Par Putina sapņiem kolonizēt Eiropu ir rakstīts samērā daudz. Ukrainas karš rāda, ka Kremļa iegribu izpaudumi izraisa pretēju reakciju un stiprina ukraiņu vienotību. Bija plānots iznīcināt tautu, bet ir panākta nacionālās identitātes spēcīgāka apzināšanās, nekā tas bija novērojams līdz šim. Izskatās, ka Putina imperiālisma vīzija atsaucas arī valsts iekšienē, jo Krievija kā valstisks veidojums nav viengabalaina struktūra. Visi, kas dzīvo Krievijā, nav krievi. Tāpēc Maskavas līnija ir „pamodinājusi“ protestus arī valsts iekšienē, nekrievu etnisko minoritāšu veidolā, jo Krievija kā lielākā pasaules valsts ir izveidojusies, iekarojot savas kaimiņvalstis, kas nav slāvi vai krievi. Šie cilvēki vēlas tikt ārā no ļaunuma impērijas.
Krievijas slāņi
Teritorijas ap Volgu tiek uzskatītas par īsteno Krievzemi, lai gan paši krievi tās dēvē par „mežonīgo zonu“ jeb stepi. Šo Kazaņas – Astrahaņas teritoriju moskovīti iekaroja 1487. un 1552. gadā. Līdz tam Kazaņa bija Zelta Ordas sastāvā. Bija vajadzīgi vismaz 250 gadi, lai šajā teritorijā dzīvojošos kārtīgi kolonizētu un „pataisītu par krieviem“. Pirms slāvu iebrukuma stepēs dzīvoja turku valodā runājošas iedzīvotāju grupas un ziemeļos somugri. Laikā, kad Kijevas Krievzeme veidojās, starp iekarotājiem slāviem un šīm teritorijām eksistēja smagi konflikti. Tā saucamie Volgas bulgāri bija šeit izveidojuši varenu valsti, un viņu pēcnācējus mēs šodien devējam par čuvašiem un tatāriem. Jau 922.gadā šie ļaudis pieņēma islāma ticību kā savu reliģiju, kas notika 60 gadus pirms Kijevas Krievzemes vadonis Vladimirs konvertēja savu ticību un kļuva par kristieti. Tieši šo apstākļu dēļ Volgas lejtecē un tuvu pie deltas ir vairākas „nacionālās republikas“. Šis iedalījums nāk līdzi no Padomju Savienības laikiem, un lielākā no tām ir Tatārija jeb Tatarstāna. Jāuzsver, ka visos laikos moskovītu okupanti ir centušies iznīdēt cilvēkus, kas dzīvo iekarotajās teritorijas. Jau pirmajās iekarošanas reizēs Krievijas valdība izraidīja no turienes islāmticīgos Kazaņas iedzīvotājus un viņu vietā nometināja krievus un pareizticīgos. Pārkrievošana ir veca lieta, un neko jaunu šajā virzienā Putins nav izdarījis.
Tas, ka Putins nepārtraukti centralizē Krieviju un visa vara ir tikai un vienīgi Kremļa rokās, panāk to, ka reģioni zaudē savu ietekmi, kuru tiem izdevās atkarot pēc 1991.gada. Pēdējās izmaiņas 2020.gada pamatlikumā rāda, ka Krievija pašlaik ir strikti centralizēta diktatūra bez būtiskām federācijas pazīmēm. Tieši šī bezierunu paļaušana ir radījusi priekšnosacījumus reģionu nepatikai pret centru Maskavā. Lai gan nepatika nav skaļi dzirdama, tā tāpēc nav mazinājusies.
