2011. gada 27. septembris
Bijušais Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektors Dominiks Stross Kāns (DSK) vakar aicinājis atcelt viņam izvirzīto civilprasību, atsaucoties uz tiesisku imunitāti un paziņojot, ka Ņujorkas viesnīcas istabenes Nafisato Diallo liecības esot bijušas ”nepatiesas” un, ka jezga ap viņa seksuālo uzmācību istabenei esot bijusi politiska sazvērestība pret viņu un viņa centieniem noregulēt globālo ekonomiku.
Skandāls licis DSK atkāpties no SVF amata un iedragājis viņa reputāciju, startējot Francijas prezidenta vēlēšanās (kā Sociālistiskās partijas kandidātam uz šo amatu).
Latvijā vienlaikus turpina kūsāt kaislības par žurnālista Kārļa Sreipa mutes palaišanu LTV ēterā, nosaucot zaļzemnieku deputātus necenzētos vārdos par ”pērkamām sievietēm”. Streipa noņemšana no ētera zināmā Latvijas sabiedrības daļā arī tiek traktēta kā ”politisks pasūtījums” un pat viena no daudzajām Latvijas žurnālistu organizācijām jau pasteigusies paziņot, ka lamāšanās sabiedriskās televīzijas ēterā nav tik liela skāde, ja to salīdzina ar to postu, kuru Latvijai nodarīs Sreipa īslaicīgā pazušana no public service ekrāna.
Izrādās, ka Orvela likumi joprojām darbojas gan Francijā, gan arī Latvijā.
Vispār jau nedrīkst piespiest sievieti stāties seksuālās attiecībās ar klientu darba vietā, taču daži, kas ir augstāk situēti (kā tagad izrādās… drīkst darīt!). Jo? Jā viņi vienkārši ir svarīgāki par parastiem cilvēkiem. Amats augstāks un naudas vairāk par mums pārējiem.
Tāpēc viņi var iedarbināt prestižu draugu – viedokļu noteicēju PR dzirnavas sev par labu un krāsot tālāk melnu par baltu.
Savādi – vieni nedrīkst, bet otriem jāsavaldās.
Vispār jau žurnālisti nedrīkst lietot necenzētus vārdus ēterā, īpaši – sabiedriskās televīzijas ekrānā šis noteikums ir samērā strikts un manis visnotaļ cienījamajam kolēģim Kārlim Streipam šādi tādi ne pārāk pieklājīgi izteicieni pasprukuši ne reizi vien arī agrāk. Normāli par šādu nodarījumu žurnālistu uz laiku ”noņem” no ētera. To faktiski zina visi, kas strādā šajā jomā. Taču Kārlis, kā izrādās ir izņēmums. Viņš var saukāties, bet ja kāds ķersies viņam klāt, tad uzreiz būs 100% skaidrs, ka ”tas ir politisks pasūtījums”.
Nē, neesmu zaļzemnieku fans.
Taču zinu profesijas ētiku un profesionāla darba noteikums TV.
Par saukāšanos žurnālistiem liek atstāt tiešraidēs ēteru un pēc soda pauzes atļauj atsākt strādāt tikai ierakstu režīmā.
Latvijā tā laikam nevar…vieni drīkst to, kas citiem ir aizliegts.
Žurnālistikas studentiem lekcijās ir grūti paskaidrot šo paradoksu. ”Jūs nekādā ziņā nedrīkstat tā darīt. Nav atļauts lietot necenzētus vārdus ēterā. Tāpat nav pieļaujams interešu konflikts, kad žurnālists strādā un saņem atlīdzību, piemēram, prezidenta vai kāda cita vadoša politiķa paspārnē – tulko vai sniedz valsts amatpersonai PR pakalpojumus!’- tā es mācu studentiem, bet reālā dzīve rāda, ka sabiedrība dažiem sarūpējusi izņēmumus.
Kārlis drīkst to, ko studenti nedrīkst.
Šis fenomens man ir neatbildēts jautājums.
Tieši tāpat kā DSK sieva – Anne Sinkleira, kas visus šo mēnešus kopš kolorītajiem notikumiem Ņujorkas viesnīcā, turpina tēlot izprotošas un piedodošas sievas lomu.
Jā, arī viņa ir televīzijas žurnāliste. 80. gados vadīja vadošo ”Sept sur Sept” (kaut kas līdzīgs nedēļas apskatam) un ēterā iepazinās ar spējīgo ekonomistu un politiķi Dominiku Strosu Kānu. Viņi salaulājās.
