Vai olimpisko spēļu ziedu laiki ir garām?

Speciāli TVNET

Tā izskatās. Līdz šim mūsu ģimenē visi aktīvi sekoja sporta norisēm ekrānos gan ziemas, gan arī vasaras olimpisko spēļu laikā. Pat gaidījām šo sporta triumfu, lai tas uzmundrina mūsu ikdienu. Tagad tā vairs nav. Attiecības ar šo pasākumu ir ieviesusies skepse, kas liek kritiski aplūkot grandiozās un senās tradīcijas gaitu un loģiku, apšaubot norises vajadzību pandēmijas apstākļos un sasniegto rezultātu gigantiskumu. No kurienes ieradusies vilšanās, kas agrāk šķita svētki un deva milzu gandarījumu ne tikai sacensību dalībniekiem, bet arī mums – skatītājiem? Viens no iemesliem šogad varētu būt ietiepība rīkot šo pasākumu Japānā, pandēmijas apstākļos. Laikā, kad vairums vietējo nevēlas nevakcinētu ārzemnieku pieplūdumu un saslimušo skaita pieaugumu japāņu vidū, kas pašlaik jau tiek konstatēts. Otra lieta – Starptautiskās Olimpiskās komitejas korumpētība, kas vairs nav noslēpums. Visbeidzot trešā – profesionālais sports jau sen pārkāpis „veselīgas aktivitātes“ robežas un samērā bieži nevis nostiprina, bet sagrauj diezgan daudzu maču dalībnieku veselību. 

Kā piedzima skepse?

1972.gadā notika kas ārkārtējs un unikāls. Proti, pēc vietējo iedzīvotāju protestiem un tautas aptaujas, Denvera atteicās kļūt par 1976.gada ziemas olimpisko spēļu rīkotāju. Agrāk nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Ar šo brīdi kļuva aizvien populārāk atsaukt savu vēlmi rīkot olimpiādi. Laikā no 2013. līdz 2018.gadam 11 pilsētas pēkšņi atteicās kļūt pa olimpisko spēļu rīkotājām, lai gan ceļš uz šo mērķi bija jau iesākts. Iemesli – sabiedrības protesti, demonstrācijas vai publiskās domas iebildumi pret šī pasākuma rīkošanu. Kā tas varēja notikt, ka tik sena un notikumiem bagāta tradīcijā kā olimpiskās spēles, pēkšņi daudziem kļūst par klapatu un apgrūtinājumu? Viens no iemesliem ir spēļu robežu paplašināšana, kas ar katru gadu iekļauj jaunas disciplīnas un tāpēc pasākums kļūst aiz vien komplicētāks un dārgāks. Otra lieta ir iedoma, ka spēļu rezultātā sabiedrība būs ieguvēja. Labi nopelnīs un iegūs perfektas sporta bāzes. Daudzi šim argumentam nenotic un redz vairāk problēmu nekā ieguvumu. Ilgu laiku netika ņemts vērā apstāklis, ka jauno sporta objektu būvniecības rezultātā cieš vide un daba un uzbūvētie stadioni, halles pārvēršas „baltajos ziloņos“, kas eksistē, taču tos neviens nelieto. Šādas prestiža celtnes rēgojas daudzās ambiciozās pilsētās un pēc spēļu beigām vairs netiek izmantotas.

Sabiedrības protesti pret spēļu rīkošanu uzkrītoši sākās 1992.gadā, kad Amsterdama gatavojās 1992.gada olimpiādi. Pēc tam nīderlandiešiem sekoja akcijas Toronto un Berlīnē un pēdējā laikā neviena olimpisko spēļu rīkošana neiztiek bez protesta akcijām pilsētās. Šobrīd šie protesti un demonstrācijas ir jau kļuvuši starptautiski un pirms Tokijas olimpiādes ielās izgāja ne tikai japāņi, bet arī citu tautību protestētāji. Par šo tēmu ir uzrakstītas un izdodas divas jaunas grāmatas – ”NOlympians. Inside the fight against capitalist mega-sports in Los Angeles, Tokyo and beyond” (Fernwood Publishing) un “Nolympics. Tokyo 2021 in der Kritik” (Leipziger universitätsverlag). 

Kas tie tādi – protestētāji? 

Organizācija Nola dibināta 2017.gadā Losandželosā un tās mērķis bija mobilizēt cilvēkus pret pilsētas vadības vēlmi rīkot 2024.gada olimpiādi. Pēc aktīvistu domām šādi plāni ir nelietīga nodokļu naudas izsaimniekošana sīkas entuziastu grupas vajadzībām, nevajadzīgu ēku būvniecība, cilvēku pārcelšana no ierastajām ēkām par labu olimpiādes būvēm, pilsētas vides militarizācija un pakļaušana viena pasākumā vajadzībām. 2017.gada septembrī SOK pēkšņi uzsāka pretošanos un paziņoja, ka 2024.gada spēlēs notikšot Parīzē, bet 2028.gada Losandželosā. Dažas pilsētas bija atkal atsaukušas savu gatavību rīkot olimpiādi un komitejai vajadzēja demonstrēt stāvokli, ka spēlēs joprojām ir pieprasīta lieta un visi tās vēlas sarīkot.  Taču šāds publisko attiecību manevrs nepalīdzēja. Protesti nemazinājās un Nola kā organizācija vēl vairāk nostiprināja savu stāvokli un aktīvāk organizēja protestētāju pūļus. 