Krieva identitāte
Putina programmā Krievijas pārveidošanai slāva būtības komponente ir ļoti svarīga. Krievu-slāvu etnopsiholoģiskais mantojums, kultūra un piekļaušanās ortodoksajai (pareizticīgo) kristīgo baznīcai tiek cementēta visu „krievzemnieku“ identitātes pamatā. Tikai šādi – pareizi motivēti ļaudis var uzbūvēt viņa iecerēto slāvu pasaules pārvaldītāju impēriju. Tas nozīmē, ka pašlaik aktīvi notiek visu iedzīvotāju grupu slāviskošana jeb pataisīšana par slāviem. Mēs to Padomju Savienības laikā pieredzējām kā rusifikāciju. Arī Latvijā pašlaik ir pamanāma šī tendence uzņēmumu un iestāžu centienos ieviest krievu valodu kā otro saziņas (valsts) valodu un šādi pakļaut arī Latviju Putina rosinātās pasaules pārslāvošanas tendencei, kas Rīgā vai Liepājā tiek pamatota it kā „tirgus nepieciešamība“.
Taču neslāvu tautas par šo iniciatīvu nav sajūsmā arī Krievijā. Šī ideja vienmēr ir izraisījusi un rada arī tagad priekšnosacījumus daudziem konfliktiem, jo tie, kas nav krievi, nevēlas pārvērsties par slāviem. Vai 1552. gada Kazaņas iekarošana bija „atbrīvošana“, vai tomēr krievu okupācijas sākums? Par to šodien uzdrošinās apspriesties Tatarstānā, kuras iedzīvotāju skaits ir 3,8 miljoni. Turklāt vairāk nekā 50% iedzīvotāju ir tatāri, nevis krievi (39%). Pagājušā gadsimta 90. gados, kad Kremlī pie varas bija Boriss Jeļcins, Tatarstāna kļuva daļēji neatkarīga un manifestēja sevi kā bagāta republika. Tagad, Putina valdīšanas laikā, no neatkarības vairs nekas nav palicis pāri. Tatarstānā iegūst naftu un gāzi. Padomju Savienības beigu periodā šeit bija viens no bagātākajiem Krievijas apgabaliem. Taču tikai 2% no saražotās peļņas palika republikā uz vietas. Viss pārējais aiziet uz Maskavu.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma divas federācijas republikas nepiekrita parakstīt jauno Krievijas konstitūciju un savienības līgumu. Tās bija Tatarstāna un Čečenija. 1992.gadā Tatarstāna pieņēma savu konstitūciju un suverenitātes deklarāciju, kas paredzēja atdalīšanos no Krievijas. Pateicoties garām sarunām starp Borisu Jeļcinu un Tatarstānas prezidentu Mintimeru Šaimijevu, 1994.gadā tika parakstīta vienošanās, kas nodrošināja šim reģionam diezgan lielu neatkarību. Proti, tagad tam bija sava ārpolitika, nacionālā valoda, kultūras politika, neatkarīgs budžets un tiesības pieņemt likumus par zemes izmantošanu. Pēc tam Tatarstānas piemēram sāka sekot citi Krievijas okupētie reģioni un varai Maskavā kļuva neomulīgi, ka šādi tā saucamā Krievija sasprāgst gabalos. Pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas visi šie līgumi tika pamazām anulēti un Putins sāka būvēt centralizētu valsti ar varas vertikāli. Tagad reģioni nonāca tiešā atkarībā no Maskavas. Vienlaikus Krievija atgriezās pie Padomju Savienības radītās vienas partijas principa. Līgums starp Kazaņu un Maskavu tika pārtaisīts. Laikā no 2004. līdz 2007. gadam no tā izmeta ārā visu būtisko. Tika saglabātas tikai dažas privilēģijas: izglītība arī tatāru valodā un prasība prezidentam prast krievu un tatāru valodu. Taču visas pārējās vietējo iniciatīvas Maskava noraidīja un turpina iznīcināt. Tāpēc nav negaidīti, ka katru gadu Tatarstānā tiek atzīmēts vēsturiskais fakts, ka cars Ivans Bargais 552. gadā salauza kazaku pretošanos un iekaroja šīs teritorijas. Kādu laiku bija atļautas demonstrācijas šī notikuma sakarībā, taču brīdī, kad protesti pārsviedās uz 9.maija svinēšanas anulēšanu, Maskava visu brīvdomāšanu aizliedza. Tatāri diskutēja ar argumentu: „Ko tad svinēsim? Simt tūkstošu tatāru bojāeju? Tā bija gulaga uzvara pār Osvencimu, pārkrievošanas uzvara pār pārvācošanu. Krievijai tatāri ir tikai lielgabalu gaļa. Tā tas bija 1812.gadā, tāpat Pirmajā pasaules karā.“ Šie domu graudi sasaucas ar mūsu okupekļa nojaukšanas strīdiem Rīgā. Taču atšķirībā no tatāriem mēs drīkstam turpināt par to runāt tālāk, bet tatāriem šis „prieks“ ir aizliegts. Tatāru jaunatnes apvienība „Azatlik“ pie viena aicināja boikotēt 23. februāri. Svinēt šo dienu nozīmē „uzspļaut pašiem sev, savai tautai un senčiem!“. Tagad šādas demonstrācijas ir aizliegtas un krievu mēģinājumi uzstādīt Ivana Bargā statujas šajā teritorijā ir veids, kā pazemot tatārus tālāk.
