Eiropas Parlaments aicina ”uz paklāja” Dāniju. Bēgļu dēļ

Brisele izsaukusi dāņu valdības ministrus (viņu realizētās bēgļu politikas dēļ). Veselus divus ministrus (!) iztaujās Briselē rīt no rīta. Pērienu nāksies saņemt ārlietu resora vadītājam Kristianam Jensenam un Migrācijas ministrei Ingerai Stojbergai.

Pilsoņu brīvības un tiesību komisija jūtas satraukta. Folketings otrdien grasās pieņemt jaunu likumu, kas turpinās ierobežot ārzemnieku tiesības Dānijā.

Turpmāk varēs: 1) konfiscēt bēgļu īpašumu (dārglietas, naudu) kā samaksu par uzturēšanos Dānijā; 2) ģimenes apvienošana bēgļiem Dānijā nebūs iespējama ātrāk kā pēc trim gadiem. Pret šiem priekšlikumiem iebilst Brisele, UNHCR un ANO cilvēktiesību komiteja.

Pašiem dāņiem šķiet, ka viņi ir nesaprasti. Ārlietu ministrs uzskata, ka vainīgie ir Dānijas eiroparlamentārieši, kuri kūda ārzemniekus pret Dāniju. Viņiem būtu jāaizstāv sava valsts. Tā domā ministrs. Pretējās domās ir Dānijas eiroparlamentārieši.

-Mēs šo putru neesam ievārījuši, mēs neesam radījuši pamatu gigantiskām rubrikām starptautiskajā presē. To savārījusi mūsu valdība pati, – uzskata Mortens Helvigs, Die Radikale pārstāvis Eiroparlamentā. Līdzīgās domās ir arī Margarete Aukena no Sociālistu Tautas partijas, kas ir pārliecināta, ka valdība aģitējot pret ieceļošanu Dānijā, pati sev sabojājusi dzīvi.

Dānijas ārlietu ministrs jau septembrī aktīvi uzstājās pret zviedru labvēlīgo bēgļu politiku, uzsverot Facebook, ka ”ir laimīgs, ka nedzīvo Zviedrijā”. Tam sekoja mediju vētra abās valstīs un rezultāta šiem “kautiņiem” pagaidām nav.

Protams, ka situācija nav viennozīmīga. Bēgļu plūsmas apturēšanai Eiropas Savienībai nepietiek spēka un nav pat spēju tikt ar šo problēmu galā.

Dānija vienmēr atšķīrusies ar ļoti radikālām reakcijām imigrantu uzņemšanā. Tā tas bija bēgļu plūsmas laikā otrā pasaules kara laikā. Tāpat tas ir arī tagad. Taču Briseles ”uzrukšana” dāņiem šobrīd neliekas loģisks un vajadzīgs pasākums, jo problēma šādi netiek atrisināta un vairāk izskatās pēc operetes pozas nevis pārdomāta politiska soļa.

Vai mēs atbalstām vai iebilstam? Kā ir ar mums?

Zviedri pieprasa, lai ES akceptē karalistes robežkontroles pagarināšanu vēl uz 18 mēnešiem.

Skärmavbild 2016-01-24 kl. 19.19.27

Vācijā jau reģistrēts viens miljons patvēruma meklētāju un tieši vāciešu reakcija laikam būs noteicošā šajā jomā. Kancleres Merkeles plāns A par to, ka visām dalībvalstīm draudzīgi jāsadala bēgļi savā starpā – nedarbojas. Viņa atsakās piekrist arī Austrijas prasībai par “griestu ieviešanu”. Partijas kolēģe Julia Kloknere (CDU) šobrīd piedāvā plānu A2, kas mazliet atgādina “griestu loģiku”, taču (kā norāda Der Spiegel) to nedrīkst saukt par plānu B. Tas būšot pārāk radikāli.

Taču, kā jau tas politikā pieņemts – spēle notiek aizkulisēs. Tajās var redzēt, ka Vācija faktiski jau ir ieviesusi robežkontroles uz Austrijas robežas. Kontrolētājiem vajag algas un valsts kasi tas apgrūtinās vēl par + 10 miljardiem eiro gadā.

Pagaidām valstis spējušas vienoties vienīgi robežu kontroles jautājumā. Tas nozīmē, ka nāksies “modificēt Šengenas vienošanos” un panākt, ka Grieķija tiek izstumta no zonas, jo palaidusi vaļā savas robežas visiem vējiem.

Nesen 29.11. ES un Turcija noslēdza vienošanos, ka Turcija uzraudzīs/apsargās ūnijas robežas no bēgļiem par samaksu 3 miljardu eiro apmērā. Tiktāl viss OK, bet kurš sāks pirmais?  Vai ES vispirms samaksās “uz priekšu”, jeb turki pirmie sāks samazināt bēgļu straumi un tikai pēc tam eiropieši par to samaksās? Itālija un Grieķija negrasās maksāt.

