Ulmaņa piemineklis Rīgā liek aizdomāties par cilvēkiem, kuriem nepatīk demokrātija. Piemēram, par to pašu Kārli Ulmani, kuram ļoti nepatika “parlamentārās demokrātijas vājums un sadrumstalotība”. Tāpēc viņš to nomainīja pret savu autoritāru varu. “Uztaisīja” valsts apvērsumu 1934. gada 15. maijā, atlaida Saeimu un apturēja Satversmes darbību. Pievāca varu pats un rīkojās tā kā vēlas: koncentrēja visu savās rokās un kļuva par Valsts prezidenta amata izpildītāju. Aizliedza politiskās partijas un ierobežoja preses brīvību, solot iedzīvotājiem lielāku saimniecisko un politisko stabilitāti. Vai Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms bija labvēlīgs Latvijai? Par to joprojām strīdas un tas ir vēsturnieku un sabiedrības grupu diskusiju objekts, kurā pastāv krasi atšķirīgi vērtējumi. Latvijas saimniecība toreiz patiešām piedzīvoja uzplaukumu, stabilizējās nacionālā valūta (lats) un pieauga lauksaimniecības ražošana. Tika stiprināta nacionālā pašapziņa, īstenojot lozungu “Latviju latviešiem”. Taču 1934. gada apvērsums likvidēja tiesisku valsti, atlaida parlamentu, aizliedza partijas un apturēja Satversmi. Tika ieviesta cenzūra, politiskie oponenti un režīma kritiķi ieslodzīti. Nevēlami preses izdevumi aizvērti (lielsko mākslas mēnešrakstu “Domas” ieskatot). Ulmaņa izveidotā autoritārā sistēma centralizēja visus lēmumus. Viņa pavēle nepretoties Padomju Savienības ultimātam un armijas ienākšanai, atviegloja Staļina vadīto Latvijas okupāciju un tai sekojošās represijas. Viņš viens pats tā izlēma un mēs padevāmies krieviem uz 50 gadiem.  

Domāju, ka Kārlis Ulmanis toreiz darbojās tā kā Viktors Orbāns vai Redžeps  Tajips Erdogans šodien. Abi izmanto nacionālo populismu un pakāpenisku demokrātijas ierobežošanu. Vai šodien “Ulmaņlaiki” varētu atgriezties? Jā, tas nav izslēgts, jo “maigais autoritārisms” jeb labējais populisms turpina patikt daudziem. Arī mums ir vairāki politiķi, kas sola lielāku kārtību un nacionālo interešu aizstāvību, ja tiks pie varas valstī. Mēģina pakāpeniski ierobežot mediju brīvību vai tiesu neatkarību. Grib kļūt par diktatoriem. 

Ja reiz šis piemineklis Rīgas centrā ir uzstādīts, stāv un kāds to grezno ar ziediem, tad diktatūrai ir piekritēji arī latviešu vidū. 

Mēģināt gāzt demokrātiju tagad ir modē. Kādā zviedru zinātnieku ziņojumā ir apskatītas valstis līdz 2025. gada beigām un noskaidrots, ka ¾ cilvēces tagad pārvalda represīvi režīmi jeb diktatūras. 

Brīvības vilnis, kas sekoja Berlīnes mūra krišanai 1989. gadā, ir apstājies. Krītas demokrātijas standarts ASV, Indija padodas hinduistu nacionālismam un Ķīna turpina savu stabilo gājienu uz lielvaras statusu ar komunistu diktatoru priekšgalā. 

Kas īsti notiek? Pētījumi par autoritāro politiku ir diezgan bagātīgi. Autoritārās sistēmas tiek uzskatītas par primitīvām un nepilnīgām. Diktatori tiek vienkāršoti līdz karikatūrām kā ļauni, alkatīgi cilvēki. Vai tas ir tik vienkārši?

Domāju, ka nav tik vienkārši. 

