Dž. R. R. Tolkīna darbi ir valdzinājuši lasītāju paaudzes ilgstoši. Daudzi tajos šodien saskata Ukrainas kara likumsakarības, kur labie cīnās pret ļaunajiem. Krievu armiju mēdz salīdzināt ar orkiem un pašu Putinu ar posta impērijas Mordoras atamanu. Oksfordas profesoram izdevies uzburt melanholijas vidi un piedzīvojumu ainas, no kurām turpina nenogurt lasītāju paaudzes. Kā viss beidzas?
Formāli šīs biezās grāmatas noslēdzas laimīgi: pareizais karalis sēžas tronī, hobiti atgriežas mājās un varas gredzens tiek likvidēts, taču neatstāj sajūta, ka vēl vairāk ir zaudēts. Frodo rētas ir dziļas, elfi atstāj zemi un kopā ar viņiem aizlido maģija un brīnumi. Ir kari, kuru rezultātā tiek zaudēts pārāk daudz tik lielā mērā, ka pazaudēto vairs nav iespējams atgūt. Deformētā pasaule nespēj atgūties. Tieši tā es jutos šobrīd – Ukrainas kara apstākļos. Lai gan bumbas mums nekrīt uz galvas, netiek spridzinātas ēkas, skolas un teātri, taču šis Putina izraisītais karš ir sakropļojis valstis un cilvēku dzīves. Radot nervozitāti un bailes par nākotni. Nepatīkami pārsteidz tie, kuri nesaprot, kurā frontes pusē cīnās orki slepkavojot, postot. Neapjēdzot kurā pusē ir hobiti, kas iznīcina varas un varmācības gredzenu pasaules miera vārdā.
Fantāzijas romāni
Protams, ka arī pirms Tolkīna bija autori, kas aprakstīja fantāzijas pasauli krāsaini un koši. Taču nevienam tos neizdevās tik pārliecinoši kā viņam. No kurienes radās idejas un varoņi, tēlu sistēma un piedzīvojumi? Dažus no tiem autors esot atradis kartē, dažus sadzīvē. Mordora esot dzimusi Balkānos, nevis Krievijā, bet Oksfordā radusies ideja par hobitiem. Vispār jau rakstnieks nebija runīgs par šīm tēmām savas dzīves laikā. Viņš uzskatīja, ka literatūra nevienam nav jāizskaidro, un tāpēc nepatika stāstīt par sevi vai rakstīt memuārus. Tolkīns bija pārliecināts, ka katra cilvēka privātā dzīve ir viņa paša glabāts noslēpums.
Džons Ronalds Rūels Tokīns dzimis 1892.gada 3.janvārī Dienvidāfrikā. Tur bankā strādājis viņa tēvs. Pēc pāris gadiem māte aizveda dēlus atpakaļ uz dzimteni Lielbritāniju. Toreiz Džons Ronalds bijis tikai četrus gadus vecs. Ģimene apmetusies ainaviskā vidē, netālu no Birmingemas. Vietā, kas vēlāk tiek aprakstīta kā hobitu brīnumu pasaule. Tieši tur arī radusies interese par pasakām un valodām. Māte sākusi dēlam mācīt latīņu valodu, kas nākamajam rakstniekam padevusies negaidīti viegli. Taču pēc mātes nāves dzīve būtiski mainījusies. Zēns nokļuvis bāreņu patversmē, kur apmeklējis skolu un iemīlējies skolas biedrenē Edītē. Pēc vairākiem gadiem abi saderinājušies un saglabājuši šo mīlestību visu mūžu.
Apdāvinātība palīdzēja iegūt stipendiju studijām Oksfordas universitātē, lai tur studētu angļu valodu un literatūru. Turklāt viņš aizrāvās arī ar Ziemeļvalstu valodām, apgūstot seno norvēģu un somu valodas. Kādā senā angļu dzejolī Tolkīns esot sastapies ar brīnumaino Viduszemi. To pašu, kas viņa izpratnē ir ekvivalents Midgārdai skandināvu mitoloģijā. Toreiz Tokīns bijis 21 gadu vecs un nolēmis iedzīvoties šīs savādās zemes burvībā. Tātad – fantazēt par to un aprakstīt savu sapņu lidojumus uz papīra lapas. Vienlaikus viņš saglabājis vēlmi izveidot jaunu valodu. Kā izejas punktu šim procesam Tolkīns izvēlējies somu un valensiešu valodas un turpinājis strādāt pie šīs idejas visu savu mūžu. Abas viņa valodas – kvenja un sindariešu valoda parādās romānu lappusēs kā piesātināti varoņi. Tādi, kas veido cilvēku kopas un viņu domāšanu, tikumību un reakcijas uz ārpasaules norisēm.
