taču rada iespaidu, ka „daudzi tā domā“ vai „pierādījumu ir vesela jūra“.  

Kā cīnīties ar šiem manipulētājiem? Pats galvenais – neuzsākt ar viņiem sarunu un nepakļauties viņu spēles noteikumiem. Ja normāls un godīgs cilvēks sāk piedalīties „salmu veča“ stutēšanā vai dejo līdzi „Džiša galopu“ publiskā diskusijā, tad ar šo tiek iznīcināta civilizēta diskusijas kultūra. Visbiežāk šo noteikumu pārkāpj televīzijas vai radio diskusiju vadītāji, kuri neiejaucas „Džiša galopa“ praktizētāju izlēcienos un atļauj sarunai novirzīties no tēmas, pieļaujot ad-hominem uzbraucienus citiem diskusijas dalībniekiem. Domāju, ka šāds diskusiju huligānisms nav jāatbalsta un jebkurš uzbrukumus jāuztver kā apzināta kaitniecība pret civilizētu sarunu kultūru publiskajā telpā.  

Kaujas suņu laiks

Pirms dažām dienām Maijas mazo, 14 gadus veco suni Hariju nokoda divi cīņas suņi. Tepat uz ielas. Tas notika parkā, pilsētas centrā. Pastaigas laikā pievakarē no krūmiem izspruka divi monstri un uzbruka saitē piesietajam Harijam. Zibenīgi salauza viņa sprandu un jutās labi. Harijs nepaguva pat noreaģēt, jo bija beigts. Viss notika tik strauji, kā šausmu filmā. Pēc tam pienāca abu uzbrucēju saimnieks un lēni taisnojās, ka : „Tā tas nebija domāts“. Lai gan viņš varēja savaldīt savus suņus, saīsinot pavadu. Pēc laiciņa ieradās policija un liecinieki apstiprināja Maijas redzēto. Viņas Harijs bija dresēts, sociāls, laipns. Uzbrucēji – jau agrāk sodīti un saimnieks tāpat. Kā rīkoties, lai šāda situācija neatkārtotos?

Līdzīgas attiecības šodien novērojamas cilvēkus saziņā internetā un sociālajos medijos. Pēkšņi no krūmiem izsprūk troļļu monstri un metas plosīt personu, kas tie saraustīta gabalos skatītāju acu priekšā. Neviens neko. Visi ierušinās lapās un vēro ainu. 

Kā rīkoties? Acīmredzot ir cilvēki, kuriem nedrīkst atļaut turēt agresīvus suņus. Likumos vajadzētu šo nosacījumu ieviest, jo nav pieļaujams, ka viens suns drīkst nokost otru un nesaņemt par to sodu. Pagaidām šādu likumu nav un saimniekam tagad nāksies vest savus kaujas suņus pastaigā ar uzpurni. 

Kā panākt, lai mūsu politiķu sarunas ar žurnālistiem arī kļūtu par racionālu, loģisku, civilizētu diskusiju jomu, nevis par kaujas suņu uzbrukumu no krūmiem? Pieprasīt uzpurņus? Proti – sodīt par apzinātu apmelojumu izplatīšanu savas partijas ideoloģijas interesēs?  

Kā panākt, lai arī diskusijā pie šī raksta, mēs runātu par problēmu, nevis par raksta autori?    

*Ad hominem arguments vai argumentum ad hominem (latīņu valodā “arguments pret personu”) nozīmē, ka diskutētājs fokusējas personu, ar ko diskutē, uz šīs personas raksturu, spējām, nodomiem, biogŗāfiju, personiskām īpašībām vai tml., nevis uz sarunas tēmu.