Īpašu spēku šī organizācija ieguva brīdī, kad Donalds Tramps 2016.gadā kļuva par ASV prezidentu. Kā norāda grāmatas autors, tad Nola izauga no Democratic Socialists of America (DSA). Kas šīm organizācijām nepatīk? Tām šķiet, ka sports ir kļuvis tikai un vienīgi par elites klubu un vairs nav atvērts un visiem pieejams. Tās vēršas pret autoritārām un bagātām organizācijām, tādām kā Starptautiskā Olimpiskā Komiteja (CIO) un starptautiskā futbola federāciju asociācija (FIFA), kas nosaka visu un pieprasa, lai pilsētas pakļaujas diktātam un piekārto pilsētas vidi sporta pasākuma vajadzībām.

Interesanti, ka pat žurnālisti nekad nepieskaras šiem jautājumiem un nevelta rakstu sērijas problēmai, kas atspoguļo pēcolimpiādes situāciju attiecīgajā pilsētā. Nav kritisku rakstu par to, ko spēles nodara pilsētām un cilvēkiem, kas tajās dzīvo. Nav arī kritisku rakstu par to, kā spēles attīstās un kas šajā procesā būtu jāmaina, lai agrāk kompaktā olimpiāde nepārvērstos bezrobežu monstrā.

Protams, ka Nola aktīvi izmanto trūcīgo iedzīvotāju nepatiku pret tādām luksusa organizācijām kā SOK, jo piepilsētu reģioni, kurus spēļu rīkotāji izvēlas stadionu un sporta zāļu būvniecībai, mēdz būt mazāk turīgo cilvēku dzīvesvietas.

Japānas protesti

Īsi pirms olimpisko spēļu sākšanās protesti uzliesmoja arī Japānā. Tajos piedalījās olimpisko spēļu apkarotāji no Japānas, Brazīlijas, Francijas, ASV, Dienvidkorejas un citām valstīm. Lai protestētu un apmainītos pieredzē. Pašlaik šī kustība iegūst globālas aprises un var turpmāk būtiski ietekmēt olimpiāžu norišu vietas nākotnē. Lai šāds plāns izdotos, protesta kustībai nepieciešama kopēja teorija un paņēmieni kā cīnīties tālāk. To šodien jau izveidojuši ievērojami sociologi. Tādi kā Donatella Delaporta (Donatella Della Porta), Sidnejs Tarovs (Sidney Tarrow) un Manuels Kastels(Manuell Castell). Viņu izstrādātajā platformā var sastapt jēdzienu „rautu jeb svinēšanas kapitālisms“ kas nozīmē pavisam jaunu kapitālisma modeli. Tas atšķiras no jaunliberālā un Naomi Kleinas definētā katastrofu kapitālisma. „Rautu kapitālisms“ pieprasa lielu naudu no valsts budžeta un privatizē savā interesēs īpašumu, kas nepieciešams gigantiskam rautam vai svinībām. Tiek tērēta un „apgūta“ milzīga nauda it kā „visu interesēs“., taču nopelna rīkotāju saujiņa. Vienlaikus tas komercializē un militarizē notikuma vietu, to pakļaujot savām vajadzībām. Viņu analīze pierāda, ka olimpiskās spēles, tieši tāpat kā mūsu dziesmu un deju svētki un citi gigantiski svinēšanas pasākumi ar daudziem dalībniekiem, iemieso sevī „rauta/svinēšanas kapitālismu“, kas piedāvā gigantisku izklaidi pūlim un lielisku peļņu rīkotājiem. 

No vienas puses interesants fenomens, jo paši aktīvisti raksta savas organizācijas analīzi un pēta aktivizācijas apstākļus. Izklausās vienpusēji. To apliecina arī organizācijas mājas lapas publikācijas, kurās spēles tiek raksturotas kā „parazīts“, kas “iznīcina trūcīgos cilvēkus“ un rada „gigantiskas katastrofas“. Ja olimpiādes rīkotāji vienmēr pārcenšas ar balto lielīšanās krāsu, tad šeit viss tiek nomālēts melns kā darva un atgādina nomelnošanas kampaņu. 

Tādejādi krītam no vienas galējības otrā – vieni slavē nekritiski, otri noliedz nekritiski. Taču viena lieta ir skaidra – „rautu kapitālismam“ vairs tik viegli neizdosies piespiest organizētājus paņemt naudu no attiecīgās pilsētas vai valsts budžeta. Tagad ir redzami ļaudis, kas nevēlas atvēlēt savu pasaules telpu citu cilvēku masu svinēšanai. Arī bez protestiem viņi ignorē sporta olimpu.  Vienlaikus šo līniju pastiprina sabiedriskās domas pētījumi, kas pierāda, ka jauni ļaudis visā pasaulē ir aizvien mazāk ieinteresēti seko olimpisko spēļu gaitai savos datoros.

Vainīgs laiks vai kapitālisms? 

Pagaidām uz šo jautājumu atbilžu nav.