Katru dienu rakstu par ukraiņiem un šausminos par viņu sagrauto un mīnēto zemi. Taču reizēm iznāk uzzināt arī par Latviju nelāgas lietas seno kara kontekstā. Visi kari atstāj pēdas. Mēs neesam izņēmums. Kāds zviedru ūdenslīdējs man tikko stāstīja, ka Rigas jūras līcis esot viena no visblīvām mīnētajām teritorijām pasaulē. Joporojām. 

Vai tā ir taisnība? Neticēju. Taču izrādījās, ka tā ir. Papaētīju un noskaidroju sekojošo:

jā, tā ir. Rīgas jūras līcis (un Baltijas jūra kopumā) tiek uzskatīti par vienu no visblīvāk mīnētajām jūras zonām pasaulē. Te joprojām mirkst desmitiem tūkstošu pirmā un otrā pasaules kara laikā izvietotu jūras mīnu. Guļ, mirkst un gaida eksploziju.

Kāpēc? Cīņā par Rīgas un Baltijas ostu kontroli, uzbrucēji izlika jūrā milzīgus mīnu laukus. Tikai daļa no šīm mīnām netika neitralizētas vēlāk. Lielāko daļu vienkārši atstāja. Tā bija lētāk un ērtāk. 

Daudzas no tām ir sarūsējušas un kļuvušas neaktīvas, taču tūkstošiem joprojām satur sprādzienbīstamas vielas un rada nopietnus draudus kuģošanai un zvejniecībai. 

Jūras spēki regulāri pārmeklējot jūras gultni (mācību laikā), lai neitralizētu atrastos sprādzienbīstamos priekšmetus. Taču ar to ir par maz, lai anulētu bīstamos lūžņus.  

Precīzs mīnu skaits līcī un jūrā nav zināms, taču eksperti pieļauj, ka tur ir izvietots vairāk nekā 80 000 līdz 100 000 mīnu un citu sprādzienbīstamu priekšmetu. No tiem tieši Rīgas jūras līcī un tā stratēģiskajā ieejā – Irbes jūras šaurumā – atrodas vairāki desmiti tūkstošu mīnu.

Kāpēc mums piedāvā tikai aptuvenus skaitļus?

Tāpēc, ka kara laikā mīnu lauki tika izlikti steigā, un abu pušu (Vācijas un Krievijas/PSRS) arhīvu kartes esot nepilnīgas. Daļa dokumentu tika iznīcināti.

Stipru vētru, straumju un ziemas ledus pārvietošanās apstākļos, daudzas enkurmīnas ir norāvušās no trosēm un aiznestas kilometriem tālu no sākotnējās atrašanās vietas. Daļa ir ieskalotas dziļi dūņās un smiltīs, kļūstot it kā neredzamas. 

Daļa mīnu (laika gaitā) ir zaudējušas hermētiskumu vai uzsprāgušas pašas no sevis, taču to metāla korpusi (un reizēm arī nesprāgusī kaujas daļa) joprojām guļ jūras dibenā. 

Kādas mīnas mūs joprojām apdraud?

Latvijas teritoriālajos ūdeņos visbiežāk atrod divu galveno tipu mīnas: enkurmīnas un grunts mīnas. No pirmā un otrā pasaues kara laikiem. Tātad vācu un krievu/padomju ražojuma munīciju. 

Vispār jau vajadzētu pieprasīt, lai Vācija un Krievija beidzot aizvāc no mūsu ūdeņiem savas “mantas”. Lai savāc “savu mantu”.

Enkurmīnas ir visizplatītākās. Tās ir klasiskās, apaļās mīnas ar “ragiem”, kuras visbiežāk rāda filmās. Mīna sastāv no peldoša lādiņa korpusa, kas ar tērauda trosi (mīnstiepni) ir piestiprināts pie smaga enkura jūras gultnē. Trošu garumu noregulēja tā, lai mīna atrastos noteiktā dziļumā zem ūdens virsmas (kuģu iegrimes līmenī). 

Tās sprāgst no tieša kontakta — kuģim uzbraucot virsū un nolaužot kādu no mīnas “ragiem”.