Domāju, ka sabiedrība tiek krāpta, izmantojot to pašu masu psiholoģijas mehānismu, kurš piedāvā katasi, jūsmojot par popzvagzni, centra uzbrucēju vai televīzijas šova karalieni. Mums piedāvā patētisku šovu un mēs lēkājam draiski līdzi kā karnevālā, neapjaušot, ka rīt laukumā jau vīdēs karātavas.  

Piemēram, Sīrijas diktators Hafizs al Asads, bija izveidojis sev smieklīgu  personības kultu: visskaistākais, visgudrākais, viszinošākais, pravietis. Izcils, līderis uz visiem laikiem.  Taču faktiski nežēlīgs, asiņains masu slepkava. Kāpēc viņam izdevās piespiest savus tautiešus sevi apbrīnot? Teatrāli un publiski demonstrēt savu pakļaušanos? Tieši tāpat kā krievi verdziski sumina savu asiņaino Vovu? Klanās taču nenogurstoši.  

Pasaulē, kurā drīzumā varētu dominēt diktatūras, būtu jāattīsta niansēta izpratne par to, kā darbojas nedemokrātiskas sistēmas un kas tās virza, kādas vērtības vada. Pretējā gadījumā mēs pavisam drīz iekritīsim lamatās kuras mums viltīgi izrakst nākamais diktators.

Mūsdienu diktatori varu nezog ar ieročiem. Nē, viņi to saņem vēlēšanās kā dāvanu. Tas varētu notiktu šādi: 1) pie varas Latvijā var nonākt harizmātisks populists vai partija, kas izmantotu cilvēku bailes un dusmas. 2) Viņu solījumi būtu vienkārši: “tūlītēja kārtība”, “korumpētās elites sodīšana” un “Saeimas pļāpātavas izbeigšana”. 3) Iegūstot pārliecinošu vairākumu parlamentā (vai pat tiesības mainīt konstitūciju), šis  politiskais spēks (ar apjūsmotu vadoni priekšgalā) iegūtu likumīgus rīkus varas koncentrēšanai.

Nākamais solis būtu demokrātijas mehānismu pakāpeniska izslēgšana no iekšienes (līdzīgi kā tas notika Ungārijā vai Turcijā), konstitūcijas nomaiņa, paplašinot premjera vai prezidenta pilnvaras. Tiesas un tiesnešu aizvākšana, vietā noliekot sev lojālus pielīdējus. Sabiedrisko mediju pārņemšana un vēlēšanu likumu mainīšana tā, lai opozīcijai vairs nekur nevar uzvarēt Tā kā pašliak ir Ķīnā, Krievijā un drīz būs ASV.  

Taču pats galvenais ir propaganda sociālajos medijos. 

Kādā veidā? Līdzīgi kā Ulmanis savulaik kritizēja Saeimu, arī mūsdienu nākamie diktatori nemitīgi pastiprinās naratīvu, ka parlaments ir tikai “korumpēta pļāpātava”, kas nespēj pieņemt lēmumus. Tiek radīts priekšstats, ka demokrātija ir vāja un haotiska sistēma. Stingra vadītāja roka spētu visu sakārtot daudz ātrāk un efektīvāk.

Dezinformācijas mērķis nav likt cilvēkiem ticēt kādam politiķim vai idejai. Nē.  Galvenais ir panākt, lai mēs visi (vēlētāji) neticētu nekam. Kad sociālie tīkli tiek pārpludināti ar simtiem savstarpēji pretrunīgu versiju par kādu notikumu personu vai faktu, tad iedzīvotājos iestājas nogurums un cinisms. Cilvēki sāk uzskatīt, ka “visi melo”, un pilnībā norobežojas no politiskās dzīves, atstājot brīvu vietu “puišiem ar varu rokās”. Šajā brīdī nākamais “ulmanis” ir ieradies un viņa laiks ir sācies. 

Cerēsim, ka pie mums tas nenotiks. Taču vēlēšanas ir tuvu.