Kā vajadzētu rīkoties tālāk? 

 

Zobs pret zobu? Kas mums draud?

2015.gada 17.februāris

Pavasaris, foto Sandra Veinberga

Aizvadītais Kopenhāgenas teroristu atentāts pret izteikšanās brīvības konferenci un sinagogu ir nopietna zīme procesiem, kas skar arī Latviju. Bija patīkami redzēt, ka Latvijas Televīzijas ziņu dienests vakar un aizvakar nopietni pievērsās šī notikuma atspoguļojumam un cerams arī nākotnē piedāvās mums analīzi.

Tas, kas notika Dānija, nav parasts, histērisks vienas apjukušas personas terora akts pret kristīgo Eiropu. Mediji un analītiķi šodien apgalvo unisonā, ka īstais iemesls esot atvērtā, demokrātiskā dāņu sabiedrība un atvērtā, brīvā vide, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Viņiem (teroristiem) nepatīk kā mēs dzīvojam un domājam.

Taču teroristi nevar iznīcināt rietumu demokrātiju, ja mēs paši viņiem to neatļausim izdarīt. Iznīcināt atvērtu, gaišu un tolerances noteiktu publisko telpu varam tikai mēs paši, pārvēršot to vai nu par fortu= cietumu ar maniakālām vajāšanas mānijas izpausmēm, kā to pašlaik cenšas piekopt amerikāņi, vai arī par totalitāru valsti ar reliģijas doktrīnām kā galveno regulējošo doktrīnu kā Irāna vai Sauda Arābija, piemēram.

Kur atrodas mūsu ienaidnieks?

Šajā pozīcijā varu piekrist amerikāņu pollitologam Francis Fukuyama, kurš 2014. gada oktobra New ­Statesman uzsvēra, ka terorisms ir liela problēma, kas neizzudīs tuvāko desmitgažu laikā, taču tās nav eksistenciālas briesmas. Fanātiskie islāma kaujinieki, kas mēģina šaut uz nobriedušas rietumu demokrātijas mediju sistēmu vai mākslu, neko nepārnāks nedz Francijā nedz Dānijā tāpēc, ka publiskā doma nepieņem šādu notikumu attīstību. Islāmisti nevar iebaidīt dāņus (kuriem ir skaidras esošās formācijas priekšrocības). Taču islāma teoriristiem ir izdevies iebaidīt Latvijas un citas ”tā saucamās Austrumeiropas” sabiedrības, kuru līderi joprojām ar vienu kāju ir vecajos PSRS laikos vai ar otru kristīgā fundamentālisma slāņojumā, kas arī Latvijā atradis auglīgu nišu sabiedrības vairākuma ekonomiskajā postā un pēckrīzes bezcerībā. Viņi ir gatavi piekāpties, piemēroties, būt “pa prātam” visiem, kas izskatās bīstami.

Attīstītajās rietumu sabiedrībās, kā norāda Fukuyama, ”tieksme pēc šāda radikālisma ir līdzīga nullei” un viņu jautājums nav Putina tēze ”vai mums gejeiropa ir vajadzīga”. Liberālā demokrātija ir šodienas attīstīto demokrātiju fundaments un pašsaprotama lieta vēl vairāku nākotnes dekāžu laikā. Turpretī Latvijai, kas savu ceļu turpina meklēt, tā viss nav.

Pats svarīgākais rietumu ”Hamleta jautājums” šodienai ir: vai turpināt tā kā tas bija līdz šim, jeb tomēr kādas ierobežojošas korekcijas mūsu dzīves stilā ir jāievieš. Latvijā var dzirdēt balsis – “jāievieš”.

Liberālā demokrātija balstās uz trim principiem: brīvība, drošība un atvērtība. Tāpēc mēs nevaram pieļaut, ka islamistu doktrīnas ar varu piespiedīs mūs pārtraukt atvērtu, atklātu diskusiju, kas citiem ir tabū tēma. Mūsu publiskā saruna momentāni tiek ierobežota un cenzēta, ja izlemsim, ka nav vērts teikt patiesību publiskā diskusijā, jo tas mums var draudēt ar automāta kārtu redakcijā. Ja mēs spersim pirmo soli un teiksim,”tā rakstīt nedrīkst”, citēt Ričarda Dokinsa ”Dieva delūziju” nedrīkst, ”tā zīmēt nedrīkst” jo ”tā ir zaimošana”, tad mēs būsim ieviesuši pirmo barjeru izteikšanās brīvības priekšnosacījumā – pašcenzūras palielināšanas formā. Tālāk – ejot pa šo pašu ceļu, mēs ķersimies klāt PSRS laika loģikai, ka sabiedrībai neko ”nepatīkamu” vispār nevajag ziņot, ”lai tā neuztraucas”. Arī šodien Latvijas ikdienā var sastapt diezgan daudz ierēdņu un pat politiķu, kas vēlas reanimēt no PSRS laikiem šo noklusēšanas loģiku un skaļi neiztirzāt nepatīkamas lietas. Piemēram partiju nejēdzības – Kaimiņa izgāšanos klubā vai Vienotības iekšējo cenzūru. Tie ir jautājumi, ka jāpaventilē publiski (kā tas liberālai demokrātijai pieklājas), nevis jāatstāj slepenai iekšējai apspriešanai, kā tas bija pieņemts Padomju Savienībā un ir pieņemts Krievijā un  Z Korejā.

