Ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) plānojot oficiāli iepazīstināt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadību ar savu lēmumu par krievu valodas lietojuma ierobežošanu. Tas praktiski nozīmē liegumu spēlēt uz skatuves lugas krievu valodā. 

Ministrs jau agrāk esot ticies ar Daugavpils un Čehova teātra vadītājiem un pateicis viņu izredzes. Tikmēr teātra nozares pārstāvji ministra rīcību vērtē kā priekšvēlēšanu kampaņu, populismu, kurā nav vietas demokrātiski izsvērtiem lēmumiem. Teātra apdraudēšana šķeļot sabiedrību.Teātra vadība uzskata: “Ja mēs mēģinātu tagad izslēgt no mūsu komunikācijas blakus valsts valodai pilnīgi visu krievu valodā, tad tas nozīmē pilnībā paralizēt teātra darbību, jo tas skar ne tikai afišas”. Tāpēc sabiedrība jau tiek runāts par iespējamo “krievu drāmas” slēgšanu. Uz skatuves krieviski runāt vairs nedrīkstēšot. 

Neesot pirmā reize kad politiķi mēģina panākt krievu valodas izskaušanu no krievu teātra publiskās telpas. Pirms diviem gadiem Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks ar līdzīgu iniciatīvu esot vērsies Tieslietu ministrijā. Toreiz viņa uzbrukums cietis neveiksmi. 

Nozares profesionāļi uzskata, ka Puntuļa rīkojums esot daļa no Nacionālās Apvienības partijas priekšvēlēšanu kampaņas. Arī Igaunijā politiķi esot tieši tāpat likuši lietā šo argumentāciju, kad Igaunijas krievu teātris mainījis nosaukumu. 

Loģiski, ka Latvijas sabiedrība tagad sadalījusies divās frontēs: a) tajos, kas ir “par krievu teātri” un to aizstāv, b) otrajos, kas “pieprasa tā slēgšanu”. 

Formāli teātris, kas uzved lugas vienas mazākumtautības valodā  ir būtisks instruments kultūras dialogam, sabiedrības integrācijai un palīdz uzrunāt krievvalodīgos iedzīvotājus, tūristus un Ukrainas bēgļus. Taču, jāņem vērā, ka krievu valoda nav parasta minoritātes valodā Latvijā un citur postpadomju telpā.  Tā vēsturiski  ir krievu kultūras imperiālisma, rusifikācijas un tagad arī agresīva kara pret Ukrainu valoda.  Krievijas īstenotā kara laikā Ukrainā, ir nepieciešams maksimāli mazināt krievu valodas un kultūras ietekmi Latvijas publiskajā telpā. Agrāko okupantu valoda iegūst dramatiskāku un nepatīkamāku auru tieši  kara, Putina retorikas un viņa piekritēju fanātisma dēļ.

Atgādināšu, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ir dibināts 1883. gada 2. oktobrī un toreiz Latvija bija cariskās Krievijas impērijas sastāvā. Tas ir vecākais joprojām funkcionējošais profesionālais teātris Latvijā un vecākais krievu teātris ārpus Krievijas robežām. Krievu amatnieku un tirgotāju biedrība “Uļej” (“Strops) īstenoja teātra ideju dzīvē un atvēlēja telpas trupai greznajā namā Kaļķu ielā (kur teātris atrodas arī šodien). 

Rīga tajā laikā bija Baltijas guberņu administratīvais un ekonomiskais centrs. Krievijas impērijas varas iestādes labprāt atbalstīja un veicināja krievu kultūras institūciju un valodas pozīciju stiprināšanu reģionā. Jo Latvija skaitījās Krievijas province, tāpēc krievu valoda un kultūra bija impērijas formēšanas fundaments un apspiešanas svira. 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas teātris turpnāja savu darbu un 2006.gada septembrī tam tika piešķirts krievu rakstnieka un dramaturga Antona Čehova brāļadēla, krievu aktiera, režisora un pedagoga Mihaila Čehovavārds, kurš divus gadus (1932. -1934.) ir nostrādājis Rīgā. 

Teātris šodien iestudē ne tikai krievu klasiku, bet arī pasaules un Latvijas autoru darbus (piemēram, Vudiju Allenu, Žanu Batistu Moljēru, izrādes par Rīgas apkaimēm, kā “Bolderāja”). Taču skatuves valoda ir tā pati – krievu. Kopš 2022. gada kara sākuma teātra vadība ir stingri nosodījusi Krievijas agresiju Ukrainā. Teātris aktīvi palīdz Ukrainas bēgļiem, nodrošinot viņiem bezmaksas izrāžu apmeklējumus. Taču Krievijas izvērstā kara dēļ Ukrainā, arī  Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē ir pieaugusi skepse pret jebkādām krievu valodas izpausmēm publiskajā telpā. 

Mākslinieciskā un politiskā izpratnē teātris tagad cenšas darboties kā neitrāla, eiropeiska Latvijas kultūras iestāde, kas izmanto krievu valodu tikai kā instrumentu vietējās auditorijas uzrunāšanai. Tomēr liela daļai sabiedrības daļa redz tajā “krievu teātra” statusu un necieš krievu valodu, kas šobrīd asociējas ar Krievijas kultūrtelpas klātbūtni, kuru vairums Latvijā visiem spēkiem mēģina mazināt.

Daļai sabiedrības krievu klasika ar impēriju slavinošajiem akcentiem (Puškina, Čehova, Tolstoja darbi) un pati krievu valoda uz skatuves (ģeopolitiskās situācijas dēļ) joprojām asociējas ar Krievijas kultūrtelpu (tā dēvēto “maigo varu”), pat, ja teātra saturs ir lojāls Latvijas valstij.

Krievu teātris šodien cenšas būt demokrātiskas un brīvas kultūras bastions, kas runā krieviski. Tātad, nevēlas būt Maskavas ietekmes instruments. Tomēr tā pastāvēšanas fakts daudziem šķiet kā apliecinājums institucionālajai krievu kultūras eksistencei Latvijā.

Kā rīkoties? Varu piekrist tai intelektuāļu grupai un integrācijas ekspertiem, kas aicina saglabāt teātra autonomiju un saskatīt tajā vērtību pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Tāpēc domāju, ka teātri vajag nodot privātās rokās, t.i.,  privatizēt. Nevis turpināt finansēt no Latvijas valsts budžeta. 

Tieši tāpat kā mediju vidē mums ir gan sabiedriskie (valsts finansētie) un privātie mediji, tāpat arī teātru vide var sastāvēt no valsts, pašvaldību un privāti finansētajiem teātriem. Krievu teātra skatuves kvalitāte ir nozīmīga un publikas tai netrūks. Šis varētu izveidoties par vienu no lielākajiem šāda profila teātri Latvijā

Protams, ka teātra ēka Vecrīgā (Kaļķu ielā 16) ir dārgs īpašums un  privātam komersantam tā uzturēšana nebūs viegla lieta. Valsts teātri saņem garantētu ikgadējo dotāciju no valsts budžeta algu, komunālo maksājumu un jaunu iestudējumu segšanai. Kļūstot par privātu teātri, šis pastāvīgais finansējums tiktu zaudēts, un teātrim būtu jāpaļaujas tikai uz biļešu ieņēmumiem un sponsoriem.

Taču domāju, ka ar šīm problēmām varētu tikt galā labs saimnieks, kam nevajadzētu būt Latvijas valstij.

Lai veicas!