22 gadus vēlāk abi jau pretendēja uz Francijas prezidenta troni. Taču 15.maija notikumi nojauca bagātā un pašapzinīgā dueta fināla ambīcijas. Tracis ap notikušo turpinājās visu vasaru, tad pierima un septembrī ” gāztais priekšnieks” atgriezās Francijā, jo tiesa nenotika pieradījumu trūkuma dēļ.
Upuris vai tomēr ciniķis?
To, kas reāli notika liktenīgajā dienā, istabā nr. 2806 var atbildēt tikai divi iesaistītie – Valūtas Fonda priekšnieks francūzis (kas visu noliedz) un afrikāņu izcelsmes, Francijas kolonijā dzimusī apkopēja Nafisa toi Dilaos, kuras liecības publicēja Newsweek.
OK, es neaprakstīšu piespiedu seksuāla akta nianses, ar tām var iepazīties publicētajās liecībās.
Mani pārsteidz kas cits. Cinisms ar kādu DSK torīt pagāja garām pie miskastes vemjošajai istabenei, lai dotos uz lidostu un vēlākā Sinkleiras -Kāna pāra apņēmība tieši tik pat cietsirdīgi pakļaut sev tagad jau visu Franciju.
Dažas cūkas ir līdztiesīgākas par citām cūkām.
Dzīvoklis pie Place de Vosges, ķīlas nauda ASV tiesai…yes, tas viss maksā. Taču ilgas pēc prezidenta troņa laikam ir tik neatvairāma lieta, ka var pārmaksāt 100 – kārtīgi un melot, aci nepamirkšķinot.
Jāpiezīmē, ka pie mums Latvijā arī pie Prezidenta krēsla daži iet pāri līķiem un naudas kaudzēm.
Nauda šiem cilvēkiem, acīmredzot, nedod nedz dzīves piepildījumu nedz kaisles ekstāzi.
Amats ir vajadzīgs kā izeja no pārticības radītā visatļautības stresa.
Pēc kā viņi dzenas?
Pēc amata, kas piešķirs viņiem visas sabiedrības cieņu.
Gigantisku, globālu cieņu.
To nekādi nevar nopirkt par naudu.
Cieņu nevar iegādāties tieši tāpat kā veselību un mīlestību.
Viņi… laikam to nezina.
Anne Sinkleira ir bagāta sieviete. Viņa cēlusies no leģendārā franču mākslas tirgotāja Paula Rozenberga ģimenes (kas savulaik tirgojās ar Pikaso darbiem). DSK viņas dzīvē ienāca diezgan ” vēlu” – 1989. gadā un uzreiz tika mainīts kurss.
Nav svarīgi, cik sievu vai vīru katram jau reiz bija bijuši, cik un kādi bērni. Pils Marakešā, socializācijas fundaments un ietekme Francijas elitē Annei pavēra izredzes labākas nekā Karlai Bruni. Elizejas lauku pils durvis Annes Sinklēras priekšā jau faktiski vērās vaļā pašas…taču pa kājām maisījās vīra bezgalīgās seksa afēras un bijusī ētera zvaigzne pieņēma lomu, kas īsi formulējot nozīmē – ” esmu lepna un nelokāma, neatkarīgi no viņa falliskās varas pār citām”.
O, yes.
Pie Elizejas lauku pilsdurvīm bija jātiek pa katru cenu. Šim mērķim noderēja visi ietekmīgie draugi, filozofu Bernhardu Henrī Levī un sociopolitiķi Maiklu Ričardu ieskaitot. Pieskaitīts bija pat kultūras ministrs, kas pauda uzskatu, ka DSK ”kļuvis par upuri drausmīgais sazvērestībai” un ”politiskajam pasūtījumam”.
Teātris turpinās.
Francija sagaida savu ”politiski piežmiegto” DSK ar aplausiem un var gadīties, ka izvarotāja neslavas vietā viņa galvu apvīs ar cietēja lauru vainagu. Pavisam vienkārši – notikušajam tiks nomainīti akcenti.
Vai ar mums nav tāpat?