Pirmais pasaules karš esot izveidojis viņa izpratni par kara postu. 1916.gadā nākamais rakstnieks tika nosūtīts karot uz Franciju un ir piedalījies Sommas kaujās. Divi viņa tuvākie draugi gāja bojā frontē, un viņš pats redzēja kara nejēdzības tuvplānā. Ierakumos rakstnieks smagi saslima un tika nogādāts uz lazareti. Pēc visa piedzīvotā viņš nolēma sākt rakstīt. Studēja somu, islandiešu sāgas, grieķu mītus, leģendu par Artūru, ģermāņu teikas un pasakas par maģiskajiem zobeniem un gredzeniem. Pirmā darba uzrakstīšana norisinājās ātri. To nosauca „Silmariljons“, un sižeta pamatā bija mīts par par notikumiem sešos periodos; par Godolīnas pazušanu un traģisko varoni Turinu Turambaru un viņa bezcerīgo cīņu un bojāeju. Par mīlas pāri, kas dejo burvju mežā. Pēdējā aina esot noskatīta reālajā dzīvē. Jo viņa sieva esot dejojusi mežā Jorkšīrā, un šo ainu autors arī iekļāvis literārajā darbā. Citām romāna līnijām nav tieša sakņojuma dokumentālos notikumos. Tolkīns apvainojās, ja viņam pārmeta fantazēšanu. Pēc viņa domām, rakstniekam nekas nav jāizdomā. Stāsti paši ierodas un nostājas rakstnieka acu priekšā. Tolkīnam esot atlicis tikai tos pierakstīt.
Pēc kara Tolkīns kļūst par Līdsas universitātes docentu un vēlāk Oksfordas profesoru. Taču turpina iesākto līniju – stāstot tālāk par fantastisko Viduszemi. Viņa stāsti ir piesātināti ar varoņiem un varoņdarbiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, jo kauja ar ļaunumu ir bezcerīga cīņa. Lai uzvarētu ļaunumu, nepieciešama Dievu iejaukšanās. Visas šī sižeta līnijas atspoguļo viņa paša piedzīvoto – bērnības paradīzes zaudēšanu, mātes nāvi, draugu zaudēšanu karā un ticību Dieva visvarenajam spēkam.
1930.gada pagrieziens
Toreiz Tolkīns uzrakstīja baltas lapas vidū pirmo teikumu: „Reiz nelielā alā dzīvoja kāds hobits.“ Grāmata tika publicēta 1937.gadā, un ar to sākās faktiskā Tolkīna debija literatūrā. Hobitiem bija lieli panākumi, un tāpēc lasītāji pieprasīja stāsta turpinājumu. Autors atkal ķērās pie rakstīšanas, un pēc 12 gadiem piedzima „Gredzenu pavēlnieks“. To izdeva 1954.gadā un sāka lasīt visā pasaulē. Ja apgalvošu, ka šīs grāmatas iznākšana kļuva par sensāciju, tad nebūs pārspīlēts. Vienlaikus šī grāmata nebija ierastā lasāmviela. Tā bija neparasta un lielā mērā pārsteidza gan lasītājus, gan literatūras pētniekus. Literatūras zinātnieks Braiens Rouzberijs ir uzsvēris, ka Tolkīns, līdzīgi Džordžam Orvelam, Džeimsam Džoisam un T.S.Eliotam, ir izmantojis vēsturi un teikas, lai pastāstītu ko jaunu, izmantojot savu dzīves pieredzi. Taču atšķirībā no modernistiem, kas šajā periodā piedzīvo savus ziedu laikus, Tolkīna darbos nav ironijas. Viņa grāmatas ir nopietnas un pacilātas, ar savu vēstījuma stilu drīzāk atgādina eposu, nevis parodiju. Pēc Tolkīna domām, tekstam jāspēj uzburt lasītāja acu priekšā jaunu, nebijušu realitāti.
