2011. gada 4. septembrī

Aizvadītajā nedēļā zviedru politiskajā Olimpā kā partijas vadītāja tika akceptēts jau otrais 1983. gadā dzimušais zviedru līderis – Annija Lofa.

Pirms tam, pie Vides partijas stūres jau bija nostājies viņas vienaudzis Gustavs Fridolīns.

• Centra jeb zemnieku partiju tagad vadīs cilvēks, kas savā pārliecībā nav tradicionāls zemnieku partijas līderis, – šodien konstatē Dagens Nyheter. Konspirācijas teorijas tiek attīstītas enerģiski un etablēto kungu šoks (par ”tik jaunas” dāmas nostāšanos pie zemnieku partijas stūres) ir faktiski … strauji pamatots.

Vai Annija patiešām ir moderātu ”Trojas zirgs” zviedru politiskajā zupā, jeb viņa sirgst ar noteiktu slimību, kas neļauj precizēt savas politiskās simpātijas (SVT, Aktuellt)?

Iedzīvotāju uzskatu peilēšana tagad sit augstu vilni.

”Vai Tu paļaujies uz paaudžu nomaiņu politikā?- jautā vieni.

”Vai Tu balsosi vēlēšanās pa tik jaunu cilvēku?” – prasa citi mediji.

”Kā tad paliek ar pieredzi un brieduma gudrību?” – grib zināt trešie.

Diemžēl šie prašņājumi nav nedz melu detektors nedz arī uzskatu barometrus, kas būtu cieši piesaistīts valsts politikas nervu sistēmai.

Runa ir par vēsturiskās atmiņas mantojumu. Ieradumu spēku, kas nosaka paļāvību.

Vai vēlētājs balso par partiju vai par personību?

Čaklākie balsotāji vēlēšanās mēdz būt pensionāri. Vai viņi saņemsies un nobalsos vēlēšanās par meiteni –  sava mazbērna vecumā?

Grūti pateikt … kā rīkosies zviedru vēlētājs.

Laiks ir aizskrējis un tagad partija vadītājs savā krēslā vairs nespēj noturēties ilgāk par četriem, pieciem gadiem. Frederiks Reinfelds, ar saviem sešiem līderisma gadiem, šeit izskatās pēc dinozauru laikmeta politiķa.

Būtībā nav nozīmes partijas vadītāja vecumam, dzimumam, profesijai vai partijas piederībai. Pats svarīgākais – lai viņš jūt laika prasības, spēj tās saskatīt, atrisināt un strādāt stratēģiski nākotnei.

To var arī mazmeitiņa…ja viņa to patiešām var…

Protams, ka mūsu aizspriedumu sistēma vienmēr piedāvās stereotipus – Ziemassvētku vecīti Sarkangalvītes vietā (ja būs runa par premjera krēslu).

Mēs esam pārāk dziļi iestiguši pagātnes dresūras dūkstīs.

Tikmēr rudens Zviedrijā iet savu ceļu.

Viena daļa draugu dosies uz labākā dzēriena (starp citu mana favorītvīna !) dzimteni Franciju. Izrādās, ka uz Saint – Émilion var tagad aizlidot arī ar zemo cenu lidmašīnām (caur Bordeaux), lai vismaz četras dienas pavadītu dievišķās dziras sabiedrībā. Katakombās un senajās alās šis vīns, protams, izskatās un garšo pavisam citādi nekā tas, kas paņemts no Rīgas Prizmas sarkanvīnu plaukta.

Taču, lai paliek viduslaiku pilsētiņa ar savu seno šarmu.

Zviedrijā mūs gaida trīs delikateses – āboli, vēži un trifeles.

Elandes ābolu svētki sāksies 29. septembrī. Parasti šo gadatirgu apmeklē ap 300 000 apmeklētāju, lai piedalītos ap 900 ”ābolu aktivitātēs”. Varbūt mums Latvijā arī noderētu kas tamlīdzīgs. Kur atrodas mūsu vislabākie āboli, kur ir LV ābolu galvaspilsēta?

26. septembrī būs vēžu sezonas atklāšana Rietumu krastā. Jūras veltes vislabākajā līmenī. Ja kādam piemīt šī pasija, tad dodieties uz Bohuslēni, uz vēžu safari.

Pavisam cita rakstura delikatese vilinās apmeklētājus uz Gotlandi. 15. septembrī jeb ”Sandru dienā”  🙂  tur sāksies trifeļu svētki. Ulla Berglunda kopā ar trifeļu suņiem mācīs apmeklētājus atrast šīs lieliskās sēnes. Trifeļu akadēmijas atklāšana notiks vēlāk – 12. novembrī, kopā ar bīskapa svētību Visbijas Doma baznīcā.

Kāds sakars trifelēm ar Dievu?

Gotlandiešiem un viņu baznīcas šefiem liekas, ka ”trifeles vajag kristīt”, lai tām labi veicas un , lai ” viss notiek”!

Tikmēr Stokholmā spīd saule un šorīt, skrienot krosiņu, beidzot izdevās atrast takas malā apšu bekas.

Rudens ir klāt.