Pats galvenais?

Šajā gadījumā ir runa par atvērtības principiem – vai nu visi zina kas notiek un kā notiek, vai arī velkam aizkaru priekšā un deleģējam visu politiskajai, ekonomiskajai un reliģiskajai elitei.

Kuru iespēju mēs izvēlamies par savējo Latvijā?

Man šķiet, ka mēs pieprasām 100% atklātību un atvērtību.

Lai to varētu garantēt medijiem ir jāveic sava misija un šajā darbā neviens privāti reliģiozs medija izpilddirektors, neprofesionāla un politiski angažēta radio, TV padome vai psihiski nelīdzsvarots arhibīskaps nedrīkst mums traucēt.

Britu filozofs Isaiah Berlin savulaik konstatēja, ka liberālās demokrātijas principi nav ”kāda augstāka sistēma”, tas ir mūsu pašu apzinīgums un gatavība šos noteikumus respektēt arī tad, ja kāda privāti ”kaut kas nav pa prātam”. Brīvība atļauj katram no mums atsevišķi sekot savām idejām, sapņiem, taču mūsu kopīgā brīvība pieprasa, lai mēs spētu sekot vienotiem spēles noteikumiem. Tā teikt – man nepatīk reizēm ievērot satiksmes noteikumus, taču es tos pieņemu, jo zinu, ka bez tiem mēs nevarēsim nodrošināt civilizētu satiksmes komunikāciju. Tas nozīmē, ka katrā valstī var novērot atšķirīgu satiksmes kultūru – visiem ir tie paši noteikumi, taču atšķirīga sabiedrības indivīdu gatavība tos ievērot kopīgu mērķu vārdā. Braukt īrēta automašīnā pa ielu Bombejā vai Dakhlā ir daudz riskantāk nekā Stokholmā vai Vāsā. Tieši tāpat var novērot atšķirības liberālās demokrātijas areālā; tas ir pieņemts Dānijā var nebūt OK ASV vai Rumānijā.

Kur dzīvo terorisms Latvijā?

Neuzskatu, ka mums būtu pamats nopietnām bažām par islāmistu akcijām Liepājā vai Ludzā, līdzīgi tām, kas notika Parīzē vai Kopenhāgenā. Uzskatu, ka mums ir daudz nopietni iekšējie ienaidnieki, kas slēpjas militarizētos krievu neoboļševiku grupējumos, profašistiskās anarhistu kustībās un, protams, kristīgo fundamentālistu centienos pārveidot Latviju par fundamentā kristiešu šariāta valsti. Ja pirmos redzam samērā skaidri un ceram, ka ar tiem nodarbojas mūsu drošībnieki, tad otrie un trešie ir samērā nefokusēti. Par tiem mediji runā maz un pateicoties tam, ka daudzi žurnālisti vai politisko kustību līderi ir saistīti ar reliģiskām kustībām, šis iekšējā terorisma vilnis lielākajai sabiedrības daļai joprojām izskatās neredzams. Taču tas būtiski grauj Latvijas demokrātijas un izteikšanās brīvības pamatus un nav izslēgts, ka pavisam drīz šis ”idejisko fundamentālistu” uzlūgs Putinu ierasties Rīgā (tieši tāpat kā tas šodien notiek Ungārijā). Tas nozīmē, ka daži vēlas pārkārtot esošos ”satiksmes notikumus” un nav gatavi mums nodrošināt maksimālu brīvību, maksimālu drošību un maksimālu atklātību. Jā, visi nekad nebūs perfekti brīvas un atvērtas valsts pilsoņi. Vienmēr (mūsu vidū) būs arī tādi, kas izbraucot no VEF vārtiem, griež pāri sliedēm un dubultajām līnijām uz centra pusi pat sastrēguma laikā. Vai viņus visus vajadzētu izķert un ieslodzīt Gvantanamo bāzē bez tiesas? Vai tad mums pārējiem būs drošāk? Vai ASV ir kļuvusi drošākā, pateicoteis Gvantanamo?

