Tā uzskatīja Jesaja Berlins. Viņš necieta fanātismu, cigarešu dūmus un trokšņus Publicējās maz, tieši tāpat kā Sokrāts. Taču, neraugoties uz publikāciju pieticību, ir kļuvis par vienu no ietekmīgākajiem liberālās Eiropas domātājiem. Ideju lapsa, kas faktiski vēlējās nodzīvot savu dzīvi kā ezis. Šo domu esot smēlies kādā lekcijā Londonā, kurā citēts sengrieķu dzejnieks Arhilons: „Lapsa prot daudzas lietas, bet ezis pārzina tikai vienu un to pašu – pamatīgi.“ Pēc tam secinājis, ka Puškins un Gēte ir lapsas, bet Tolstojs un Dostojevskis – eži. Vai izdevās kļūt par ezi? Šķiet, ka neizdevās. Lai gan doma „par lielo tēmu“ esot vienmēr bijusi aktuāla, un tās nosaukums ir brīvība.
Magnētiskie teksti
Harolds Ross (New Yorker redaktors) savulaik esot viņu uzaicinājis uz pusdienām Algonkīnā un teicis tā: „Jaunais cilvēk, es nesaprotu ne vārda no tā, ko jūs runājat, taču drukāšu visu, ko esat uzrakstījis.“ Tā patiešām arī bijis – Jesaja slikti runājis angliski. Nesaprotami. To apliecinājusi arī Grēta Garbo, piebilstot: „…un vispār jums ir skaistas acis!“ Kā tur īsti bija, to grūti spriest. Josifs Brodskis šajā sakarībā komentēja citādi – Berlins esot runājis ļoti ātri. Pārāk strauji bēris vārdus, tāpēc daudziem bijis grūti viņu saprast. Ātrāk par gaismu. Esot vārījies kā krievu patvāris jeb samovars. Šā iemesla dēļ sekretārēm bijis grūti stenografēt visu, ko viņš runājis. Tolaik bija pieņemts diktēt. Autors pats ar tik nevajadzīgām lietām kā pierakstīšana nenodarbojās. Viņa palīgteikumi ripojuši ārā no balsenes tikpat ātri, kā akmentiņi veļas lejup pa kraujas slīpumu. Sarežģītus vārdus viņš esot „līmējis kopā“ (intonatīvi) ar citiem vārdiem, un klausītājs beigās juties nogurdināts un apjucis. Tāpēc daudz labāk esot Berlinu lasīt. Tekstos viss skaidri novietots un saprotams.
Zīmīgi, ka visās savās publikācijās viņš ar kādu diskutē. Kaut gan žanrs ir monologs. Neraugoties uz to, ka bibliotēkās viņš pavadīja visai maz laika, no viņa „vārīšanās“ nenogura pat Freids, Virdžīnija Volfa, Vitgenšteins un citi.
Kara beigās (1945) kā britu vēstniecības darbinieks viņš Krievijā nodarbojās ar literatūras kontrabandu. Regulāri tikās ar Borisu Pasternaku un prata izvest uz Rietumiem no Padomju Savienības „Doktora Živago“ pirmo daļu. Pavadīja ilgas stundas sarunās ar Annu Ahmatovu Pēterburgā, lai gan dzejnieci pēc tam boļševiku drošībnieki sāka vajāt: vīru nogalināja un dēlu arestēja.
Tas, ka Berlins bija dzimis Rīgā (1906) turīga tirgotāja Mandeļa Berlina ģimenē, vēlāk nozīmēja visai daudz viņa filozofijā un publicistikā. Notiekošais tika samērots ar krievu kultūras kontekstu, kuru viņš apguva bērnībā Latvijā un pusaudža gados Pēterburgā.
Latvija tolaik bija cara impērijas sastāvdaļa. Pēc atgriešanās no Krievijas Latvijā (1918), viņa ģimene 1921. gadā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Lielbritānijā. Cara diktatūras un Ļeņina apvērsuma laikā piedzīvotais atstāja pēdas Berlina rakstos. Iespējams, ka tāpēc viņam bija svarīgs liberālisms kā ideja. Valsts iekārta eksistē tikai tāpēc, lai aizsargātu cilvēka individuālo brīvību. To pašu, uz kuru toreiz nospļāvās Staļina vai Hitlera režīms un kuru šodien ignorē Putins. Valstij ir jāaizstāv savi pilsoņi un viņu brīvības. Demokrātija ir jāciena un jākopj, jo tā nerodas pati no sevis.
Ahmatova esot viņam iemācījusi, ka vēsture var pakļauties un ietekmēties no cilvēka godprātīgās stūrgalvības. Taču Staļina laiks pļāva cilvēkus bez šķirošanas. Pārāk daudz un negaidīti nežēlīgi. Apcietinātais tēvabrālis Leo nokrita uz ielas un mira pēc atbrīvošanas, sastopot savu spīdzinātāju kā pretimnācēju. Divdesmit gadus vēlāk Anna Ahmatova ieradās Oksfordā un kļuva par viesprofesori. Pēc omulīgām vakariņām Berlinu ģimenē viņa secinājusi: “Izskatās, ka putns ir atradis savu zelta būri.“
Jā, viņš bija kompromisu cilvēks. Veiksminieks. Vecāki jau laikus noenkurojās Lielbritānijā, iegādājās tur privātmāju (Holland Park), un talantīgajam jaunietim neatlika nekas cits kā mācīties. Viņš bija cēlies ebreju ģimenē un tāpēc uztvēra sevi svešajā sabiedrībā kā antropologs, kurš pēta iedzimto īpatnības. Tādā kārtā viņš uzzināja par britiem vairāk, nekā zināja viņi paši.