Jā, viņam nepatīk modernā pasaule un industrializācija. Viņš ir skeptisks pret reprezentatīvo demokrātiju. Necieš vadoņu kultus un ideju par varonību karā. Viņa maģiskā fantāzijas pasaule pamazām tuvojās norietam, un, lasot pēdējās teksta lappuses, kļūst skaidrs, ka burvju pasaule (neraugoties uz saviem upuriem) būs spiesta iet bojā. Tā pārvērtīsies par kaut ko citu. Par pelēko ikdienu, kurā pašlaik dzīvojam mēs visi. To apzināties ir bezgala sāpīgi.
Jāpiezīmē, ka liela nozīme notikumu attīstībā viņa romānos bija arī Otrajam pasaules karam un postam, kuru šis asiņainais karošanas process izraisīja. Paradoksāli, ka kara apstākļos piedzima arī otrs fantāzijas darbs bērniem „Nārnijas hronika“, kuru Klaivs Steipls Luiss rakstīja laikā no 1949. līdz 1954.gadam. Arī tajā ir runa par mītiskām vietām, maģiju, mītiskiem, runājošiem zvēriem un drosmīgiem bērniem, kuri cīnās pret pasaules ļaunumu.
Taču atgriezīsimies pie Tolkīna varoņiem un viņu vārdu, raksturu skaidrojuma.
Bilbo jeb galvenais hobitu varonis esot ieguvis savu vārdu no 16.gs. angļu zobena ”bilbo”, kas aizgūts no basku pilsētas Bilbao. Šajā pilsētā sākumā zobeni izgatavoti.
Frodo – „Gredzenu pavēlnieka“ galvenais varonis ieguvis savu vārdu no sena angļu vārda ”fróð” jeb viedais, gudrais. Iespējams, ka „vainīgais“ ir dāņu karalis Fróði, kas nozīmē mieru. Līdzīgs nosaukums ir arī kādas ģermāņu sāgas varonim ”Frotho”, kurš nodarbojas ar noslēptu bagātību atklāšanu.
Enti jeb staigājošie koki ir ieguvuši savu vārdu no sena angļu nosaukuma ”ent” jeb milzis. Senos mītos vai pasakās pastāv arī tēls „zaļais vīrs“ jeb ”Green man”, kas ir koks ar cilvēka seju. Ir zināms, ka Tolkīnam nepatika Šekspīra „Makbetā“ aprakstītais ”Great Birnham Wood”, kuru tēloja ar zariem rotājušies karavīri. Tolkīns vēlējās izveidot reālus kokus, kuri cīnās karā.
Silmariljoni ir maģiski dārgakmeņi, kas cēlušies no somu eposa Kalevala. Tur darbojas maģiskais kalējs Ilmarinens, kas rada Sampo. Tolkīnam šo darbu veic elfu kalējs Feanors (Fëanor).
Smogs ir pūķis, kurš sargā dārgumus. Ideju autors aizņēmies no dzejoļa “Beowulf”, kurā zaglis ielavās pūķa alā, lai nozagtu kausu ar zeltu. Pēc tam, ka pūķis zādzību ir pamanījis, tas nodedzina visu karaļvalsti aiz dusmām par zagļa nodarījumu.Tieši tāpat kā Smogs Tolkīna romānā.
Nūmenora ir sala, kuru uzdāvināja cilvēkiem par viņu cīņu pret Morgotu (Morgoth). Sākumā sala plauka un zēla, bet ar laiku tās valdnieks Saurons to sagandēja un tā nogrima jūras dzīlē. Stāsta pamatā izmantota sāga par Atlantīdu.
Amazon prime šonedēļ sāk rādīt šos tēlus sērijā „Gredzenu pavēlnieks: spēka gredzeni“ astoņos tupinājumos. Iesaku noskatīties. Vienkārši tāpēc, ka Tolkīna sižetiem paralēlās ainas redzam katru dienu savos televizoru ekrānos. Ukrainas kara formā.