Vai Snoudenam ir jādzīvo trimdā Krievijā un mēs Latvijā nedrīkstam viņam piešķirt politisko patvērumu tikai tāpēc, ka jeņkiem tas nepatiks? Nē, tas nav normāli. Pret to ir jācīnās, jo dažiem atkal ”gribas griezt pret” straumi savu ērtību pēc. Tātad – ja mēs vēlamies visu zināt kas notiek, tad mēs nedrīkstam pieļaut, ka Snoudens tiek vajāts un rakstnieks tiek nošauts. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst pasniegt teroristiem ”mazo pirkstiņu” (baidīties zīmēt Muhamedu vai izvairīties runāt par abortu aizlieguma tumsonību Latvijā), jo tad ”viņi” paņem visu roku un sāk noteikt mūsu dzīves normas.

Kāpēc LTV rīkojās bruņnieciski parādot Latvijas skatītājam Kopenhāgenas notikumus? Tāpēc, ka mēs redzējām kā liela sabiedrības daļa tos nosoda un nevēlas atkāpties terorisma prasību priekšā. Tieši šis aspekts ir attīstītas sabiedrības zīme, ka autobusā visi palīdz mazai meitenei, kuru pedofils mēģina izraut no autobusa, nevis aizgriežas ar moto ”ne mana cūka, ne mana druva”. To pašu mēs varam darīt, protestējot pret politiķa Vidiņa vajāšanu partijā Vienotība, pret kristīgo fundamentālistu vēlmi aizliegt abortus Latvijā, pret Rīgas domes politiskās vadības izšķērdības politiku, kas tagad vaiņagojusies ar tukšu maciņu sabiedriskā transporta kasē.

Iekšējo un ārējo teroristu spēks ir graut mūsu sabiedrības atvērtības principus. Jirgens Habermās pēc septembra notikumiem Ņujorkā konstatēja, ka terorisms ir vienīgais veids kā uzvarēt ienaidnieku kuru nevar uzvarēt. Godīgā veidā. Tāpēc Lībijā ”nogriež galvas” sagūstītiem kristiešiem, nevis uzvar tos bruņnieciskā duelī. Tāpēc Latvija ”parādnieks un kompānija” aplinkus cenšas ieviest aborta aizliegumu ar grūtnieču ”obligātām konsultācijām” un ticīgo fundamentālistu bagātās organizācijas lēni un noteikti uzpērk informatīvo telpu Latvijas medijos ar to pašu nejēdzīgo bezkaunību un nesodītību kā to (diemžēl!) praktizē Latvijā arī Eiropas Savienības funkcionāri un parlamenta deputāti.

Mēs varam neatļaut tiem, kas mums draud. Tāpat kā dāņi.

DSC_0148

Vai Eiropa var atļauties ekonomistus pie varas?

2014. gada 5. februārī speciāli TVNet

2014. gada 24.maijā Latvijā notiks kārtējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās Latvijas pārstāvībai Eiropas Parlamentā jāievēl astoņi deputāti, – tā mūs informē Centrālā vēlēšanu komisija. Tas nozīmē, ka 24. maijā mēs vēlēsim savus astoņus Latvijas pārstāvjus «braukāšanai no Beļģijas uz Franciju un atpakaļ» laika periodam no 2014. līdz 2019. gadam. Viņi, lemjot un staigājot, Briselē un Strasbūrā pārstāvēs mūsu intereses. Pie vēlēšanu urnām pirmie jau ceturtdien, 22. maijā, šogad dosies holandieši un Lielbritānijas iedzīvotāji. Nākamajā dienā viņiem sekos īri un čehi un pēc tam sestdien, 24. maijā, Itālija, Latvija, Malta, Slovākija. Atlikušo dalībvalstu iedzīvotāji balsos svētdien, 25. maijā.

Skandināvi par Valdi Dombrovski balsot nevarēs

Ievēlētie parlamentārieši šoreiz ievēlēs Eiropas Padomi un nākamo Eirokomisijas («Eiropas valdības») priekšsēdētāju, kas stāsies pie savu pienākumu pildīšanas 1. novembrī. Pateicoties tā saucamajam Lisabonas līgumam, šogad pirmo reizi būšot iespējams ietekmēt komisijas priekšsēdētāja izraudzīšanu. Līdz šim to paveica intrigas, draudzības un politiskā korupcija. Tagad šī izraudzīšana beidzot būšot demokrātiska un atvērta. Ar vēlēšanu palīdzību. Tāpēc vairākas ES partiju grupas ir jau nominējušas augstajam amatam savus kandidātus un tiek uzskatīts, ka ar šo Briseles «iekšpolitika» kļūs demokrātiskāka, piešķirot vēlētājiem spēcīgāku mandātu.