Tieši tāpat kā Latvijā, arī šeit mēģina demontēt Otrā pasaules kara “atbrīvotāju” monumentus. To vietā izvietojot cita rakstura varoņus. Piemēram, Čuvašijā 12.jūnijā tika atklāts piemineklis Volgas bulgāru līderim. Šogad tiks svinēti 1100 gadi islāma ticībai Kazaņā un sāks celt pirmo mošeju. Protams, šādas aktivitātes nenotiek unisonā ar Putina rusifikācijas ideju.
Valodas jautājums
Krievi un pārslāvošanas speciālisti vienmēr izmantojuši valodas jautājumu kā galveno pakļaušanas mehānismu. Pašlaik tiek mēģināts visur panākt divvalodību un pamazām iznīcināt vietējo valodu. Caur šādu spiediena politiku aizvērtas ciet durvis uz nacionālo identitāti un kultūru. 2018.gadā Putins anulēja iespēju visiem mācīties vietējās valodās skolās. Šis – vietējo kultūru atbalstošs likums tika pieņemts 1990.gadā Jeļcina iespaidā, taču pēdējos 20 gadus visu anulē Putins, un 2018.gada federācijas likums jau pieprasa obligātu apmācību krievu valodā. Vietējo valodu atstājot izvēles priekšmeta statusā. Ja bērns pats grib (vai vecāki vēlas), tad ārpus kārtas var pamācīties arī dzimto valodu. Daudziem šķiet, ka ar šo tiek iznīcinātas vietējās valodas, identitāte un kultūra. 2019.gada septembrī šā iemesla dēļ Iževskas centrā pats aizdedzinājās somugru valodu profesors Alberts Razins. Protestējot pret obligāto krievu valodu. Viņš gāja bojā. Notikums skaļi atbalsojās visā Volgas deltas reģionā, taču Latvijā par to parādījās ziņas tikai šādā formātā: 2019.gada 10.septembrī Iževskā, pie Udmurtijas domes pašsadedzinājies pensionārs, kurš aizstāvēja udmurtu valodu. Uzreiz var saprast, ka latviešu ziņu protāls šo ziņu ir ņēmis no krievu medijiem, kuros valodu profesors pēkšņi pārvērties „nevērtīgā pensionārā“, kura protests šādā interpretācijā izskatās pat komisks. Taču Volgas deltā šis cilvēks nebija smieklīgs un nevērtīgs pensionārs. Viņa piemēru sāka izmantot tautieši un citas nacionālās minoritātes protestos pret rusifikāciju. Putins šādus protestētājus klasificēja kā „ekstrēmistus“ un aizliedza viņu aktivitātes. Tagad aizliegto organizāciju skaitā ir Baškorts (Baškortostāna), Uvij (Marijela) un Tots (Tatarstāna). Šo organizāciju vadītājiem nācās emigrēt no Krievijas, lai izvairītos no ieslodzījuma cietumā.