Vispār jau vārds “*auka” nav nekas rupjš. Var jau, protams, izmantot vārdus “staigule” vai “žogvāvere” vai kādus citus situācijai atbilstošus vārdus, bet mūsu realitāte ir tāda, ka Ventspils sutenerim no tādiem prastākiem vārdiem, kuri nedzeļ ausīs, ir ne silts, ne auksts, līdz ar viņa staigulēm Kļeckinu vai Kotu, kuri Latvijas televīziju ir nogremdējuši kā aisbergs savulaik Titāniku. Ja LTV grib strādāt tikai no Eirovīzijas līdz Eirovīzojai, tad nav jau tas aizliegts, bet manuprāt satura valsts (teorētiski) vadošajam kanālam nav, latiņa ir nostādīta krietni zemu, lai neteiktu vairāk. Es, protams, neesmu Streipa kunga advokāts, neesmu arī soģis (un ar orientāciju man viss kārtībā), bet kopumā raugoties uz situāciju – Streips pateica tiešā formā to, ko saka liels vairums virtuvēs, pažobelēs, tualetēs un pie skaļi ieslēgta radio automašīnās.
PS. Un mūslaiku bērneļi ir pietiekoši advancēti, lai jau bērnudārza silītes grupiņas vecumā pārvaldītu krievu matu vismaz iesācēja cietumnieka līmenī (nekā personiska – novērojums iz dzīves). Un mums ai, kā vajag Hard Talk ap vienpadsmitiem naktī – tādu kārtīgu pārraidi, un kuru nevar neierasties, un kuru vienkārši nav iespējams nenoskatīties. Šmuces mums valstī, ko cilāt, pietiks trejdeviņiem gadiem. Nāk atmiņā slavenais video ar bomzi un Jāni Ādamsonu – sanāk, ka bomzim vārda brīvība ir neizmērojami lielāka, nekā žurnālistam.
Jā, kadrā, civilizētā sabiedrībā nerunā tā kā citviet tualetēs un pažobelēs. Personīgi es nevēlos dzīvot valstī, kur televīzijas ekrānā politiskajās pārraidēs lieto bomžu leksiku. Vērtēju sevi un šo valsti augstāk. Reizēm brīnos par to, ka Latvijā (tāpat kā Krievijā) nikns žurnālists skaitās – labs žurnālists. Jā, vajadzētu asākas pārraides, taču Hard Talk mums nekad neiznāks, jo nav tik daudz lēmumu pieņēmēju, kurus regulāri cept un grilēt. Mana profesonālā pieredze rāda, ka niknums ēterā ir tikai forma, kas piesaista skatītājus, bet nedod nekādus praktiskus rezultātus nedz valstij nedz sabiedrībai. Protams, ka šovi ir laba lieta, taču mums tie uzguļas virsū politikai un tas nav OK. Par LTV vadību lai lemj jaunais parlaments. Mums profesionāļiem, protams, neviens neko neprasīs. Domāju, ka viņi tur Jēkaba ielā būs tik pat gļēvi kā iepriekšējie, jo neapjēdz mediju misiju sabiedrībā un atkal virzīs pie vadības kloķiem tik pat absurdas figūras kā Grava, kas faktiski savulaik bija pirmais LTV noslīcinātājs…un tagad turpina sēdēt padomēs un valdēs.
Jā, bomzim ir ielāka vārda brīvība, ja rupjību uztveram kā lielāku izteiksmes telpu.
Žurnālists var pierādīt savu patiesību ļoti efektīgi arī bez rupjībām un jēlībām, taču tas pieprasa …padomāt un piestrādāt iepriekš. Tas prasa “pirmskadra” darbu.
Vieglāk ir palamāties kadrā un …noskatīties, ka visa valsts “uh!” elš un pūš, priecājoties – ” kā viņš – viņam sadeva!”. Primitīvi, bet – viegli. TV darbam ir sava iekšēja loģika. Ekrāns pats izrīkojas ar tiem, kas tajā rēgojas. Tieši tāpēc man televīzija tā patīk, to nevar pieradināt. 🙂 Tajā ir jāstrādā! Tikai darbs ceļ uz augšu. Lamāšanās kadrā ir lēta haltūra. Tik vienkārši tas ir. Būs efekts sabiedrībā, bet nekādu reālu seku politikā.
“Amats ir vajadzīgs kā izeja no pārticības radītā visatļautības stresa.”
Paldies, Sandra, Jums par šo precīzo formulējumu. Bieži savās domās esmu mēģinājusi rast atbildu uz jautājumu, kas spiež pārticīgus un citādi veiksmīgus cilvēkus (no mana, vienkāršā cilvēka viedokļa raugoties) visiem iespējamiem līdzekļiem cīnīties par amatie, lai pēctam cīnītos ar problēmēm, kas manā skatījumā, ne tuvu nav viņu galvenais interešu objekts. 🙂