Laika gaitā (vairāku gadu desmitu laikā) šīs troses ir sarūsējušas un pārtrūkušas. Daļa mīnu jau aizpeldējušas virspusē vai izskalotas krastā, bet ļoti liela daļa ir pieplūdušas ar ūdeni un nogrimušas dūņās. Tāpēc joprojām ir bīstamas.

Grunts mīnas in bīstamākas. Tās netika karinātas trosēs bet iemestas ūdenī un viss. Mēdz būt cilindriskas vai lāses formas (atgādina lielas aviobumbas). Latvijas ūdeņos salīdzinoši bieži atrod Otrā pasaules kara vācu ražojuma grunts mīnas, piemēram, “LMB” sēriju.

Šīs mīnas bija daudz “gudrākas” nekā enkurmīnas, jo reaģēja uz kuģa radīto magnētisko lauku, akustisko troksni (dzenskrūves skaņu) vai hidrodinamisko spiedienu, kuģim braucot pāri.

Pašreiz tās guļ jūras dibenā un gaida. Dziļi ieskalotas smiltīs vai dūņās, kas apgrūtina to pamanīšanu ar sonāriem.

Vizuāli tās atgādina lielas mucas vai aviācijas bumbas. Detonē bez tieša kontakta, kad kuģis peld tieši virs tās. Taču tam jābūt lielam, bleķa kuģim. Mazās mailītes šādas bumbas neinteresē. 

Mūsu jūrā ir atrodami arī :  dziļuma lādiņi: kurus kuģi meta ūdenī, lai iznīcinātu zemūdenes. Nesprāgušas torpēdas no jūras kaujām. Aviācijas bumbas, kuras lidmašīnas nometa jūrā vai tās patvērās nesprāgušas nogrimušos karakuģos. 

Vai šie kara ieroči mūs apdraud šodien? 

Jā, apdraud. Kaut arī šie objekti atrodas jūras ūdenī jau 80 līdz 110 gadus un to korpusi ir stipri sarūsējuši vai apauguši ar gliemežvākiem, to iekšpusē esošā sprāgstviela (visbiežāk trotils) joprojām ir hermētiski noslēgta vide un saglabā spēju detonēt. Vienā šādā mīnā (atkarībā no modeļa) var būt no 50 līdz pat 300 kilogramiem sprāgstvielas.

Kāpēc līdz šim salīdzinoši maz posta kuģotājiem?

Tāpēc, ka mums ir attīrīti un sertificēti kuģošanas ceļi (farvateri). Komerciālie kuģi, prāmji un tankkuģi nekad nebrauc “kur pagadās”. Tie pārvietojas pa stingri noteiktiem un regulāri pārbaudītiem jūras ceļiem.  Viņiem ir tīra taciņa. 

Latvijas Jūras administrācija skenē un pilnībā attīra šos galvenos koridorus. Ja kuģis paliek šajā trasē, tad uzskriešanas risks mīnai ir minimāls. 

Mūsdienu jahtas un motorlaivas no Rīgas līča mīnām pasargā to konstrukcija. To iegrime ir sekla. Lielākā daļa atlikušo enkurmīnu laika gaitā ir nogrimušas dziļi gultnē vai dūņās, vai arī to troses ir noregulētas vēsturisko (lielo) karakuģu iegrimei. Jahtas iegrime parasti ir tikai 1–2 metri, tādēļ tā fiziski nepieskaras dziļāk esošajiem objektiem.

Vecās gruntsmīnas (nekontakta mīnas) reaģē uz milzīgu magnētisko lauku vai spēcīgu motora akustisko troksni, ko rada tūkstošiem tonnu smagi metāla kuģi. Mūsdienu jahtas parasti ir būvētas no stikla šķiedras, plastmasas vai koka, un tās ir pārāk vieglas, lai aktivizētu mīnās sensorus.

Vai ir bjušas traģēdijas? 

Modernajā laikā Latvijas ūdeņos (un tieši Rīgas jūras līcī) pēdējās desmitgadēs nopietnu traģēdiju nav bijis, taču vēsturiski Baltijas jūrā šādi nelaimes gadījumi ir fiksēti. Zejnieki joprojām regulāri saskaras ar bīstamām situācijām.