Tā bija domāts. Taču tagad izskatās, ka Brisele savās «atvērtības ambīcijās» vēl ir krietni tālu no attīstītas demokrātijas, jo lielākās partiju grupas atkal izvirzīs savus kandidātus un teikšana arī šeit atkal būs lielvalstīm. Lielākā parlamenta politiskā grupa ar 275 deputātiem ir EPP (European People´s party), kurā darbojas arī lielākā daļa Latvijas deputātu. Pagaidām šī grupa publiski izvirzījusi šādus kandidātus augstajam amatam: Somijas premjerministru Jyrki Katainen, bijušo Luksemburgas premjerministru Jean-Claude Juncker, īru Enda Nenny un divus eirokomisārus Michael Barnier no Francijas un Viviane Reding no Luksemburgas. Skandināvu medijos pagaidām nekur neparādās bijušā Latvijas premjera Valda Dombrovska kandidatūra šim amatam. Drīzāk tiek aktualizēta nostāja, ka ideja par viena, vienota kandidāta izraudzīšanu katrai no politiskajām grupām ir «slikts variants» (G.Hokmarks). Zviedrijas premjers Fredriks Reinfelds jau rudenī mēģināja par to pārliecināt Vācijas kancleri Angelu Merķeli, iesakot lielajai un ietekmīgajai EPP grupai atteikties no vienota kandidāta izvēles. Sākumā Vācijas kanclere esot šaubījusies, bet pēc tam pievienojusies jaunajai kārtībai (DN, 30.01.2014.). Tas nozīmē, ka marta sākumā EPP izlems, kuru no savējiem bīdīt augstajam «Eiropas valdības» priekšsēža amatam. «Tā ir muļķīga ideja, jo tagad mums nāksies Zviedrijā finansēt kampaņu, lai aģitētu savus vēlētājus par, piemēram, «Vivianu Redingu», kuru mēs nevēlamies redzēt šajā amatā,» uzskata zviedru konservatīvās Moderātu partijas deputāts Per Heister. Viņš norāda, ka ES vēlētāji drīkst vēlēt tikai par kandidātiem nacionālajā sarakstā. Tātad – paust atbalstu Latvijas bijušajam premjeram skandināviem maijā nebūs iespējams. Eirovīzijas «stila» balsojums te pagaidām netiek atļauts, tāpēc katra valsts vēlas redzēt augstajā krēslā savējo.

Nākamā problēma ir jaunās vēlēšanu sistēmas vājais sakņojums likumos. Tiek norādīts, ka valsts un valdību vadītājiem «būtu jāņem vērā» vēlēšanu rezultāti brīdī, kad viņi izraudzīsies Borozzu pēcteci, taču piespiest viņus to darīt neviens nevar.

Sajūsmā par jauno kārtību nav arī sociķi – S&D (Socialist & democrats) – Eiropas Parlamenta otra lielākā politiskā grupa ar 194 deputātiem. Viņi komisijas priekšsēdētāja amatam izraudzījušies savējo – vācieti Martin Schulz. Februārī partija (šķiet) tā arī nobalsos. «Caurmēra sociķi» skandināvu medijos tagad sūdzas par to, ka jaunā balsošanas kārtība novedīs pie federālisma. Eiropas Savienība ar joni kustas federācijas virzienā, un par to virkne dalībvalstu nepavisam nav sajūsmā. Līdzīgus iebildumus pret centieniem padarīt Eiropas Savienību par federāciju pauž arī Ziemeļvalstu zaļie: «Eirokomisija nav un nedrīkst kļūt par ES valdību» (Carl Schlyter (DN. 0.01.2014.).

Liberāļu alianse ALDE (Alliance of liberals and democrats), kas pārstāv 85 deputātus, pagaidām piedāvāja divus kandidātus – somu komisāru Olli Rehn un beļģu bijušo premjerministru Guy Verhofstad. Tikko 20. janvārī soms atsauca savu kandidatūru, un tagad arī liberāļiem ir tikai viens Borozzu amata kandidāts.

Eiropas zaļo partiju grupējums ietilpina sevī arī Pirātu partiju un šeit kandidātu izvirzīšana notika no «saknēm». Tos piedāvāja nacionālo valstu partijas. Pagaidām viņu avangardā ir četri pretendenti Borozzu amatam, un interneta balsojums februārī izšķirs, kurš no četriem – Ska Keller, José Bové, Rebecca Harms vai Monica Frassoni – nokļūs līdz finālam. Pagaidām izskatās, ka no šā grupējuma finišēs francūzis José Brové.

Konservatīvo grupējums ar nosaukumu ERC (European conservatives and reformist group) ar 56 deputātiem pagaidām ir bez reāliem kandidātiem, turpretī kreisie jeb GUE/NGL (European united left, nordic green left) ar saviem 35 deputātiem ir cieši pārliecināti, ka viens vienīgs Alexis Tsipras ir vislabākais pretendents Borozzu postenim.