Minoritāšu iznīcināšanai Putins izmanto arī Ukrainas karu. Lielākā daļa no kritušajiem Ukrainas frontē ir Krievijas nacionālo minoritāšu karavīri. Lielākā daļa no kritušajiem „krieviem“ faktiski ir dzimuši un auguši Volgas reģionā un Sibīrijā. Jauni, trūcīgi puiši no lauku miestiem, kuri mēģināja nopelnīt naudu, piedaloties šajā karā. Kas notiks, ja šis karš ievilksies garumā?
Tā kā kara upuru faktiski nav pašā centrā – Maskavā vai Pēterburgā, tad krievu liberāļiem šis jautājums patlaban nav tik aktuāls kā tatāriem. Putins cīnās ar ukraiņiem, kūdot un rīdot pret viņiem savas nacionālās minoritātes, šādi tiek iegūti divi labumi – karš notiek, apšaujot nevajadzīgos ukraiņus un pašmāju nekrievi tiek likvidēti ukraiņu frontē, atbrīvojot pasaules telpu Krievijā īstajiem slāviem.
Vai Krievijai pietiek krievu?
Nē, nepietiek. Šodien tiek apgalvots, ka 80% iedzīvotāju Krievijā esot krievi. Taču reālie dati rāda pavisam citu ainu. Krievu skaits ir mazāks, nekā Putins varētu vēlēties. Vienīgā iespēja ir „pārkrāsot“ nacionālās minoritātes par krieviem. Kā to dara? Vēsturiski tas tika paveikts ar represiju palīdzību: aizliedzot runāt vietējās valodās, sodot par to lietošanu un devalvējot vietējo valodu statusu visās jomās: zinātnē, sadzīvē, mākslā un citās jomās. Kremlim nacionālais jautājums vienmēr bijis svarīgs. Visos apstākļos gan cari, gan Staļins aktīvi cīnījās pret minoritātēm, cenšoties visus pārtaisīt par krieviem. Taču problēma nav atrisinājusies joprojām. Viss nenotiek tā, kā rusifikācijas diriģentiem gribas. Krimas tatāri nav sajūsmā par Krimas okupāciju (2014), un nav izslēgts, ka Kremļa propagandas mehānismi nevis paātrinās, bet nobremzēs tā saucamo vispasaules rusifikācijas (pārslāvošanas) procedūru.
Nākotne rādīs, vai Kremlim izdosies tikt galā ar kašķīgo perifēriju. Pagaidām nacionālās republikas nav gatavas moži sekot visām Putina pavēlēm, un tas nozīmē, ka Krievija pašlaik nesastāv no federālām republikām, bet gan ir provinces, kuras komandē „pa tiešo“ centrs Maskavā. Šādā valstī nav iespējams reāli veikt reformas, kas tiek piedāvātas diktāta veidā. Ja kādam ienāktu prātā sākt demokrātisku reformu Krievijā, tad jārēķinās ar reģionu prasību pēc pašnoteikšanās tiesībām, un šādi centieni automātiski pavājina centra autoritāro varu. Iespējams, ka tieši šā iemesla dēļ Vladimirs Putins tik ļoti baidās no jebkāda veida reformām, kas varētu radīt plašākas izteikšanās brīvības iespējas Krievijā. Loģiski, ka šāda kustība var novest pie nacionālās neatkarības kustības, kas neizbēgami var sagraut lielāko pasaules valsti – saspridzinot to gabalos. Tieši tāpēc represijas Krievijā ir tik smagas pret visiem, kas paši mēģina domāt un vēlas nesekot Putina idejām mehāniski.
Ja Putina režīms beigs eksistēt, tad automātiski sāksies Krievijas dekolonizācija, kuras rezultātā lielākās nacionālās republikas pieprasīs neatkarību un Krievijas impērija tāpēc pārstās eksistēt. Tad Krievijai būs jāsamierinās ar to krievu skaitu, kas valstī reāli ir, jāizbeidz ieplesties uz kaimiņu robežu rēķina. Tā vairs nebūs lielākā valsts pasaulē un impērija.