Lielīties krievi proti. Viņi to dara ar patētisku atvēzienu un Putins nav izņēmums. Viens no lielības elementiem ir fakts, ka ofensīvā pret Ukrainu Maskava jau trīs reizes izmantojuši nenormāli dārgo raķeti  Orešņik (trīs reizes). Taču bez efektiem. Tātad – ar datoru dauzījuši naglas veca šķūņa sienā. Pirmo reizi 2024. gada 21. novembrī, kad trāpīja Ukrainas pilsētai Dņipro, un pēdējo reizi Bila Cerkvā (Kijevas apgabalā) 24. maijā. Toreiz trāpīja garāžai, pēc tam mazam namam Ļvivas nomalē. (BBC) Trešo reizi sagrāva dzīvojamo namu. (The Insider)

Šķiet, ka Orešņik ir nevis militārs, bet Kremļa propagandas ierocis. Putinam ir vairāki superieroči, par kuriem viņš ir gavilējis un sajūsminājies jau ilgi. Orešņiks ir viens no tiem. Diemžēl prakse rāda, ka lielīties viņi prot, bet trāpīt nespēj. 

Raķete tiek palaista no mobilās platformas. Pēc vertikālas pacelšanās, tā pamet atmosfēru un pārvietojas kosmosā, sasniedzot lielu ātrumu. Tuvojoties atpakaļ uzbrukuma mērķim, atveras otrā pakāpe un izdala vairākus paralēlos ieročus. Katram no tiem ir atsevišķa vadības sistēma un miniatūri dzinēji, kas ļauj mainīt virzienu un trajektoriju. Tāpēc šīs raķetes ir grūti notriekt, jo to trajektorija ir grūti prognozējama. Sistēma ir konstruēta tā, ka spēj nest gan konvencionālās (sprādzienbīstamas vai kasešu), gan kodolgalviņas. 

Briesmīgi? Jā, protams. Taču velns nekad nav tik melns kā viņu mālē.

Lai cik moderns nebūtu šis ierocis, tas pagaidām nav spējis panākt lielas sekas Ukrainas karā. 

Kāpēc Putins tomēr liek lietā tik ļoti dārgus ieročus kā Orešņik? Šauj ar raķeti pa zvirbuļiem?

Jā, šī raķete ir dārgs ierocis. Tā ražošanai nepieciešamas relatīvi progresīvas sastāvdaļas, kuru krieviem pašlaik nepietiek. Blokādes dēļ. Taču viņi šauj.

Domāju, ka Putins izmanto eksperimentālās vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes Orešņik, lai iebiedētu Ukrainu un Rietumus. Lai izrādītu savu militāro potenciālu un pārbaudītu jaunu bruņojumu kaujas apstākļos. Tā kā Ukrainai nav efektīvu aizsardzības līdzekļu pret šādiem ieročiem, tad Maskava tos izmanto kā psiholoģiskā spiediena instrumentu.

Raķetes spēj sasniegt lidojumu, kas vairākas reizes pārsniedz skaņas ātrumu. Rietumu piegādātās pretgaisa aizsardzības sistēmas nav spējīgas notriekt Orešņiku. Putinam šī raķete ir noderīga kā iebiedēšanas svira jeb kā “brīnumierocis” (“Wunderwaffe”), lai uzturētu spriedzi sabiedrībā un mēģinātu ietekmēt lēmumu pieņemšanu Rietumos.

Rietumu reakcija izpaužas divejādi: A) paātrina modernāku pretgaisa aizsardzības sistēmu piegādi Ukrainai, B) pastiprina dažu Rietumu līderubažas par konflikta eskalāciju un izraisa pasīvu reakciju. Baidoties no kodolkara. 

Tā kā standarta pretgaisa aizsardzība nespēj notriekt Orešņik raķetes, Ukraina izdara maksimālu spiedienu uz sabiedrotajiem. Tas mudina Rietumus meklēt iespējas piegādāt augstākā līmeņa sistēmas (piemēram, ASV ražotās Patriot jaunākās modifikācijas vai THAAD komponentus), kas ir izstrādātas vidēja darbības rādiusa ballistisko raķešu pārtveršanai.

Tā kā šīs raķetes darbības rādiuss sasniedz līdz 6000 kilometru, tad tās ir tiešs drauds arī mūsu drošībai. Rezultātā pieaug politiskā vienprātība par nepieciešamību ilgtermiņā stiprināt visas Eiropas pretgaisa aizsardzības vairogus.

Maskava cer, ka nobiedēti Rietumu vēlētāji izdarīs spiedienu uz savām valdībām un pieprasīs samazināt vai pilnībā pārtraukt militāro un finansiālo palīdzību Ukrainai. Baidoties no kodolkara un krieviem. Taču šīs cerības neīstenosies.

Domāju, ka krievu uzbrukums Latvijai šobrīd nav ticams, jo Krievijai trūkst tam nepieciešamo resursu un Latviju aizsargā NATO kolektīvā aizsardzība. Taču provokāciju un hibrīdkara uzbrukumu intensitāte no krievu puses turpināsies. 

Tāpēc būsim skaidrība par to “kas īsti krieviem ir” un “kas viņiem nav”. 

“Mēs alkatīgi aprijam katru melus drusku, kas mums glaimo, bet tikai pa mazam malciņam iedzeram patiesību, kas šķiet pārāk skarba.” — Denī Didro

Ilustrācija: Uzbrukumos Kijivas apgabalam (naktī no 23. uz 24. maiju) Krievija izmantoja Orešņik raķetes. Foto: Mihailo Palinčaks/TT