Savus Eiropas «valdības» premjerministra pretendentus neizvirza 31 eiroskeptiķis. Eiropas idejas negatīvisti ir apvienojušies EFD (Europe of freedom & democracy). Šajā grupā ietilpst diezgan ekstrēms partiju spektrs, to skaitā: UK Independence party, Dansk Folkeparti, Sannfinländarna un Lega Nord. Bez pienesuma šajā gadījumā ir arī 32 deputāti, kas šobrīd darbojas «ārpus grupām», un viņi, protams, nevienu kandidātu augstajam amatam neizvirza. Tā sakot – tikai pievienojas vai nepievienojas.

Dzīvībai bīstamais ekonomisms

Aktuālā politiski ekonomiskā situācija Vecajā kontinentā pašlaik nav apmierinoša. Vairumā dalībvalstu parādās un padziļina savu ietekmi ksenofobiskas, antieiropeiskas partijas. Esošās etablētās politiskās partijas pamazām zaudē savu spēju funkcionēt kā demokrātijas kanāli starp sabiedrību un politiskajām institūcijām.

Pilsoņu un vēlētāju politiskā aktivitāte un ieinteresētība nav mazinājusies, taču viņi izvēlas citas «platformas», lai demonstrētu savu politisko aktivitāti. Digitālā revolūcija ir panākusi tīmekļa politiskos grupējumus, un tur vēlētāji arī uzstājas, diskutē, vajā savus ienaidniekus un atbalsta sev simpātiskos līderus. Tikmēr reālā politiskā skatuve piedzīvo centra eksploziju, jo ekonomiskā krīze ir radījusi priekšnosacījumus «vienkāršotiem politiskiem risinājumiem», t.i., populismam un ekonomismam visos līmeņos. Ar populismu viss ir vienkārši – tur eksistē «labā tauta» un «sliktā elite». Otrajā variantā jeb «ekonomismā» ir tikai divi jēdzieni: «indivīds» un «cena». Protams, abi šie virzieni eksistē ikvienā demokrātijā, taču krīze Eiropā ir iecēlusi tos tronī. Vienkārši tāpēc, ka tā pieprasa ātrus un vienkāršotus risinājumus, no kuriem visizplatītākie pašlaik ir «nacionālas vīzijas» un «ekonomiskas konsolidācijas». Tauta kļūst par klientiem, grupu intereses nostājas priekšā humānisma principiem.

Visām Eiropas valstu valdībām šobrīd «spiež kurpe» tāpat kā Obamam. No vienas puses tiek pieprasīti resursi sagrautās labklājības pilnveidošanai un tradicionālā dzīves stila saglabāšanai, taču globālais ekonomiskais diktāts atkal pieprasa efektivitāti visās dzīves jomās un sagrauj valstis kā bankrotējušus uzņēmumus.

Pieņemu, ka aizvadītā desmitgade nākotnei iemācīs elementāru lietu – šoka ekonomisma paņēmieni pret sabiedrību krīzes situācijā noved pie sabrukuma.

Piemēram, negodīgie Pirmā pasaules kara miera noteikumi noveda pie Hitlera un nacisma nākšanas pie varas Vācijā. PSRS «superlēciens» no sociālisma pie kapitālisma izgāzās Putina Krievijā ar oligarhu efektu visā postsovjetisko valstu zonā.

Nobela prēmijas ekonomistiem tiek dalītas katru gadu, taču neviens no viņiem nespēja atrisināt krīzi tā kā savulaik Rūzvelta New Deal, kas salīdzinoši strauji uzstutēja uz pekām krīzes skarto ASV. Neviens no «Nobela ekonomikas ģēnijiem» nespēja piedāvāt Latvijai Maršala plānu, kas savulaik pacēla Otrajā pasaules karā sagrauto Vāciju. Manuprāt, visām «pasaules bankām», «valūtas fondiem» un «eirokomisijām» turpmāk pirms ieteikumu rakstīšanas krīzes skartajām valstīm vajadzētu padomāt, kādas sekas viņu «izrakstītās zāles» izraisīs attiecīgās valsts sabiedrības funkcionēšanā, cik un kādi būs ekonomisma upuri.

Tāpēc gaidāmās maija Eiroparlamenta vēlēšanas parādīs – vai tie, kas iedzina Latviju parādu lamatās, ir mācījušies no savām kļūdām vai nav šo «mājas darbu» izpildījuši. Tieši šo nostādni es vēlētos turpmāk saklausīt visu mūsu partiju priekšvēlēšanu kampaņās. Man nav svarīgi, kā sauc nākamo Borozzu amata pārņēmēju, bet gan tas, vai viņš turpinās vai neturpinās attīstīt Eiropas un eiropiešu likteņiem bīstamo ekonomismu normālas, demokrātiskas politikas vietā.

Tas šobrīd ir izšķiroši.

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

Žurnālistiem nāksies apiet likumu. Eiroūnija iešāvusi pati sev kājās.

