Monotoni un nežēlīgi. Brīdī, kad kara darbība ievelkas jau piektajā mēnesī, cilvēki pierod pie masu slepkavošanas tieši tāpat kā pie motorzāģa kaukšanas, kas nekad nebeidzas. Tā auro tālāk (bez pārtraukuma), bet dzirde vairs troksni neuztver. Izveidojas absurda situācija – kara notikumi kļūst par mūsu ikdienu un tos ziņu lentēs izkonkurē autoavārijas, ugunsgrēki, priekšvēlēšanu kampaņas un festivāli. Kurš atceras pirmo sprāgušo granātu, ja katru dienu krīt jaunas?

„Krievu artilērijas dunoņu pavada brīnišķīgas putnu dziesmas. Automašīnu trokšņu te vispār vairs nav“, – ziņo kolēģis Pauls no Harkovas – „ jo neviens vairs nebrauc. Pie „Studentu“ metro stacijas, kas tagad noder kā patvertne, sež uz ietves jauna, glīta sieviete. Viņai gari mati, skaista seja un vārds – Anastasija. Vai ir bail? Nē, – viņa pakrata galvu. Ja „viņi“ uzzinās, ka mums bail, tad šis karš jau ir zaudēts!“, – atbild meiča mana kolēģim video ierakstā no Harkovas. Saule spīd slīpi un gaismā virmo putekļi kā sīciņi tauriņi. Taču pēc pāris minūtēm krievi tomēr sāk bombardēt pilsētu. Kilometru tālāk uz asfalta sieviete apķērusi puisi, kas guļ nekustoties. Sieviete kliedz, krata guļošā ķermeni un sauc, ka viņš nedrīkstot būt miris. Taču „tas“ ir noticis. Kolēģis Pauls pārbauda puiša pulsu un mēģina palīdzēt, taču nāve ir ieradusies kopā ar krievu artilērijas šāviņu. Taču sieviete nelaiž vaļā dēlu. Atbrauc „ātrie“ un policija. Aleksandru ievieto melnā maisā un aizved. Pie viena skaidrojot, ka mirušais esot ļoti patīkams cilvēks. Vienmēr strādīgs un izpalīdzīgs. Labs celtnieks. Mamma Alīna turpina sēdēt uz soliņa. Viena pati. Viņai garām nostaigā vīrietis ar suni un divi mīlētāji, kas cieši saķērušies rokās. Kāds cits jaunietis pienāk uz informē, ka šodien nogalināti 3 un 7 ievainoti. „Vispār – mierīga diena“, – viņš saka un pieklājīgi atvadās.

Četri no katriem pieciem Harkovas iedzīvotājiem ir aizbraukuši. Ziemeļu priekšpilsētā civilo vairs nav. Gandrīz vairs nav. Pie kādas ēkas karavīri rok tranšejas. Pretējā pusē izvietots manekens, kas ieģērbts košā tērpā un brīdina par mīnētu zonu. „Lūdzu neko nefilmējiet un nefotografējiet. Pēc jūsu fotogrāfijām ienaidnieks sapratīs kur mēs esam. Jūsu avīzei to vajag, bet dzīvības ir mūsējas,“- klusu palūdz ukraiņu karavīri.

Var redzēt, ka saspridzinātajā mājā tomēr kāds mitinās. Sirms kungs slauka gružus, bet kundze Ērika baro savu trusi Lailu. Dzīvnieciņš sabīstas un pieglaužas. „Cik labi, ka viņš man ir“, – saka Ērika un paņem draugu klēpī. Dzīvoklis ir sabombardēts, taču cilvēks ir radošs un spēj izturēt un sarūpēt mājību pat cauršautas ēkas saules pusē.

Diemžēl vairums Paula stāstu ir daudz nepatīkamāki. Reportāža no morga ir tieši tik pretīga kādu to var iztēloties. Tatjana Djačenko pārbauda atvestos krievu karavīru līķus un konstatē, ka šīs nedēļas aukstums ir laba lieta, jo bieži pietrūkst saldētavu. Smaka karājas gaisā kā veca lupata uz kuru neiedarbojas neviena un nekāda gravitācija. Jā, ir nācies sastapties ar okupantiem un viņu kalašņikovu stobriem tepat slimnīcas gaiteņos. Tagad lielā skaitā krievi ierodas līķu izskatā. Kāpēc tos neapglabā? Tāpēc, ka ir paredzama mirušo apmaiņa. Ja tā aizkavēsies, tad pretinieku puišus apglabās tepat – ukraiņu kapos.

Paula reportāžas no Ļvovas ir gaišākas. Parkos sēž cilvēki un spēlē šahu, klausoties baznīcas dziesmas pa atvērtajām katedrāles durvīm. Tur iekšā stāv rinda uz grēksūdzēm un maigi mirgo sveču liesmiņas. Pie vienas sienas izvietotas fotogrāfijas ar bērnu portretiem. Viņu vecāki krituši karā. Kādā attēlā var redzēt piecus vai sešus gadus vecu zēnu Zaharu Buslajevu. „Es katru vakaru sapņoju par to, ka uzbūvēšu sliedes tramvajam, kurš vedīs debesīs pie tēta, kurš tur tagad dzīvo uz mākoņa. Es ļoti gribu pie viņa aizbraukt.“

Ļvovas stacijā drūzmējas ļaudis. Vilcienos ielaiž tikai sievietes un bērnus. Viņi sakāpj vagonos un spiežot pieri pret stiklu raud. Uz perona paliek tikai tēti, brāļi un vectētiņi, kas māj un māj un māj. Saraudātās sejas pazūd no horizonta un to vietā ierodas jaunas. Šausmu karuselis griežas tālāk.

Attēls: Alīna ar dēlu. No Dagens Nyheter