Pēckara gados (20. gadsimta 40.–50. gados), kad jūra vēl nebija pat daļēji attīrīta un nebija pieejamas GPS sistēmas, nelaimes gadījumi notika salīdzinoši bieži. Zvejas kuģi mēdza uzskriet enkurmīnām vai arī uzraut tās ar tīkliem, kas izraisīja detonāciju un kuģu bojāeju.

Arī vēlākos gados kaimiņvalstu ūdeņos ir fiksēti gadījumi. Piemēram, 2005. gadā (netālu no Nīderlandes krastiem Ziemeļjūrā, kur ir līdzīga mīnu problēma), trīs zvejnieki gāja bojā, kad viņu tīklos bija ieķērusies Otrā pasaules kara bumba. Tā uzsprāga brīdī, kad to mēģināja pacelt uz klāja. Baltijas jūrā pēdējās desmitgadēs vairums zvejas kuģu avāriju (kā kuģu “Astrīda” vai “Beverīna” traģēdijas) ir bijušas saistītas ar vētrām, tehniskām kļūmēm vai tīklu aizķeršanos aiz vrakiem, nevis tiešiem mīnu sprādzieniem. Taču jūras mīnu atrašana tīklos arī Latvijas zvejniekiem nav nekas neparasts.

Ja objekts jūrā šodien tiek atzīts par bīstamu, tad to neviens necenšas celt augšā vai pārvietot. Mīnu iznīcina turpat uz vietas jūras gultnē: ar robotu vai ar ūdenslīdēju palīdzību. 

Kā šīs mīnas sabojā mūsu dzīvi šodien? 

Tās sadārdzina un palēnina jebkurus lielos būvniecības projektus jūrā. Pirms tiek būvēti atkrastes vēja parki (piemēram, plānotais Latvijas un Igaunijas kopprojekts “Elwind” Rīgas līcī) vai vilkti jauni interneta un elektrības kabeļi, simtiem kvadrātkilometru liela jūras gultne ir detalizēti jāizpēta un jāatmīnē. Katra objekta izpēte ar zemūdens robotiem prasa milzīgus finanšu līdzekļus un laiku.

Laika gaitā mīnu metāla korpusi korodē un rūsē. Kad apvalks sabrūk, jūrā var nokļūt un izšķīst tur esošās sprāgstvielas (galvenokārt trotils jeb TNT). Zinātnieki pēta, kā šīs ķīmiskās vielas ietekmē Baltijas jūras ekosistēmu un zivis. Turklāt mīnu kontrolēta uzspridzināšana, ko veic Jūras spēki, rada spēcīgu akustisko triecienu, kas var būt kaitīgs jūras zīdītājiem (piemēram, roņiem) un zivju mazuļiem, tāpēc šīs operācijas tiek rūpīgi plānotas.

Vai atpūtniekiem pie jūras ir pamats šovasar būt bažīgiem? 

Rīgas jūras līča peldvietās un pludmalēs risks parastiem atpūtniekiem ir ļoti zems. Tomēr spēcīgu rudens vai ziemas vētru laikā straumes un viļņi reizēm spēj izskalot krastā mīnu detaļas vai pat veselas mīnu lodes. Tāpat vēsturiskie lādiņi dažkārt tiek atrasti ostu padziļināšanas darbos. Ja pludmalē tiek pamanīts aizdomīgs, liels, sarūsējis metāla priekšmets, tad tam nedrīkst pieskarties. Nekavējoties jāziņo policijai vai bruņotajiem spēkiem. 

Latvijas piekrastē pēdējais (publiski zināmais) gadījums notika pirms diviem gadiem. Brīdī, kad jūra izskaloja krastā sprādzienbīstamu vēsturisko mīnu. Tas notika 2024. gada 21. martā Koklīšu pludmalē, Saulkrastos. Visbiežāk vēsturiskā munīcija tiek izskalota Kurzemes rietumkrastā (posmā no Liepājas līdz Ventspilij un Kolkasragam), jo šī puse ir tieši pakļauta atklātās Baltijas jūras spēcīgajiem vējiem un lielajiem viļņiem. Otrs reģions ir Vidzemes akmeņainā piekraste,  kur straumes mēdz ienest šādus “norāvušos” objektus.

Karš joprojām ir tuvu arī pie mums. 

Diemžēl.