2012. gada 22. marts
Media

Mediju darbs

Vakar Zviedrijas parlaments nobalsoja par jaunās Eiropas Savienības direktīvas pieņemšanu. Jaunais likums Zviedrijā stāsies spēkā jau pavisam drīz – pirmajā maijā.

Tas paredz visa veida telekomunikācijas/interneta saziņas saglabāšanu. Sešus mēnešus to varēs izmanto policija un vara.

Notikušais ir satraucis zviedru sabiedrību un tāpēc politiķi šodien turpina taisnoties par vakardienas balsojumu. 

Kā galvenais arguments tiek izmantots refrēns par to, ka Brisele to ”jau bija izlēmusi” un ”mums nekas cits neatlika kā nobalsot par”.

Protams, ka šāda nostāja eiroskeptiskajā Zviedrijā forsē vēl kritiskāku attieksmi pret visu kas tiek ”darīts” vai ”pieņemts” Briselē vai Strasbūrā. 

Jaunā direktīva būtiski traucēs žurnālistu darbu. 

Šodien žurnālistu organizācijas aicina savus kolēģus aktīvi pārkāpt un apiet jauno likumu, kas būtiski apdraud preses izteikšanās brīvību Zviedrijā.

Zviedrijas žurnālistu savienība (SJF) savu kritisko nostāju šajā jautājuma jau paudusi.

Pēc zviedru likumiem – katram cilvēkam ir tiesības un pienākums ziņot medijiem par nopietniem pārkāpumiem darbā, sadzīvē, ikdienā. Ikvienam tiek nodrošinātās anonīmas kontakta iespējas ar žurnālistiem un medijiem.

  • Jaunā Eiropas Savienības direktīva tagad pārvelk svītru šim darbam. Mūsu informācijas avoti vairs neuzdrošināsies piezvanīt uz redakciju brīdī, kad tas būs nepieciešams un viņiem būs ko teikt! Tagad viņi baidīsies, ka (ziņojot medijiem) uzreiz tiks atklāta arī viņu identitāte, – pauž sašutumu Zviedrijas žurnālistu savienības valdes loceklis Stefans Lindholms.

Tā saucamā ”avota aizsardzība” zviedru medijiem ir svēta lieta.

Mediju likums garantē avotu aizsardzību.

Demokrātiskajai sabiedrībai ir jānodrošina saviem iedzīvotajiem iespēja paziņot sabiedrībai, ja tiek pārkāptas normas, kāds ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli vai korumpējas. Tad ikviens cilvēks var par to ziņot reakcijai un medijiem ir jāaizsargā šī cilvēka (informācijas avota anonimitāte.

Šo pārkāpumu Latvijas pinkertoni, piemēram, nesen realizēja tā saucamajā Neo lietā (ar varu ielaužoties LTV žurnālistes datorā). Šeit šāds varas solis nebūtu iespējams.

Lai zviedriem neizveidotos līdzīgas varas varmācības izpausmes pret medijiem un to avotiem, ir jāsāk apzināti apiet šis likums.

Jāpanāk, lai tas nedarbojas.

Uz to šodien aicina ne tikai SJF, bet arī Zviedrijas Izdevēju Asociācija, kas publiski pauž to pašu viedokli.

Medijiem Zviedrijā jāturpina strādāt, garantējot avota anonimitāte.

Lai to panāktu, nāksies lietot teksta šifrus, kodus un visādā citādā veidā apiet varas izliktās lamatas mūsu komunikācijā.

Var gadīties, ka turpmāk parastie darba telefoni vairs ”neskaitīsies” un mēs iemācīsimies gudrāk lietot mobilos telefonus un datorus.

  • Mums nopietni jāpārdomā kā mēs tagad strādāsim. Avota piegādātā informācija ir jāaizsargā. Nevaram pieļaut ka ”kāds” to iegrāmatos, lai pēc tam izrēķinātos ar mūsu avotu”, – šodien konstatē Dagens Nyheter redakcijas vadītāja Osa TIlberga.

Problēmas darbā (šīs direktīvas dēļ) radīsies arī juristiem mācītājiem, psihologiem un visiem tiem, kuru darbs paredz klusēšanas zvērestu.

Vara Briselē un Strasbūrā ar šo direktīvu ir iešāvusi sev kājās. 

Par referendumu: We Didn’t Start The Fire

 

 

 

Latvija. 2012. gada 18. februāris. Referendums. 

Mēs negribējām referendumu par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā.

Kas iekūra šo ugunskuru Latvijā? 

Staļins, Hruščovs, Kenedijs, Merlina Monro,Gorbačovs,Ulmanis, Eiropas Savienība, NATO, Krievija, Vīķe- Freiberga, Putins, Alfrēds Rubiks, laikraksts Diena, prezidents Bērziņš, Dzintars, Zatlers, Āboltiņa, Lindermans, FSB, CIA, Novodvorska, Tv5, LTV, Čas, Viesturs Dūle, Raimons Pauls, zviedru bankas, Ušakovs…?

