Krievu artilērijas uzbrukumi turpina graut Ukrainas zemi, taču izskatās, ka aizvien mazāk krievu zaldātu vēlas šajā procedūrā piedalīties. Mazāk karotāju (nekā Putins varētu vēlēties) vēlas kļūt par „lielgabalu gaļu“ naudas un vadoņa ambīciju dēļ. Ziņojumi no Krievijas liecina, ka armijas institūcijas vajā ģimenes, kurām jādod kaujinieki Putina uzvarām un jāļauj tiem doties uz fronti. „Bijām drausmīgi pārguruši un netīri. Mira strīpām ap mums. Visās pusēs. Negribēju atzīt, ka pats visā šajā piedalos“, – konstatē krievu virsnieks amerikāņu CNN. Līdz pēdējam brīdim neesot sapratis, ka tiek nosūtīts uz pavisam reālu kara darbību. Virsnieks liecina, ka pirmais pārsteigums esot bijusi ukraiņu reakcija uz krievu armijas ienākšanu. Kāds sirms kungs esot tuvojies krievu karavīriem ar pletni un pieprasījis, lai viņi vācās projām. „Viņš gandrīz ielīda pie mums salonā. Acis pilnas asarām. Tas mani ietekmēja. Man bija kauns par to ko daru..“ Pāris dienas vēlāk viņš uzrakstījis atlūgumu un devies atpakaļ uz mājām.
Tiek vākti pierādījumi no dezertieriem par to cik daudz viņi zinājuši par to, kas notiek Ukrainā. Izrādās, ka ļoti maz. Pie kam, liela daļa no viņiem nav pacifisti, bet vienkārši šokēti par to cik liela atšķirība ir starp mediju ziņojumiem par karu Krievijā un reālo ainu Ukrainā.
„Pirms kaujas biju pārliecināts, ka mūsējā ir labāk un grandiozākā armija pasaulē. Kad sāku karot, tad redzēju, ka mums nekā nav. Nav pieejamas pavisam elementāras un vajadzīgas lietas. Piemēram acenes karošanai tumsā utt. Mēs tur tikām iemesti kā akli kaķēni. Pliki un nevarīgi. Cik tas maksā bagātai valstij – aprīkot savus karavīrus ar elementārām lietām?! Kāpēc to nedarīja?!“- dusmojas Sergejs, kurš nodienēja piecas nedēļas krievu armijā un cīnījās pie Kijevas. Brīvprātīgo organizācija Conflict Intelligence Team liecina Radio Free Europe, ka dezertieru skaits ir krietni lielāks nekā no malas izskatās. Caurmērā tie esot 20-40%, kas atstāj fronti un bēg atpakaļ uz mājām. Šos cilvēkus nevar sodīt par dezertēšanu, jo kara nav. Ir tikai specoperācija. Kā norāda advokāts Mihails Benašs Medūzai, tad nevienu nevar piespiest piedalīties specoperācija. Ja kāds sāks runāt par karu, tad paceļas jautājums – kurš šo karu ir uzsācis. Par to Maskavā neviens nevēlas runāt.
Bēgšana no kara darbības ir notikusi Krievijā arī agrāk. Piemēram, Rosgvardijas bēgšana no okupētās Krimas. Viņi attiecās piedalīties un tika patriekti. Interesanti, ka šeit ir rua par bēdīgi slaveno Omonu un omoniešiem, kas savulaik aktīvi piedalījās Baltijas atbrīvošanās cīņu apsiešanā. „Viņi taču karot nemāk. Kā to dara? Neprot nedz pretgaisa aizsardzību, nedz māk braukt tankā. Viņi prot tikai kauties ar rungām un dauzīt uz ielām navaļnija piekritējus. Tas arī viss ko viņi prot!“ (Mihails Benašs)
Maija beigās viņš zaudēja tieša pret Kremli, jo izrādījās, ka valsts drīkstēja atlaist no darba 115 omoniešus, kas attikušies piedalīties kara darbībā. Tādejādi netieši tika pateikts, ka notiek cīņas.
The Insaider ziņo, ka Čecēnijā tiek pieprasīts tieši tāpat kā viduslaikos piegādāt krievu armijai notiktu kaujinieku skaitu. Ja neizdodas ar labu, tad var ķerties pie aizliegtām metodēm – uzbrukt ģimenes sievietēm un arestēt brāļus, tēvus un līgavaiņus. Nosūtot tos uz karu Ukrainā (Vayfond).
Turpinās kašķis Kijevā, sakarā ar Ludmilas Deņisovas atlaišanu no cilvēktiesību tiesībsarga amata. Saistībā ar liecībām par ukrainu sieviešu un bērnu izvarošanu. Ukraiņiem ir daži slikti ierēdņi (mums arī tādi ir) un šādā situācijā tie sabojā jau tā uzkaitēto spriedzi. Šis saistībā ar Ukrainskaja Pravda skandālu. Taču no otras puses tas pierāda, ka Ukraina veidojas par demokrātisku valtsi un publisko arī nepatīkamas patiesības. Nekas tamlīdzīgs Krievijā nevarētu notikt.