Kara laiks aiz okeāna
Otrā pasaules kara laiku viņš pavadīja Lielbritānijas vēstniecībā Vašingtonā kā pirmais sekretārs. Izveidojās neparasti cieši kontakti ar Rūzveltu un vadošajiem amerikāņu publicistiem un politiķiem. Par to viņš regulāri ziņoja uz Londonu, lai gan vēstnieks sistemātiski esot cenzējis šos ziņojumus. Savukārt Londonā karalis un Čērčils esot iemācījušies gaidīt Berlina asprātīgos tekstus un spējuši no tiem diezgan daudz izlobīt.
Pēc kara Berlins atgriezās Londonā un kādā diskusijā esot paudis šādu domu: „Tā kā vēsturei nav libreta, tad arī visām mūsu dzīvēm tāda nav. Tas nozīmē, ka dzīvei nav jēgas un to apzināties ir liels atvieglojums.“ Šajā brīdī viņš bija kļuvis par atzītu intelektuāli, neraugoties uz to, ka viņa viedokli kritizēja gan kreisie, gan arī labējie. Reizēm bija vientuļš un kritiskos brīžos smējās bez skaņas.
Divas brīvības
Viņš piedāvāja pēckara laikabiedriem savas teorijas un pārbaudīja tās publisku vētru apstākļos. Nepiemērotās anulēja, izdzīvojušās attīstīja tālāk. Centās paskaidrot Makjavelli un Marksu ”Against the current” (1979). 1952. gada lekciju darbs radio “Freedom and its betrayal” (BBC Radio 3) piesaistīja plašu publiku. Viņa viedoklis par to, ka cilvēki nav bioloģiski vai ģenētiski ieprogrammētas marionetes, bet gan brīvi indivīdi ar tiesībām pašiem veidot savu likteni, daudziem klausītājiem bija atklājums. Tas nozīmē, ka mums kā cilvēkiem nav tiesības novelt vainu par savām kļūdām uz vecākiem, vēsturi, dzimumu, sociālo slāni vai skaudro īstenību. Profesora darbs politikas teorijā (1958) Two concepts of liberty iekaroja arī ārzemes.
Viņa izpratnē ir divējādas brīvības. Pozitīvā un negatīvā. Negatīvā brīvība atļauj indivīdam pašam rīkoties, ja ar to viņš neierobežo citu cilvēku brīvību. Jo apņēmīgāk cilvēks režisē savu dzīvi, jo brīvāks viņš ir. Šo brīvību var apspiest valsts vara, ja tā sāk ierobežot indivīda izpausmes iespējas.
Pozitīvā brīvība pieprasa izmantot politiskās varas sviras, lai atbrīvotu cilvēkus un liktu viņiem apzināties savu apspiesto potenciālu. Tās parasti noved pie utopijām, jo apstākļi nav visiem vienādi, Piemēram, analfabētam nav nekāda labuma no preses brīvības, bet trūcīgajiem neko nedod iespējas braukāt pa pasauli.
Abas šīs brīvības ir pretrunīgas. Tās savienojot, cilvēki nonāk pie traģēdijām un kariem. Tāpēc viss pieprasa prātīgus apsvērumus un pacietīgu problēmu atrisināšanu. Visām idejām ir jābūt piemērotām cilvēka apstākļiem un situācijām. Citādi rodas cenzūra, policejiska varas sistēma un masu slepkavošanas.
Visi 20.gadsimta kari un konflikti radušies ticības vai pārliecības kolīzijas rezultātā. Brīvību var nodrošināt, to izvēloties. Taču, līdzko kāds sāk novērtēt sevi vai savu grupu, tautu, nāciju kā labāku par citām, tā piedzimst tirānija un diktatūra.
Vērtību konflikti ir pastāvējuši visos laikos: brīvība pret līdztiesību, taisnīgums pret žēlastību, tolerance pret kārtīgumu, pretošanās/opozīcija pret piesardzību. Brīvībai būtu jāpiešķir visu veidu priekšrocības, taču pienāk reizes, kad tā ir jāierobežo sociālā taisnīguma vārdā. Tātad – katrai izvēlei un jaunam brīvības solim automātiski seko neatgriezenisks zaudējums.
Nacionālismā cementēta, ksenofobiska tautas griba nav attaisnojama arī tad, ja to atbalsta lielākā daļa. Tāpēc, ka valsts uzdevums nav palielināt vairākuma laimi, bet gan mazināt nelaimes. Tāpēc būtisks aspekts ir spēcīga konstitūcija.
Attīstītas valsts apstākļos neviens nepieprasa no māksliniekiem vai zinātniekiem peļņu vai ātri nolasāmus rezultātus. Grāmatā ”Personal impressions” (1981) Berlins diskutē par indivīda ietekmi uz vēsturi. Vai cilvēci ved uz priekšu kolektīvas sabiedrības mehānismi? Vai tomēr taisnība ir Einšteinam, kurš bija pārliecināts, ka slavināt un lepoties ir vērts vienīgi ar cilvēkiem, kas kaut ko sasnieguši kultūras vai zinātnes jomā, nevis ar karavadoņiem vai politiķiem? Berlinam šajā jomā bija trīs izņēmumi: Čērčils, Rūzvelts un Nelsons Mandela.
Šodienas kara sakarībā, var pamanīt, ka Jesaja Berlins komunismā un nacismā saskatīja pašu galveno – morāles cinismu. Izsmieklu pret parastajiem cilvēkiem.
Iespējams, ka viņam ir taisnība. Tie, kas mīl izsmiet, vīpsnāt un ironizēt par citiem, ir ar vienu kāju iekāpuši nelietībā. Tālākais ceļš uz nelietību ir vairs tikai dažus milimetrus garš.