 Jūsu atbildes?

Jūsu versija šai populārai un joprojām aktuālai Billija Džoela (Billy Joel) dziesmai?

Dziesmas We Didn’t Start the Fire  teksts šeit.

Demonstrācijas pie Krievijas vēstniecības Stokholmā. Irāna var padziļināt krīzi.

2012. gada 30. janvārī

 

Sīrija, foto no autores arhīva

Sīrija, foto no autores arhīva

Krievijas vēstniecības Stokholmā apmēram 100 demonstrantu pauda protestu pret Krievijas nostāju Sīrijas rezolūcijas pieņemšanai ANO. 

Kā zināms, Krievija un Ķīna bloķē šīs rezolūcijas pieņemšanu ANO drošības padomē. Demonstrācijas par šo pašu jautājumu vakar norisinājās arī vairākās citās Eiropas galvaspilsētās.

  • Mēs turpināsim protestēt pret Krievijas nostāju, kamēr viņi būs spiesti mainīt savu attieksmi pret sīriešu tautu, – skaidro medijiem Stokholmā Azaids Heiders – Sīrijas revolūcijas atbalsta grupas vadītājs.

Pašlaik sīriešu armija uzsāk savu bruņoto ofensīvu Damaskas priekšpilsētās.

Kaujas ir bargākās nekā līdz šim un asiņainie konflikti saasinās.

Svētdien Krievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs neskopojās ar indīgām piezīmēm (Itar Tass) Arābu līgas vadītāju virzienā. Pēdējie gatavojas atstāt Sīriju.

ANO projekti šī konflikta noregulēšanai ir vairāki, bet aptuveni.

Viens no tiem paredz pieprasīt Bašara Al Asada atkāpšanos.

Kopējais upuru skaits Sīrijas ”pilsoņu karā” pašlaik ir apmēram 5 500 cilvēku.

Pēdējā nedēļa ir bijusi visasiņainākā – 200 upuru.

Tikmēr Irānas virzienā Eirpa sagatavojusies sankcijām, kas var trāpīt iniciatoriem atpakaļ un atgādina uzkāpšanu uz grābekļa. 

Irāna gatavojas (sankciju dēļ) slēgt stratēģisko Hormuza šaurumu. Tas nozīmē, ka naftas cenas (pie mums) jau vasarā strauji pieaugs.

Briselē izdomātais Irānas naftas importa boikota likums stāsies spējā 1. jūlijā.

Tas izraisīs nopietnas ekonomiskas un politiskas sekas mūsu pašu majās.

Gribēts bija labi – neatļaut Irānai bagātināt urānu, kas varētu tikt izmantots kodolieročos.

Taču neaizmirsīsim, ka Irāna ir trešā lielākā naftas eksportētāja valsts.

Tikko, vakar Irānas parlaments sprieda par eksperimentālu naftas piegāžu pārtraukšanu Eiropai. Pagaidām vienošanās šajā jautājumā Teherānā neesot panākta( ziņu aģentūra Metr).

Pagaidām nav.

Neaizmirsīsim, ka 40% naftas šodien ceļo caur Hormuza šaurumu.

Ja irāņi kārtīgi sadusmosies un slēgs tranzīta ūdeņus, tad naftas cena pieaugs par 200 dolāriem (par barelu) un sasniegs atkal kritisko 2008. gada līmeni (Nordea, naftas cenu analītiķe Tīna Sāltveda).

ES paredz ieviest arī visu Irānas Centrālās bankas kapitāldaļu iesaldēšanu ūnijas valstīs un apturēt jebkādu cēlmetālu tirdzniecību ar Irānu.

Mums un mūsu automašīnām tagad var palīdzēt Sauda Arābija, ja tā piekritīs kompensēt  gaidāmo degvielas iztrūkumu un palielināt naftas eksporta apjomus. Taču saudiešu nafta nav tik tīra kā irāņu un tehnoloģiskais process palieinās ražošanas izmaksas.

Mēs atkal būsim turpat.

Vissmagāk Irānas naftas embargo trāpīs pa pašlaik vājajiem ES ķēdes posmiem – Itāliju, Spāniju un Grieķiju, kas pašlaik pārtiek gandrīz tikai no Irānas naftas importa.

Kāds būs embargo politiskais efekts?

Japāna un Dienvidkoreja pievienosies Eiropai, bet Ķīna un Indija iešot pretēju ceļu.

Tas nozīmē, ka mūsu embargo Irānas naftas eksporta iespējas neapturēs.

Viņi nopelnīs līdzšinējā līmenī, eksportējot uz visstraujāk augošajām ekonomikām Āzijā.

Turpretī mēs jutīsimies solidāri pret Izraēlu un maksāsim par dīzeļdegvielu un benzīnu dārgāk.

Irāna var padziļināt Eiropas ekonomisko krīzi.